Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Lieliski smaržo mazais mārsils. Smaržo gan pļavā, gan arī tējā uz galda. Un tā, dzerot šo tēju, jūs ne tikai gūstiet veselību, bet pie jums telpā ienāk medus, sils un vasaras saule.

Pļavās smaržo baltais āboliņš. Smaržo ari vērmeles. Pavasarī pļavas smaržu var radīt purenes, vasarā vīgriezes. Smaržo ari da­žas mežrožu sugas, dažas kārklu sugas, smaržīgās madaras. Brau­cot ar laivu pavasarī, visu upi piepilda ievu ziedi, vasarā piparmēt­ras un kur vēl zelta liepas ar reibinošo medus smaržu!

Smaržo zeme, turklāt katrā vietā citādi. Atšķirīgi smaržo leja, kalns, nogāze.

Spēcīga smarža un dzidra skaņa ir āderu vietās. Mežā smaržo mazie krūmveidīgie augi — vaivariņi. Jā, tie ir krūmi, tāpat kā brūklenes, mellenes, zilenes, mārsils. Smaržo arī ogas, bet vis- brīnišķīgāk — meža zemenes.

Zilie kalni un mežu krāsas. Mežs ir zaļš. Protams, ar niansēm: daži koki ir vairāk, citi mazāk zaļi. Tuvākie mežu gali ir tumšzaļi, tālākie — tumšzili, vēl tālākiem tumšo zilumu slēpj dūmaka. To­mēr dažkārt ari visai tuvu mežu gali izskatās zilgani, un arī dū­maka, kas tos sedz, ir zilgani. Tauta atšķir šādas vietas un dēvē tās par Zilajiem kalniem. Tos apvij teikas, kas stāsta, ka tur milzis kūpina pīpi. Zilie kalni un svētie kalni — tie ir bērti kalni.

Tie cilvēki, kuri redz auras, apgalvo, ka virs Zilajiem kalniem esot zila aura. Tas ir dievišķās sudraba enerģijas starojums (citas tau­tas to dēvē par yin, in, iņ). Tas apgaro, apskaidro cilvēku domas. Te var paredzēt nākotni, izdibināt labākos lēmumus. Tādas vietas ir Īles Zilais kalns, Ogres Zilie kalni, Slīteres Zilie kalni, Sunākstes, Valmieras u.c. kalni. Diemžēl 20. gs. vidū noraka Dobeles Zilo kalnu.

Līdzīgas vietas varētu būt tādas kā Sili, Silkalni, Silmači, varbūt arī Zīles? Paredzēt nākotni un saņemt Dieva padomu var ari zem milzu ozoliem atbilstošā vietā. Un ne jau par velti mācītāji lika tos izcirst — tā ir parastā okupantu ciņa pret "ieziemiešiem".

Dažkārt dainās min Meža māti.

Ai, bagāta Meža māte, Liela tava bagātība: Pilni meži koku bija, Pilnas birzes zelta rasas.

Fs 609, 2616

Patlaban valda uzskats, ka tā varētu būt viena no latvju senču pielūgtajām dievietēm. Patiesībā šim mēģinājumam ar baltiem diegiem piešūt mūsu senčiem daudzdievību nav nekāda reāla pa­mata. Kā jau minēts, Gulbenes novadā par Meža māti sauc pašu vecāko vai dižāko koku, t. i., līdzīgi kā senču cilts sācēju dēvēja par ciltsmāti. Uzskata, ka Meža māti nedrīkst cirst, šis koks gāzdamies cirtēju var nosist. (L.P VII 336)

No Meža mātes līdz sv. Ģertrūdei. Senajos laikos ceļojumi bija retāki un ari bīstamāki nekā mūsdienās. Mūsu senči lūdza palīgā Dievu un attiecīgās vietās — tā izpausmes. Ta, braucot pāri ūdeņiem, meta ziedu mīļajai Mārai, bet ejot caur mežu — Meža mātei. Gadu tūkstošu gaitā Meža māte pārtapa par sv. Ģertrūdi, nemainot lietas būtību. Bet šī pārvērtība sākās no vārda "mežs". Par to turpmāk.

Varda "mežs" izcelsme. Tagadējais vārds "mežs" nācis no som- ugru valodas. Senatnē meži bija visapkārt cilvēkam, un tā tas bija vairākus miljonus gadu, līdz tos sāka izcirst zemkopībai. Kamēr mežs bija visapkārt, tam speciāla vārda nevajadzēja. Ar sevišķiem vārdiem apzīmēja meža tipus — silu, vēri, birzi u. c., kā ari koku sugas.

Kad sāka līst līdumus, meži palika kā skupsnas līdumu vidū, galvenokārt vietās, kas nebija gluži piemērotas lauksaimniecī­bai — purvainās gravās, ielejās, nogāzēs, neauglīgās vietās. Šo vietu apzīmēšanai pārņēma somugru vārdu — mets (igauņu), metsā (somu).

Baltu ciltis ilgāk par citām pretojās āriešu zemkopju spiedie­nam. Interesanta ir senākā meža apzīmējuma forma — dzira, kas saglabājusies lietuviešu valodā — gira. Tā skan ļoti tuvu vārdam gerai (labi).

Vārds dzira saglabājies Kurzemē. Tukuma rajonā bija Dzir­ciema pagasts, tagad — apdzīvota vieta Dziras, pie Ventspils — Akmeņdziras. Vairākās vietās saglabājušies seni vietu vārdi —

Dzirkaļi (Cirmas pagastā, pie Tukuma u. c.), kas apzīmē seno, mežā slēpto svētvietu sargus. Ar vārdu Geri, Jeri (salīdziniet ar lietuviešu vārdu gerai — labi) apzīmēja braslu vietas pāri upēm, piemēram, Ventu pirms Kuldīgas, Rūju pirms Rūjienas u. c.

Upes brasls — tātad laba vieta ceļiniekam — arī apzīmēts ar vārdu, kas tuvs jau minētajam gerai. Vēl atzīmēsim interesantu sakritību, ka braslu vietas, kas tuvāk Rīgai, sauca par Jeriem (salī­dzinājumā ari Jersika u. tml.), bet tās, kas pretējā upes krastā nekā Rīga, — par Geriem vai tml.

Tiešu ziņu par seno Baltiju un tās apkārtni saglabājies maz. Jā­domā, Baltija netika iejaukta Rietumeiropas seno valstu karos pat vēl līdz 4.-5. gs., bet plašāk — vikingu laikiem. Par to jāpateicas tieši necaurejamajiem mežiem, kas sākās lielās Lietuvas upes Ne­munas baseinā un turpinājās līdz Somu jūras līcim. Par to liecina ari Nemunas vārds, jo nemus latīņu valodā nozīmē "mežs, birze".

Meža māte — ceļinieku aizgādne. Ar vārdiem gerai, gira, dzira, geri apzīmētas vietas ne tikai Latvijā. Šie vārdi šķiet visai seni; no tiem cēlies senais Meža mātes un caur mežiem ceļojošo cilvēku aizgādnes Ģertrūdes vārds. Vārda pirmā daļa nu ir skaidra, otrā saistāma ar vidusaugšvācu trut — mīļš, no tā senskandināvu thrudr — spēks, vēlāk vidusaugšvācu trute — burve. No minētā senskandināvu vārda acīmredzot veidojies krievu vārds nhel — darbs, kā pretstats hf,jnf — arī darbs, bet ne vairs spēka un burves darbs, bet verga (bf,).

Atļausimies vēl vienu nelielu atkāpi par Ģertrūdes vārdu, jo tas raksturo izmaiņas cilvēka attieksmē pret mežu.

Gadu miljoniem dzīvojot mežā, tas bija cilvēka tēvs-māmiņa, par ko jau runājām. Mežus izcērtot, pilsētās dzīvojošie no meža sāka baidīties. Ja bija jāceļo uz citu vietu, tad šaurie ceļi gāja caur lieliem mežiem; tie bija bīstami. Meža mātes pielūgšanai apdzīvotu vietu nomalēs pie ceļiem ierīkoja lūgšanu vietas — pie kāda liela koka veidoja akmeņu kaudzes. Kristīgā ticība Meža mātes — Ģer- trūdēs pielūgšanas ideju pārņem, un šajās vietās iekārto it kā kādas katoļu svētās — Ģertrūdes kapelas, paziņojot to par ceļotāju aizstāvi.

Interesanta ir sv. Ģertrūdes baznīcu vēsture pie senā ceļa uz ingru zemi, vēlāk Pleskavu, Novgorodu, tad Pēterburgu. Sagla­bājušās ziņas par septiņu Ģertrūdes kapelu un baznīcu celtniecību pie Rīgas robežas. Rīgai augot, šīs baznīcas katru reizi pārvietotas uz jauno pilsētas robežu.

Vecākais pieminējums ir 1418. gads, bet šī Ģertrūdes baznīca pastāvēja jau agrāk. Ta varēja atrasties starp Kalnu un Smilšu ielu. 16. gs. galvenais ceļš iet kā Smilšu ielas turpinājums (gar Pulver- torni) uz tagadējo Baznīcas ielu starp smilšu kalniem pa purvainu ieleju. Šo apkārtni sauca par sv. Ģertrūdes priekšpilsētu. 16. gs. beigās celta jauna sv. Ģertrūdes baznīca apmēram tagadējās Baz­nīcas un Elizabetes ielas stūrī. Karos tā vairākkārt nopostīta, atkal atjaunota un atkal postīta. Rīgai augot, 1869. g. uzcelta baznīca, ko tagad dēvē par Veco Ģertrūdes baznīcu (Baznīcas un Ģertrūdes ielas krustojuma pašā vidū) — visiem ceļotājiem to nācās ap­braukt. Rīgai paplašinoties vēl tālāk, celta jaunā Ģertrūdes baznīca (1906) pie jaunās robežas. Pie šīm baznīcām bijušas kapsētas.

Ta labās vietas, labā ceļa un meža vietas vārds pārtapa par katoļu svēto, kas aizstāv ceļiniekus, un jauku, diemžēl mūsdienās reti sastopamu sievietes vārdu.