Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Svētās birzis un cieņu pret kokiem nekādā gadījumā neva­jadzētu pārprast kā vulgāra materiālisma autora izteikumus par stulbu mežoņu bailēm no dabas spēkiem un cieņu pret koku tāpēc, ka tas ir liels. Nē, mūsu senči ļoti labi izprata dabu, daudz labāk nekā mūsdienu cilvēks, un zināja, ka koki ne tikai viņus baro un dod patvērumu, bet ari ar savu biolauku tos dziedina. Svētās birzis bija tajās vietās, kuras atšķīrās ar sevišķu bioenerģētisko plūsmu intensitāti. Senie cilvēki labāk nekā mūsdienu cilvēks saprata ari to, ka koks ir dzīva radība un pret viņu tāpēc vien jāiz­turas ar cieņu.

Koki Augstajā kalnā. Latvju dainas vēsta, ka svētais koks atradās Augstajā kalnā, t. i., svētvietā. Latvijā vietām saglabājušies pauguri ar vārdu Augstais kalns. Tie parasti nav augsti ģeogrāfis­kajā nozīmē. Dažkārt teikas vēsta, ka senatnē uz kalna bijusi baznīca. Tikai senatnē šis vārds nenozīmēja celtni, bet gan svētvietu. Tur sajāja bramaņi (priesteri) un "sakāra zobenus svētajā kokā. Svē­tajam kokam deviņi zari, ik zara galiņā deviņi ziedi, ik zieda galā deviņas ogas." (LD 34076).

Līdzīgi ari LD 33748, 33752, 33827.

Dažkārt dainās min Meža māti. Gulbenes novadā par Meža māti sauc koku, kas pirmais mežā sācis augt, t. i., līdzīgi kā senču sētas sācēju dēvēja par ciltsmāti.

Šis vecākais koks ir svēts, to nedrīkst cirst, tas gāzdamies cirtēju var nosist.

(L.E VII 336)

Par to, ka Svētās birzis bijušas gandrīz pie katras (varbūt pie katras) sētas, liecina Ērģemes mācītāja Karlbloma ziņojums, kas 1836. gadā savā draudzē 14 dienu laikā iznīcinājis ap 80 biržu pie zemnieku mājām.

Un tomēr latvieši saglabāja koku stādījumus savu māju tuvumā. Latvietis instinktīvi juta, ka koki ap māju uztur viņā apgarotību. Tāpēc jo interesanti atzīmēt, ka pēc Otrā pasaules kara it kā meliorācijas vārdā Latvijā nežēlīgi centās iznīcināt stādījumus pie mājām. Ir zināmi arī gadījumi, kad buldozeram vai traktoram priekšā nostājās sirma vecenīte un teica: "Brauc man virsū, koku aiztikt neļaušu." Citā vietā pat iznāca vīrs ar cirvi rokā un sacīja, ka ir gatavs iet cietumā, bet tas, kurš zāģēs viņa mājas koku, dzīvs nepaliks.

Senākos laikos lielās senču svētvietas klāja stādītu koku, gal­venokārt ozolu un liepu birzis. Šķiet, ka atsevišķas svētās birzis saglabājās vēl viduslaikos ceļu un lielāko māju tuvumā. Tomēr par tām maz ziņu.

Atmiņas vietvārdos. Par dažu svētbiržu atrašanās vietām var spriest pēc vietvārdiem, kas satur zilbes āzi (bioenerģijas apzī­mējums) un ra (svētais Saules vārds). Ar lielu pārliecību var teikt, ka svētās birzis bija Akmeņdzirās (Tārgales pagasts), Cirkalē (Ugā­les pagasts), Dzirciemā (Zentenes pagasts) un daudzās vietās, kas saglabājušas māju vārdus Dzirkaļi, kā Cirmas pagastā, Nītaures pagastā, Tukuma Lielā kalna pakājē, Meldzerē (Nīgrandes pa­gastā) un kā Dundagas novada Ildzere, Labdzere, Sausdzere u. c. vietas ar līdzīgiem vārdiem. Uz senajām svētbirzīm norāda arī tādi vietvārdi kā Bērzaune, Bērzbeķe, Bērzciems, Bērzgale, Bērzi, Birži, Liepa, Liepna, Liepene, Ozoli, Ozolmuiža un daudzi tiem līdzīgie. Koki taču aug visur, bet tādus vārdus deva tur, kur to audzes atšķīrās ar kaut ko sevišķu.

Svēto biržu pazīmes. Lai sāktu domāt par biržu atjaunošanu, jāzina, kā un kur tās meklēt. Vispirms uz to norāda atbilstoši viet­vārdi, un, protams, šīs vietas īpašības.

Aiz kalniņa ezeriņš, Aiz ezera ozoliņš, Dieva dēls jostu kāra, Saules meita vainadziņu.

LD 33742

Līdzīgi ari LD 33748, 33752, 33827.

Svētkoku atjaunošana. Neviens koks nav mūžīgs. Ja kāds no senču svētajiem kokiem vecuma dēļ lūza, tad precīzi tai pašā vietā stādīja jaunu. Tādējādi mūsdienās atjaunoti vairāki — Kaibalas, Nītaures, Tūteres u. c. svētozoli. Protams, lai koks gūtu pilnu spēku, tam jāpaaugas. Dažkārt pati daba ar sīļu palīdzību iestāda zīles veco svētozolu vietā.

Tā kā Latvija ir zeme ar spēcīgu enerģētisku starojumu (sk. I. Vīka grāmatas "Trejdeviņi Latvijas brīnumi" 1. un 2. daļu), tad mums svētvietu un koku ir daudz. Veci ļaudis bieži tos apmeklēja, un ne šie koki, ne citas senču svētās vietas savu spēku nav zau­dējušas. Varas vīri var likt nocirst atsevišķu koku, bet nav viņu spēkos iznīcināt Dieva dotu zemes starojumu.

Daudzās dainās, kas runā par kokiem, to vārdi uzrakstīti tikai kā simboli. Patiesībā šīs dainas stāsta par senču svētvietām. Tādas, piemēram, ir daudzas dainas, kas stāsta par bērzu vai liepu ar de­viņām galotnēm, trim lapām vai arī to vietā lietojot vārdu žuburains.

Kalnā auga kupla liepa Deviņām galotnēm, Deviņām galotnēm, Deviņiem zariņiem.

LTdz 10820

Tālāk skatot zintnieciskās darbības, kas saistītas ar kokiem, jāatceras, ka daudzos gadījumos tās jālasa vairākos līmeņos, ietverot gan koku, gan svētvietu, gan Visuma telpu sakarības.

Svēto koku uzraudzība. Senatnē pret kokiem un it sevišķi pret svētajiem kokiem, izturējušies ar lielu cieņu. To apliecina gan nule lasītās dainas, gan arī citas latvju garamantas. Interesanti ieskatīties ari citu tautu rakstos par svētajiem kokiem.

Senajā Romā auga vairāki lieli koki, kurus uzskatīja par svē­tiem. Ja karstā vasaras dienā kāds pamanīja, ka koka lapas no­laižas, sāk vīst, tātad tām nepietiek valgmes, šis cilvēks to paziņoja ar stipru kliedzienu. Tūlīt no visām pusēm uz kalnu devās citi cil­vēki ar ūdens spaiņiem, cenzdamies viens otru apsteigt.

Siamas budistu mūki uzskata, ka nolauzt svētā koka zaru ir tas pats, kas nevainīgam cilvēkam bez kāda iemesla salauzt roku.

Latvju garamantās attieksme pret koka bojāšanu nav sevišķi uzsvērta, dažas dainas lūdz nelauzt pašu galotnīti. Cieņa pret koku tika audzināta jau no mazotnes, un tas bija pašsaprotams: "Sudrabiņa birzi gāju, ne zariņa nenolauzu; būt zariņu nolauzusi, tad staigātu raudādama…".

16. gs. baznīca organizēja koku ciršanu visos mūsu zemes no­vados. To varēja uzskatīt par politisku lēmumu, jo vēl 13. gs. beigās kristīgo baznīca bija spiesta cienīt latvju senču svētkokus un aiz­liedza aiztikt ozolus, kas auga Daugavas krastos.

Senču svētos kokus cirta vēl pat 19. gs. vidū, tomēr visus ne- nocirta. Daži senču svētie koki, piemēram, Valdemārpils un Usmas elku liepas saglabājušās līdz mūsu dienām.

Vai, jel manu skaņu balsi, Skan mežā, skan laukā! Skan laukā akmenī, Skan mežā ozolā.

LTD 127

Varbūt būsit ievērojuši, ka mežos un birzīs ir vietas, kas atšķiras ar lielu skanīgumu. Jūs jūtaties kā labā koncertzālē pie mikrofona. Tikai, ja tur skaņu pastiprina elektronika, te to dara pati daba.

Esmu šādas vietas apmeklējis kopā ar speciālistiem akustikā. Diemžēl šādu vietu zinātniskai izpētei vajadzīga speciāla apara­tūra. Tāpēc šādas vietas izdevies pētīt tikai ar sentēvu paņēmie­niem. Ja iegūtās ziņas izteiktu mūsdienu valodā, tad šo vietu neparasto skanīgu mu veido savdabīga torsionu plūsmas kon­strukcija, kas salīdzināma ar lietussargu virs piramīdas. No jebku­ra punkta piramīdas pamatnē skaņa plūst uz virsotni. Tur tā tiek pastiprināta un atstarota. Dainās šādas vietas pieminētas vairākkārt.

Zaļa, zaļa, skaļa, skaļa Mana bērzu birztaliņa: Tur dziedāju, gavilēju, Tur saviju vainadziņu.

Fs 1552, 30466

Pazīstamākās šādas vietas ir pie senču svētvietām Beverīnā, Embūtē, Ķoņos pie Ķēniņakmens, Mazsalacā, Pokaiņos, Sunākstē. Daudzas 13.-19. gs. celtās kristīgo baznīcas novietotas uz senču svētvietām ar šādām īpašībām. Tas arī izskaidro to neparasto skanīgumu. Liekas, ka pati skanīgākā šai ziņā ir Līksnas katoļu baznīca.