Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Fizikas likumi par skaņu atstarošanos pilnīgi izslēdz iespēju, ka skaļa vieta un atbalss varot būt biežņā vai pat tikai mežā. Lai skaņa atbalsotos, jābūt klajumam ar izteiktu klinti, krauju, sienu, vai attālu blīva meža sienu. Tātad šīs skaņās vietas nav skaidroja­mas ar klasiskās fizikas likumiem, bet prasa pilnīgi citu, jau aug­stāka līmeņa pieeju.

Šīs vietas ar savu starojumu ir visai noderīgas nākotnes vari­antu izzināšanai. Tāpēc tās būtu sevišķi jāaizsargā. Diemžēl paš­reizējā pieminekļu aizsardzības inspekcijas pieeja šādu iespēju liedz. Bet nevienam nav liegts to darīt savos mežos vai laukos. Vēl jāpiebilst, ka skaņās vietas ir arī smaržīgas.

Svētbiržu plānojums. Dainas ļauj apjēgt, ka svētbiržu stā­dījumi pakļāvās noteiktām likumsakarībām, bija rūpīgi pārdomāti un plānoti. Centrā stādīja ābeli (arī ievu vai lazdu):

Visapkārt Saule tek Sidrabiņu sijādama; Visapkārt ievas zied, Vidū zelta ābelīte.

LTdz. 10647

Pamatīgu aprakstu par ievas kā centrālā svētkoka stādīšanu dod šāda daina:

Stādīju ieviņu Plāniņa vidū, Uzauga ieviņai Deviņi zari, Uz katra zariņa Deviņi ziedi…

LTdz. 10753

Citās dainās, kas veltītas senču svētvietām (simbols — brāļa sēta), minēts, ka ap centru stādīja ošus un kļavas.

Kas kait man nedzīvot Diža meža maliņā: Visapkārt oši, kļāvi, Vidū Saule ritināja.

Fs 1736,1376

Bez tam pašas par sevi bija bērzu, liepu un ozolu svētbirzis.

Uzturēšanās pie bērza vai bērzu birzī dara gaišāku un gud­rāku arī cilvēku, mēs gūstam daļu tās apgaismības, kāda piemīt šim baltajam kokam. Bērzam veltītās mitoloģiskās dainas liecina par izcilu šī koka nozīmi.

Dainās tās simbolizē pāreju no šīs uz viņu Sauli, kur cilvēks iet meklēt savus aizgājējus. Iespējams, ka senčus arī glabāja kalniņos, kur auga bērzu birzis. Var būt, ka šo saistību izraisīja bērzu miza, kuras baltā krāsa saistāma ar veļiem. Bet neizslēgsim citu iespēju, ka bērziem ir kādas sevišķas, mūsdienās aizmirstas īpašības, kuru dēļ šī koku miza ir balta. Par to liek domāt ari dainas.

Es izgāju bērzu birzi, Ne lapiņas nenorāvu; Vējš norāva vienu lapu, Saulīt' gauži noraudāja.

LTdz. 10749

Svētās bērzu birzis bija Krāslavas Sauleskalnā un Valmieras Zilajā kalnā, kur, kā mēs zinām, glabāti ievērojami senie cilvēki.

Tai pašā laikā dainās piemin arī atsevišķus bērzus kā svētus kokus.

Atrodam daudzas norādes uz zintniecības pasākumiem pie svētajiem bērziem.

Bērziņš lapas darināja Lapu lapas galiņā; Mīļa Māra ik rītiņu Migliņā slacināja.

LTdz. 10691

Dainas stāsta, ka aizgājēja dvēsele caur bērzu birzi dodas uz viņu sauli. Turklāt šī pāreja var būt divpusēja. Šis ceļš ir pretējā virzienā, ko iet topošā bērna dvēsele. To var attiecināt ari uz veselas cilts pāratdzimšanu (ezers — piedzimšanas vieta, ari sievietes dzemde).

Es redzēju bērzu birzi Uz ezera līgojot; Vara saknes, zelta zari, Sudrabiņa lapiņām.

LTdz. 10734

Bērziņš auga uz akmem Sudrabiņa lapiņām. Es gribēju vienu raut, Visas bira skanēdamas.

Fs 627,174

Šī daina varbūt vienam otram liktos samākslota: viņuprāt, uz akmens nekas taču nevar augt. Tomēr uz akmeņiem, kas staro enerģiju, koki aug. Tie pārņem akmens enerģiju, un izstaro to ar visu stumbru. Bet, ja koks iesāks dzīt saknes blakus akmenim, tad tā stumbrs lieksies uz akmens pusi, līdz sāks augt tieši uz akmens.

Bērzs un Saule. Vairākās dainās uzsvērta svētā bērza saistība ar pašu Sauli.

Daina nepārprotami vēsta par svētvietu, kur cilvēks, kas atro­das fiziskajā pasaulē, var gūt sasaiti ar Viņsauli un Aizsauli.

Bērziņš auga trim lapām Liela ceļa maliņā; Tur Saulīte jostu kāra, Saules meitas vainadziņu.

LD 33150

Ja jums loti vajag tāda padoma, ko var dot tikai viņā saulē aizgājusi māte, vecmāmiņa vai cits kāds cilvēks, pieglaudieties bērzam un aizveriet acis. Jutīsiet, cik maigs ir šis koks, it kā viņš jūs šūpotu, un pēc brīža saņemsiet arī padomu dzīvot.

Liepa zied, liepa zied Baltajiem ziediņiem; Stādīsim liepu mežu Apkārt mūsu pagalmiņu.

LTdz.10814

Liepa kā svētais koks saistāma ar sievieti un ar pārdzimšanu. Kāds klinšu zīmējums Zviedrijā rod skaidrojumu uzskatam, ka liepa atbilst sievietei, ozols — vīrietim. Senajā zīmējumā rādīts, kā ieguva uguni, berzējot cieta koka irbuli mīkstā kokā. Ja iegūto uguni salīdzina ar jaunu dzīvību, mīkstākā liepas koka iedobtā daļa salīdzināma ar sievieti, bet ozola irbulis atbilst vīrišķai daļai. Liepas stādītas gan atsevišķi, gan birzīs. Daži vēl saglabājušies lie­pu stādījumi, piemēram, Limbažu Buļļukroga kalna nogāzē, liek domāt, ka tās kā radīšanas simbolu stādīja apļos.

Kalnā auga kupla liepa Deviņām galotnēm, Deviņām galotnēm, Deviņiem zariņiem.

LTdz. 10819

Jau teicām, ka svētos kokus ar viņsauli saista deviņas stīgas, piemēram, galotnes. Tomēr daudzās dainās minētiem deviņiem žuburiem var būt arī daudz plašāka, kosmiska nozīme. Ar to var apzīmēt Saules sistēmu ar deviņām planētām un pašu Sauli koka centrā.

Svētos kokus sedz mīļa Māra.

Kas, liepiņ, tevi sedza Ar zaļo villainīti?

Mani sedz mīļa Māra Vasariņu gaidīdama.

LTdz. 10822

Gandrīz tādas pašas dainas ir par svēto bērzu, ko sedz mīļa Māra, bet kuplumu dod Dieviņš (LTdz. 10685-687). Ir arī citas ļoti līdzīgas dainas, kas vieno svētos bērzus ar svētajām liepām, piemēram, par Saulīti, kas raud norautas lapas dēļ. Tapat līdzīgas ir dainas, kas vēsta par lielu kungu ierašanos pie liepas, kas aug dižā ceļa malā. Ar vārdu ceļš domāta lielā svētvietu līnija.

Diža diža liepa auga Liela ceļa maliņā; Garām brauca lieli kungi, Liepiņā raudzījās.

LTdz. 10833

Svēto liepu vietas. Autoram zināmie pieminējumi attiecas tikai uz Kurzemi. Bez plaši pazīstamajām svētajām liepām pie Valdemārpils un Usmas vēl līdz 20. gs. vidum diža svētliepa bija arī Popē. Turklāt dokumentos minētas svētliepas pie Abavas, Pil­tenes, Užavas u. c.

Par to nozīmi stāsta kāda tautasdziesma.

Grezni zied elku liepa Ezeriņa maliņā. Tā nebija elku liepa, Tā bij' ļaužu baznīciņa.

Pārdzimšanas simbols. Senie cilvēki katru dzimšanu uzskatīja par nemirstīgās dvēseles jaunu pāratdzimšanu. Ta kā liepas ir ra­dīšanas simbols, tad tā ir saistīta arī ar pāratdzimšanu, par ko vēsta visai liels garo dainu skaits. Senās dainas stāsta, ka dvēseles ceļojums sākas no liepas, liepas zars iet caur Daugavu, tad jūru un visbeidzot jūras krastā izaug jauna liepa ar zelta galotni — dvēseles aizsaules stāvokli.

Sajās dainās sava loma ir likteņa simbolam — vanagam.

Kur tu skriesi, vanadziņi, Ar tiem vaska spārniņiem? Skriešu liepas apraudzīt, Vai ir kuplas, vai ir lielas. Ira kuplas, ira lielas, Zari mirka Daugavā. Es nolauzu vienu zaru, To iemetu Daugavā; Tas aizgāja pa Daugavu, Burbulīšus mētādams. Satiek jūras zvejnieciņi, Ieņem viņu laiviņā; Ieņem viņu laiviņā, Ietin zīda nēzdogā; Ietin zīda nēzdogā, Ienes Māras baznīcā. Šūpo Māre, auklē Māre, Uzaug daiļa jumpraviņa Dzelteniem matiņiem, Sarkanbaltiem vaidziņiem.

LD 336281

…Tur uzauga kupla liepa Deviņiem žuburiem. Devītā žuburā Bāleliņš kokles grieza. Sak' bālītis koklēdams: Tās koklītes skaņi skan. Sak' māmiņa raudādama: Tā pastares dvēselīte.