Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Es izgāju rītā agri Skaistas dziesmas klausīties.

Oši dzied, kļāvi velk, Ozoliņi darināja.

Cita daina iesaka kokus klausīties kalnā. Ar to domāts ne jau kurš katrs paugurs, bet Augstais kalns — svētvieta. Senos laikos, kad ļaudis bija gudrāki un labāk saprata Dabas valodu, viņi ne tikai izjuta koku radītā bioenerģētiskā lauka informāciju, bet arī to saprata. Par to vēsta gan pasakas, gan teikas, gan arī dainas:

Runāj' priede, runāj' egle, Runāj' bērza virsotnīte; Ozoliņš atrunāja Pret visiem kociņiem.

Tātad mūsu senči prata ieklausīties ne tikai ozola lapu, bet arī priedes, egles, bērza, oša, kļavas un citu koku "balsīs".

Jau atzīmējām, ka koks var sagādāt jums prieku, atpūtu, no­ņemt garīgo spriedzi, palīdzēt kļūt veselākam, možākam, veiksmīgākam. Bet dažkārt koki var pavēstīt mums pat vairāk nekā viens vai otrs tuvs cilvēks. Koks var pavēstīt ne tikai par tu­vojošos negaisu, par laika izmaiņām, par to, kāda būs tuvākā sezona vai gads, koks var arī brīdināt par briesmām, kādas draud jums vai jūsu tuviniekiem. Koka dotais padoms var jums palīdzēt izšķirties pieņemt kādu lēmumu dzīvē. Koks var ziņot par tāliem, jums vēl nezināmiem, nozīmīgiem notikumiem — par tuva cilvē­ka veiksmi, neveiksmi, slimību vai nāvi.

Mūsdienu cilvēkam var likties gaužām savādi — kā gan koks var zināt to, ko nezina viņš. Lai šo koku spēju izskaidrotu, nepieciešams dziļi ieskatīties mūsu planētas Zemes vēsturē.

Cilvēks ir piektais dzīvības veids uz Zemes. Pirmais bija ak­mens, tad — ūdens, pēc tam — augi un koki, ceturtais — putni u. c. dzīvnieki. Katram no šiem dzīvības veidiem ir ne tikai savas informācijas uztveršanas, glabāšanas un pārraides metodes, bet bez tam tās ir arī saistītas ar iepriekšējiem dzīvības veidiem.

Augi un koki spēj ne tikai uztvert Zemes garozā un atmosfērā mikroviļņu diapazonā staroto informāciju, bet ari raidīt paši. Katrs augs vai koks atrodas pastāvīgi vienā un tajā pašā Zemes punktā, viņam ir ilgstoša sasaite ar Zemes un debesu ūdeņiem, tāpēc arī augiem un kokiem piemīt pārsteidzoša spēja zināt par gaidā­majām laika vai klimata izmaiņām pat gadu uz priekšu.

Dzīvnieki ir kustīgi, tie nav tik stingri piesaistīti vienam Zemes punktam. To saites ar Zemi ir vājākas, tāpēc arī viņi jūt tikai pašas tuvākās izmaiņas.

Cilvēks ir vēl vairāk atrauts no dabas nekā dzīvnieki. Turklāt, jo vairāk viņš atrauts, jo mazāk par dabu zina, mazāk ievēro. Tāpēc nebūtu jābrīnās par to, ka koki par gaidāmo laiku un notikumiem var zināt vairāk nekā cilvēks. Tuvāk dabai ir laucinieki; pilsētnieki jau no tās ir pavisam tālu.

Koki šīs vēstis paziņo ar tiem līdzekļiem, kādi viņiem iespējami:

• fiziska rakstura skaņas — šalkoņa, lapu čaboņa u. tml.,

• fiziskas, bet neraksturīgas skaņas, piemēram, čīkstēšana,

• tieša iedarbība uz zemapziņu,

• iedarbība uz zemapziņu, veidojot it kā skaņu signālus sma­dzenēs.

Pārsteidzoša ir koku spēja meklēt dažādus ceļus, lai cilvēkam vēstītu ļoti nozīmīgas lietas. Ja cilvēks nesaprot koka vēstīto, tas dažkārt ņem palīgā putnus. Zināmi vairāki gadījumi, kad tieši pretī cilvēkam uz koka zara nosēžas putniņš un sāk stāstīt to, kas viņam jāsaka. Un to cilvēks saprot. Iespējams, ka pie šī veida vēstīm pieder gadījumi, kad putns — visbiežāk dzeltenā cielava — ved ārā no meža nomaldījušos cilvēkus. Ja putns jums pārlaižas cieši pāri galvai, sekojiet tam. Daba jums vēl tikai labu, it īpaši, ja arī jūs savā dzīvē esat tai darījis labu. Šī laba darīšana var būt no jūsu viedokļa pavisam neliela, teiksim, no koka stakles izkašāt pūstošus gružus, nolupināt to mizas gabalu, zem kura ir tārpi, nolauzt lieku sauso zaru vai — gluži vienkārši — koku mīļi paglās- tīt, ja ne ar roku, tad ar skatu.

Tātad, mežā ejot, turiet acis un ausis vaļā. Klausieties un ska­tieties. Mežs ir brīnumu pilns, koki vēl jums tikai labu, un paši būsiet pārsteigti par to, cik daudzām lietām un parādībām agrāk esam pagājuši garām.

Meža skaņas. Vai kādreiz esat bijuši mežā pirms negaisa? Ir brīdis klusuma. Tad iešalcas koku galotnes, it kā viena otru brīdinot par to, ka tūlīt būs klāt vējš. Bet vējš nāk tikai pēc tam, kad koki iešalkušies. Katrā vietā šī šalkoņa ir savādāka. Mežā vai parkā ieklausieties, cik dīvaini šī šalkšana dalās. Reti kad šalc visi koki uzreiz. Parasti trokšņo tikai kāda daļa. Bieži vien brēkā tikai viens koks vai maza koku grupiņa. Pārējie klusē. Vai tas būtu tikai kāds nomaldījies vēja virpulis? Taču vēja vēl nemaz nav.

Katrs koks brīdina savādāk. Kad ziemā egles šalc, tad pēc mēneša sniegs kusīs. Egles šalc uz lietu, bet bērzi ziemā — uz aukstu laiku.

Vēja skaņas. Koki nebūt neatsaucas katram vēja pūtienam. Ieklausieties uzmanīgi, jūs dzirdēsiet daudz neparasta. Sevišķi piemērots šādai uzklausīšanai ir parks vai rets mežs.

Nereti jūs uz zemes nekādu vēju nejūtat, bet koks čab. Čab va­reni. Paejiet kādus soļus turp vai atpakaļ — skaņa ir pavisam klusa, atgriezieties iepriekšējā vietā — čab vareni. Šādu troksni labi jūt, stāvot uz bioenerģētisko plūsmu rezonanses vietām jeb āderēm. Ja nedaudz uzpūš vējš, čabēšana pāriet šalkoņā. Bet šalc ne jau viss mežs. Kādreiz šalc tikai viens vai divi koki. Vējš lēnām pieaug, un caur šalkoņu dzirdam lēnu skaņu ū, tad — ū-ū. Vai šī čaboņa, šalkoņa un iekaukšanās ir tikai mehāniska vibrācija? Nesteidzieties teikt "jā", pirms neesat rūpīgāk iepazinušies ar meža skaņām.

Gadās arī tā, ka jūs lejā sajūtat visai spēcīgu vēju, bet koks ne šalc, ne čab. Laikam taču ne katra vēja pūsma ierosina koku "runā­šanu". Bet varbūt vējš nes kādu ziņu — kā tagad saka — infor­māciju, un koki atsaucas tikai tad, ja vējš atnesis tiem kādu ziņu. Tad koks, šīs ziņas saņēmis, iečabas, iešalcas vai iegaudojas. Iespējams, ka klausītājs ar muzikāli izglītotu ausi sadzirdēs vēl daudz ko vairāk. Tāda nodarbošanās labi dziedē nervu sistēmu, liek aizmirst spriedzi.

Ziemā sila šņākšana — pie tam pilnīgi klusā un rāmā laikā — var norādīt uz atkusni. Bet vēja nav. Vai šo troksni rada koku zaru starojums?

Putnu radītās skaņas. Mēs šeit neapskatām neparastas skaņas, kuras rada putni. Māņticīgu cilvēku vakarā līdz nāvei var pārbiedēt cilvēka vaidi, taču šīs skaņas rada pūce un ūpis. Pavasari, agrā rīta klusumā var gadīties dzirdēt, ka izcirtuma malā kāds sasit plaukstas un iesmejas kā cilvēks. Daži nobīstas, vai tikai tas nav meža gars. Nē, tas ir baltā rubeņa tēviņš, kas tādā veidā atklāj mīlestību savai iecerētajai.

Purvainā pļaviņā, dažkārt turpat ceļmalas grāvī dzirdama gara, smalki vilkta metāliska skaņa. Varbūt tur blēņojas kāds puika ar mazu svilpīti? Izrādās, ka turp savu kavalieri aicina pīlīte — krūklīte. Tai pašā agrajā pavasara rītā mežā var izdzirdēt jēra brēkšanu. Kaut kas traks, Latvijā aitu jau tikpat kā nav, kā gan mežā tik agrā rītā gadījies jērs! Ari šo skaņu rada putns, bet tā nav dziesma. Darbojas gardeguņu bekāsu tēviņš. Viņš uzšaujas augstu gaisā — vai līdz pašiem mākoņiem, no turienes krīt zemē kā akmens. Izplesto spārnu un astes spalvas dīvaini vibrē un rada skaņas, kas tikpat kā nav atšķiramas no jēra brēciena. Droši vien viņš tādā veidā paziņo: — "Mīļā, esmu šeit, lido šurp!"

Šīm un līdzīgām skaņām vēl var atrast skaidrojumu. Bet mežā nācies dzirdēt ari skaņas, kuru izcelsme jau vairs nav saprotama parastās fizikas robežās.