Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Otru zīmi sapnī redzēja māksliniece A., kas piedalījusies Po­kaiņu izpētē. 2001. gada 11. jūlijā, t. i., divus mēnešus pirms traģiskā notikuma viņa sapņojusi, ka it kā bijusi Ņujorkas bārā, kurā ienākusi melnā ģērbusies gara un tieva dāma, kas atvērusi čemodānu, pilnu ar ieročiem. Viņa sapratusi, ka tā ir nāve. Sapnī redzētais viņu ļoti satraucis un viņa par to pastāstīja vairākiem saviem draugiem. Par šo sapni uzzināju vēl 2001. gada jūlijā. Sa­pratu, ka Ņujorkai kaut kas draud. Tomēr šo sapni drīz vien piemirsu.

Trešā zīme rādījās man. Tas notika 2001. gada 9. septembra pēcpusdienā. Tajā dienā biju Tērvetē, kas ietilpst Pokaiņu sistēmas austrumu galā. Tur devos nelielā pastaigā uz Klostera kalnu. Biju iecerējis tajā uzkāpt no Tērvetes upes puses. Pa parka darbinieku ierīkotajām kāpnītēm devos uz kalna pakāji. Te kāds spēks lika man pacelt acis augšup uz kalna pusi. Ieraudzīju, ka no kalna lejup uz Tērvetes upes pusi dodas kāds viscaur melnā ģērbies kungs. Viņš bija neparasti garš un tievs, ģērbies melnā, cieši pie­gulošā un aizpogātā uzvalkā. Kaut ari mana redze ir ļoti slikta, šo tēlu redzēju pavisam skaidri. Viņš nevis gāja pa taciņu, bet it kā slīdēja lejup pa nogāzi, un viņa melnās kurpes atradās kādus 10 cm virs zemes. Melnais vīrs šķērsoja to ceļu, pa kuru biju no­domājis iet. Šajā reizē mainīju savu nodomu un takai pāri negāju.

Tātad trīs zīmes, kas savstarpēji sakrīt ar senču trīs. Atļaušos atgādināt, ka pirmā zīme bija divus gadus, otrā — divus mēnešus, trešā — divas dienas pirms Ņujorkas katastrofas.

Tā jau pirmajā reizē skaņas man rādīja, ka zīmes būs trīs. Tērvetes Melnais vīrs gāja virzienā no rietumiem uz austrumiem — tieši tāpat kā gāzās spoku koks. Melnais vīrs augumā bija tieši tāds pats kā sapnī redzētā Melnā sieviete. Abiem bija melni cieši piegu­loši tērpi. Visos gadījumos darbības sākās un beidzās labu gabalu no vērotājiem. Tas liecināja, ka notikumi mūs gan tieši neskars, bet to ietekme būs manāma ari mūsu zemē. Ļoti pārdomātā detaļu sakritība liecina, ka šie trīs redzējumi nāk no viena avota. Bet katra no šīm detaļām ir dziļākas izpētes vērta.

Šo notikumu apjēga radās tikai naktī uz 12. septembri, kad apjautu, ka 11. septembris ir tikai sākums. Dubultā norāde par virzienu uz austrumiem atbilst virzienam no ASV uz Tuvējiem Austrumiem. Melnais vīrs no Tērvetes Klosterkalna gāja lejup — tātad notikumu virzība ir uz kaut ko sliktu. Bet Melnā vīra taka bija manā ceļā — tātad kaut kas būtisks jāmaina mūsu valsts kursā. Citādi draud nāve.

Materializācija. Iespējams, ka mežos norit ari smalko enerģiju plūsmu materializācijas gadījumi. Slīteres mežsargs J. stāstīja, ka šajos slēgtā rezervāta mežos, kur gandrīz visos kvartālos mežsargs ir vienīgais cilvēks, kas te ienāk, gada vai pat vairāku gadu laikā viņš dažkārt uz sūnām ierauga pa akmentiņam. No ceļa tos puikas iemest nevarēja — ceļš pārāk tālu. Ne zvēri, ne putni akmentiņus nenēsā, sūnas augot akmentiņus augšā neceļ. Nav it nekādi iespē­jams iedomāties kādu materiālistiski izskaidrojamu iemeslu, kā gan uz sūnām (un nevis zem tām) var atrasties akmentiņi.

Atliek tikai apzināties, ka pasaulē vēl ir daudz tāda, ko zināja mūsu tālie senči, bet par ko mums nav pat ne vismazākās nojautas.

Bet ir arī citi, grūtāk skaidrojami gadījumi. Ja cilvēks nostājies uz enerģētiskajām Zelta plūsmām, tad uz viņa domām vai lūgumiem pēc Padoma, koki bez šalkšanas var atbildēt ar mehā­niskām kustībām. Vispirmām kārtām tā varētu būt pastiprināta lapu trisēšana, piemēram, apsei, lapu čabēšana, piemēram, ozo­lam. Turklāt ne vienreiz vien ir novērotas krūmu un pat koku zaru mehāniskās kustības. Zināmi gadījumi, kurus var apliecināt vairāki liecinieki, kas vienlaikus redzējuši, kā krūmu un pat koku zari bezvēja laikā kustējušies bez kāda nebūt iedomājama materiālistiska rakstura iemesla. Ja to redzētu tikai viens cilvēks, varētu teikt — nu mazums, kas rādās, bet atkārtoju, ka runa ir par gadījumiem, kad to vienlaikus redzējuši vairāki cilvēki.

Koka augšana, attīstība un daudzas koka iespējamās darbības cieši jo cieši saistītas ar bioenerģētiskām plūsmām un to izmai­ņām. Pavērojiet, kā dažkārt no stumbra atdalās liels, varen resns zars, pārāk resns un spēcīgs, lai to varētu dēvēt par nejaušu izaugumu, un līmeniski iet tālu kādā noteiktā virzienā. Rūpīgāk papētot šo vietu, uzzinām, ka šis neparastā vietā izaugušais un neparasti resnais zars stiepjas pa Zelta enerģijas plūsmu gaisā, t. i., gaisa āderi (stringu). Citreiz atkal koka vainagā redzam tādu kā lielu robu — tur cauri iet Sudraba enerģijas strings. Reizēm atkal Sudraba stringa dēļ koka stumbrs veido dīvainu pusloku, pēc tā atgriežoties savā vietā, vai arī koks noliecas uz vienu pusi. Katrai koku dīvainībai ir savi enerģētiski iemesli.

Vietā ar spēcīgu Zelta plūsmu koki neparasti zarojas, tā ir tā vieta, kur arī cilvēks var atgūties no fiziska noguruma. Koks nevar aiziet no tā vietas, kur aug tā saknes, bet viņš var augot mainīt augšanas un attīstības virzienu, var arī vajadzības gadījumā griez­ties ap savu asi. Atcerieties, ka vietas ar augstu enerģētisko staro­jumu ir ne tikai labvēlīgas koka augšanai, bet arī cilvēka veselības atjaunošanai pie šī koka.

Ir bijuši neparasti gadījumi, kad koki pēc kādas traumas vai cita traucējuma kāda mēneša laikā pagriežas par vairākiem desmi­tiem grādu ap savu asi. Vienā no šiem gadījumiem koks griezies tik spēcīgi, ka pat nolauzis zaru.

Kaut arī koki spēj radīt dažāda veida skaņas, pat atdarināt putnu vai cilvēka balsi, tomēr tas notiek ļoti reti. Šobrīd nav zinātniska skaidrojuma, kā gan iespējama šāda skaņu radīšana, tomēr jādomā, ka kokiem tas nenākas viegli. Tāpēc nevajadzētu domāt, ka sarunas ar kokiem varētu būt līdzīgas tērzēšanai ar draugiem pie tējas galda.

Biežāk koki mums atbild, iedarbojas uz zemapziņu. Ejot pa mežu jautrā, skaļā sabiedrībā, jūs neko nedzirdēsiet.

Neapšaubāmi, ka tādi gadījumi, kad koki ar jums sarunājas, ir daudz biežāki, kā to var iedomāties. Tikai lielākā daļa cilvēku par šādiem notikumiem kautrējas runāt, baidoties, ka citi par to va­rētu pasmieties. Bet vēl vairāk ir tādu cilvēku, kas paši sev netic, respektīvi, netic iespējai, ka kaut kas tāds vai tamlīdzīgs varētu vispār būt un notikušo ātri vien aizmirst.

Ar kokiem nav jārunā balsi, jo tie uztver mūsu domas labāk nekā to dara cilvēki. Vēl no otras puses, koki nav sarunu biedri tiešai izzināšanai, ja vajag, tie var palīdzēt dot atbildes uz nopiet­niem jautājumiem. Ta nu pastaiga mežā var palīdzēt risināt no­pietnas problēmas. Svarīgi apjēgt to, ka koks nākotnē var "ieskatī­ties" labāk nekā cilvēks.

Zinātniskā pieeja. Izlasot neparastas ziņas par sarunām ar kokiem, dažam labam lasītājam var rasties jautājums: Bet ko par to visu saka zinātne?

Šeit uzreiz jāsaka, ka runa ir par tehniski visai grūti pētāmām retām parādībām. Pie tam nopietnu zinātnisku darbu veikšanai vajadzīga visai dārga un sarežģīta aparatūra. Visādā ziņā Latvijas zinātniekam tāda iespēja patlaban nav.

Tai pat laikā jāsaka, ka nopietnas izpētes darbu sākšanai vajag daudz vairāk faktu, nekā to esmu varējis savākt no saviem drau­giem, paziņām un savas pieredzes. Turklāt mūsu zemē šādu gadī­jumu varētu būt visai daudz. Autors par to dalījies grāmatā "Trej­deviņi Latvijas brīnumi".