Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Uzkrājot vairāk ziņu, rastos lielākas iespējas pilnveidot pras­mi uzzināt no kokiem svarīgas ziņas. Senatnē mūsu zeme bija pazīstama kā pareģu zeme un tāda tā varētu kļūt arī nākotnē.

Lai runātu par svētkokiem, vispirms jāprecizē, ko mēs sapro­tam ar vārdu "svēts" un kas ir pati svētvieta.

Mūsdienu cilvēks nemaz tā tieši nezina, ko īsti nozīmē vārds "svēts". Senatnē ar to apzīmēja sevišķi cienījamu, neaizskaramu vietu, objektu, cilvēku. Vārds "svēts" saistāms ar krievu svet — gais­ma, angļu siveet — salds, patīkams, jauks. Tie cilvēki, kuri ir spējīgi redzēt dažādu dzīvības veidu bioenerģētisko starojumu, būs pa­manījuši, ka ari no kokiem plūst gaisma, enerģija, strāvojums.

Gan latviešu dainās, gan ticējumos, gan ari dažādu seno viduslaiku autoru darbos saglabājušās daudzas interesantas ziņas, kas apliecina seno cilvēku dziļo cieņu pret kokiem. Jādomā, ka šo cieņu un mīlestību koki atmaksāja dāsni, jo dāsni. Daina stāsta, kā mūsu sencis lūkojies uz mežu:

Silā eimu, silā teku, Silā man lieli prieki: Sudrabiņa ziedi zied Zeltītām lāsītēm.

Mūsdienu zinātniskā valodā senču svētvietas dēvē par kulta vietām jeb pieminekļiem. Ar šādu jēdzienu zinātnieki apzīmē, ka dabas objekti, ko cilvēki senatnē izmantoja reliģiski maģiskiem rituāliem (upurēšana, dievību pielūgšana). Kulta pieminekļi ir koki, birzis, meži, kalni un klintis, akmeņi un akmens krāvumi, ezeri, upes, avoti, purvi, alas, salas, kā arī senās kapenes. (Latvijas padomju enciklopēdija. 5. sējuma 1. grāmata. — Rīga, 1984. — 559. lpp).

Patlaban Latvijā ir tikai viena oficiāli atzīta svētvieta — Aglonas bazilika, un par to, ka tā ir svētvieta, nobalsoja Saeimas deputāti. Pēc tam šo balsojumu apstiprināja Latvijas prezidents. Bez tam kalendārā jau nepilnu gadu tūkstoti katra septītā diena ir noteikta kā svēta.

Senatnē svētvietu bija vairāk. Tāpēc dabīgi rodas jautājums: kāpēc gan kāda vieta vai koks uzskatāmi par svētiem, bet tūkstošiem citu — ne? Kas to nosaka un kādā veidā? Mūsdienās svētuma jēdziens ir izplūdis un pārāk bieži lietots tur, kur būtu jāsaka — cienījams, neaizskarams.

No šī visai neveiklā formulējuma izriet, ka mūsu senču svēt­vietas šajā grupā neietilpst, jo mūsu senču dzīvesziņa bija ne jau reliģija, bet gan zināšanu kopums. Tā kā mūsu senči neatzina upu­rēšanu un nepielūdza arī dievības, tad ari viņu svētvietas šai ziņā neatbilda nule minētajiem ortodoksālajiem uzskatiem. Šādas no­stājas dēļ vēstures fakultātes studenti saņem kropļotu informāciju, kas diemžēl nesekmē pat pašu vērtīgāko svētvietu saglabā­šanu.

Mūsdienu izpratnē senču svētvietas, tostarp svētie koki un birzis, raksturojamas kā vietas ar paaugstinātu bioenerģijas (tor- sionu) plūsmu, kas paaugstina cilvēku zemapziņas spējas.

Kaut kādu objektīvu apstākļu dēļ mūsu senči ir mainījuši zemes reljefu, uzberot kalnus, veidojot lejas un dažkārt arī alas. Enerģiju plūsmu konstatēšanai, pārveidošanai un virzītai izsta­rošanai viņi novietoja svētakmeņus, stādīja svētkokus, ierīkoja un kopa svētbirzis.

Pēdējos gadu desmitos veiktā svētvietu izpēte ļauj secināt, ka notika gan svinamie, gan cilvēka dzīves galvenajiem notikumiem veltīti pasākumi, dziedināšana, senču piemiņas godināšana, kā ari citi darbi zintniecībā.

Svētvietās apglabāja pašus cienījamākos cilvēkus. No vienas puses, tas bija liels gods, no otras — uzskatīja, ka viņu gari tieši šeit var labāk palīdzēt dzīvajiem.

No pasākumiem, kas saistīti ar cilvēka dzīvi, atzīmēsim

— krustabas, kas ietver sevī vārda meklēšanu un bērna nākot­nes izzināšanu,

— saderības noteikšana iespējamiem pāriem,

— kāzas,

— pasākumi, lai laulība būtu bērniem svētīta un viņi viegli nāktu pasaulē,

— dziedināšana.

Dažādos gadu tūkstošos svinamo dienu pasākumi bija atšķi­rīgi. Zūdot senču zināšanām, daļa no zintnieciskiem pasākumiem pārvērtās rituālos, paražās un tradīcijās. Tomēr citu tautu senie raksti liek domāt, ka mūsu zemē senās zināšanas saglabājās ievē­rojami ilgāk nekā pārējā Eiropā.

Mūsdienu Latvija galvenokārt sastāv no tīrumiem un pļavām. Tā izaugām mēs, tādu to redzēja mūsu tēvi un vectēvi. Taču, ja pa­skatās vēl senāk, tad tikai pirms dažiem gadu tūkstošiem visa mūsu zeme bijusi gandrīz viens vienīgs mūža mežs. Neskaitāmas senču paaudzes dzimušas un dzīvojušas šajā milzu mežā bez gala un bez malas — ja nebūtu bijis upju, tad vāvere no kādas Kur­zemes rietumu piekrastes priedes pa koku galiem vien, zemē ne- nolecot, būtu varējusi aizkļūt ne tikai līdz Zilupei, bet vēl tālu aiz tagadējās Maskavas atrašanās vietas, kur senlaikos mita daudz lāču, līdz pat Urāliem…

Vairākus miljonus gadu mežs deva patvērumu un ari baroja. Kamēr zemkopība vēl nepastāvēja, ievērojamu, ja ne galveno, pārtikas daļu deva meža veltes: ozolu zīles noderēja putrai un maizei, mežāboli bija gardums un vitamīnu avots, rieksti deva spēku, dažādas ogas, saknes, kā ari jauno koku lapas un dzinumi bagātināja uzturu. Visai iespējams, ka barībā izmantoja arī liepu un bērzu mizas mīkstos audus — gremzdus.

Laucinieki brīnījās, Ko tie ēda mežinieki; Kļavu lapas, liepu lapas Čaukstēt čaukst vēderā. Citi ļaudis man vaicāja, Ko es ēdu meža vīrs; Ķeru caunes, kāpju bites, To es ēdu meža vīrs.

Ta nebūt nav nejaušība, ka sevišķi svēti skaitījās tie koki, kuri cilvēku baroja — ozols, ābele, lazda, pīlādzis.

Minētās ziņas attiecas ne jau tikai uz tagadējās Latvijas teri­toriju, bet arī uz visu pasauli. Iepazīstot mītus, kas saglabājušies no dažām citām senajām tautām, varam spriest par to, kādi uzskati senatnē bijuši mūsu senčiem.

Tiešu ziņu par seno Baltiju un tās apkārtni saglabājies maz. Jādomā, Baltija netika iejaukta Rietumeiropas seno valstu karos pat vēl līdz 4.-5. gs., bet plašākos — līdz vikingu laikiem. Par to jā­pateicas tieši necaurejamajiem mežiem, kas sākās no lielās Lie­tuvas upes Nemunas baseina un turpinājās līdz Somu jūras līcim. (Uz to jau norāda arī pats Nemunas vārds, jo nemus latīņu valodā nozīmē mežs, birze.)

Ne tikai Latvijā, bet ari Ķīnā no senatnes saglabājusies paraža uz kapa stādīt koku, kur aizgājēja garam smelties spēku. Par se­višķi piemērotiem šim nolūkam ķīnieši uzskatīja mūžam zaļojošos skuju kokus, piemēram, priedes. Kapu kokus un vietas ari Latvijā vēl šodien veci ļaudis pielīdzina svētai vietai, līdzīgi kā senči svēt- birzi, no kuras neko nedrīkst nest projām. Man ne reizi vien pārstāstīti nepatīkami, smagi, pat drausmīgi gadījumi, kas notikuši ar konkrētiem cilvēkiem, kuri kaut ko aiznesuši no kapiem — nu kaut vai kādu puķi vai podu. Var jau būt, tās ir tikai sagadīšanās, tomēr ticu, ka drīzāk jau sakarības.

Māju tuvumā mūsu senči stādīja svētos kokus — pīlādžus, liepas, patālāk ozolus. Jau minētais Dž. Frēzers stāsta, ka mao tautības pārstāvji Ķīnā kokus stādot pie ciema ieejas, jo uzskatot, ka tur iemājo ciema ļaužu pirmsencis, gars, kurš palīdz risināt cil­vēku likteņus ciemā. Zviedrijā vairākos rajonos kā sargātājas pie mājām stādītas svētās liepas, oši, vītoli. Koki palīdzējuši arī sie­vietēm nodrošināt vieglas dzemdības. Ne lapas nedrīkstēja tiem noraut, ne arī kā citādi apskādēt.

Vendi (bij. rietumslāvu cilts) 2. jūlijā ap ciema tuvumā augošu ozolu dzinuši apkārt lopus, lai tie būtu auglīgi. Ari senajā Grieķijā ozoliem bijusi sevišķa nozīme. Dodonas ielejā audzis milzu ozols, pie kura gūti pareģojumi, un tas izmantots ari lietus pasūtīšanai tuvākajos rajonos. Šis koks bijis ari augstākās dievības Zeva simbols.