Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Tomēr ne visi tā domā. Ja jau esat izlasījis grāmatu līdz šai vietai, tad droši vien domājat savādāk. Mēs gan nevaram tieši atgriezties senatnē, bet mēs varam mācīties, lai atgrieztos garīgi un paceltos augstāk. Mūsu zemē saglabājušās vietas, kur var atjaunot svētbirzis un kur var izaugt svētkoki.

20. gadsimtā medicīna atteicās no novecojušām dogmām un sāka atzīt daudzas senās gudrības, tostarp zāļu tējas u. c. dzied­niecības metodes. Nu jau vairāk kā gadsimtu valdnieki arvien lielākā mērā izmanto gaišreģu pakalpojumus, un šo cilvēku spējas netiek vairs sauktas par sadarbību ar sātanu. Tāpēc atļausimies at­skatīties uz iespējām, ko var dot sadarbība ar kokiem, un padomāt par iespējām nākotnē atjaunot viduslaikos iznīcinātās zināšanas.

Jūs ejat pa mežu un pēkšņi jūtat spēcīgu puķu, sēņu, skuju vai zāles smaržu. Pavasarī, kad sniegs sāk kust, slēpojot dažās vietās jūtama spēcīga vīstošās zāles smarža. Pieverot acis, šķiet, ka esat pļavā un tur smaržo siens. Nesteidzieties pamest šādas vietas. Tā ir labāka smaržu terapija nekā ostīt dārgas smaržas. īpaši labi šī smarža der tiem, kam dažkārt neliek mieru augšējo elpošanas ceļu iekaisumi. Ja sajūtat tādu vietu, — tepat blakus jābūt jau minētai skaņas piramīdai ar atstarojošo segumu. Tad jums ir laimējies at­klāt kaut ko jaunu un ļoti vērtīgu. Faktiski šeit ir runa par bio- enerģijām, kas, iedarbojoties uz ožas receptoriem, izraisa smaržu izjūtu.

Visspēcīgāk mežs un pļavas smaržo vasaras pirmajā pusē. Gan koki, gan zāle strauji aug, un apkārt dabā ir simti tūkstoši ziedu, kas smaržo. Šo burvīgo dabas simfoniju pavada neskai­tāmas putnu dziesmas.

Savukārt rudenim ir pavisam cita noskaņa un citas smaržas. Vispirms ir brieduma smarža, tad vīstošas zāles, sēņu smarža. Vēlu rudenī — apvītušu lapu smarža. Nekad nav iespējams šīs smaržas salīdzināt, jo katra ir savā laikā, bet man nezin kāpēc šķiet, ka tās pamazām pāriet cita citā.

Vasaras otrajā pusē šķiet, ka koki būtu apstājušies: tie vairs neaug, jaunas lapas tikpat kā neveido, ziedu pļavā ir maz. Bet mežs nebūt nav apstājies savā dzīvē. Koku stumbru un sakņu iek­šienē rit spraigs darbs, lai sagatavotos ziemai — briedinātu augļus vai sēklas, briedinātu pumpurus un uzkrātu ziemošanai nepiecie­šamās vielas.

Mūsdienu cilvēks uztver tikai ļoti spilgti izteiktas smaržas. Pa­vasarī viņš vēl sajūt ceriņu, tad jasmīnu, vasarā — vīstošā siena smaržu. Ar to viņš sevi norobežo no bezgala plašās un interesantās dabas smaržu pasaules, pats sevi apzog. Smaržu pasaule ir ne tikai plaša, bet vēl jo vairāk — tā ir interesanta un tikpat kā nepētīta.

Vislabāk smaržas pazīst neredzīgie cilvēki, jo viņiem tās kalpo par orientieriem. Diemžēl pilsētā lielākā daļa šo orientieru ir gau­žām prozaiskas izcelsmes un nozīmes. Piemēram, ejot pa trotuāru, neredzīgais cilvēks izjūt atkritumu tvertnes smaku, tātad viņš jau ir tuvu mājai. Daudz patīkamāka ir maizes ceptuves smarža. To­mēr cilvēki ar smalkāku ožu izjūt vēl ari citas, daudz patīkamākas smaržas.

Staigājot pa mežu, pielieciet pirkstu pie sveķu piliena! Brī­nišķo, uzmundrinošo un elpošanas ceļus dziedinošo sveķu smarža jūs pavadīs visu dienu, kad pirkstu tuvināsiet degunam. Atšķirīgi smaržo svaigie sveķi un jau pakaltušie, tāpat atšķirsies dažādu koku sveķi.

Rudenī savdabīga ir nule nokritušo lapu smarža: tas vēl nav puvums, bet liecība par gaidāmo ilgo gulēšanu.

Pavasari, kad sniegs sāk kust un plakt, saulainā dienasvidū vietām no sniega spēcīgu bioenerģētisko līniju (āderu) krustpunk­tos no sniega nāk it kā dūmu strūkliņas. Tās smaržo pēc apvītuša siena. Protams, tās taču ir visu ziemu saglabātas no zāļu smaržas. Varbūt tādā veidā zāle liek manīt meža zvēriem, kur varētu atras­ties barība.

Bet, manuprāt, bagātākais smaržu laiks sākas pēc Jāņiem. Visspilgtāk to var izjust mežmalās un parkos. Katru rītu un katru stundu smaržas ir citādas. Ejot gar meža vai parka malu, jūs ātri uzzināsit, ka pāris metru attālumā no kokiem zāļu smaržas pazūd. Vai varbūt koks tās ievelk sevī, ieelpo tieši tāpat, kā to darām mēs? Jo nav zināms, ka koka vainags nomāktu pļavas smaržu ar kaut ko spēcīgāku. Varbūt tas jūtams pie paša stumbra, bet šī sakņu smarža, ja tā varētu teikt, nāk no zemes. To rada miljardi vien­šūnas organismu, kas sadarbojas ar saknēm. Jo koks viens pats nemaz nevar dzīvot, ja ap saknēm nav miljardi sīku būtņu, kas palīdz viņam uzņemt barību.

Smaržo arī ūdeņi — avoti, upes, ezeri, jūra. Paejiet gar jūras krastu, pavērojiet smaržas! Ik pēc dažiem simtiem metru tās mai­nās. Vietumis jūras krastos aug kārkli. Pasmaržojiet viņu lapas! Tā vairs nav ne jūras, ne smilšu, tā ir lapu smarža. Liepām un dažiem kārkliem lapas izsvīst smaržīgu šķidrumu, ko vāc bites. Šim medum ir rūgta smarža. Vispār medus smaržā ir ari vākto ziedu smarža.

Smarža nebūt nav tikai viela, kas kairina deguna gļotādu. Tas iedarbība uz apkārtējo gaisu ir daudz sarežģītāka, nekā to varam iedomāties pirmajā acumirklī. Biologi uzskata, ka pavisam mazi kukainīši, lai cits citu atrastu, orientējoties pēc mātītes smaržas. Tēviņi atrodot mātītes pat divu kilometru attālumā — vismaz tā ziņo kukaiņu pētnieki — entomologi. Padomāsim paši: cik gan smaržu molekulu mātītei būtu jāizdala, lai to sajustu uz visām pusēm divu kilometru attālumā. Nevar taču sīks kukainītis izplatīt spēcīgu smaržu. Loģiski domājot, šāds kukainis labākajā gadījumā varētu izdalīt kādu miligramu smaržvielas. Acīmredzot pastāv kāds cits smaržu izdalīšanas mehānisms. Varbūt tas varētu būt kaut kas līdzīgs kā homeopātisko zāļu gadījumā, kad sākumā atšķaidījums ūdenī ir 1:100, tad atšķaidījuma pilienu atkal at­šķaida 1:100 un tā divpadsmit reižu. Pat vismodernākā aparatūra šādā atšķaidījumā nespēj atrast kaut kādu molekulu sākuma vielas, bet šķīdums tomēr ir ārstējošs. To var izskaidrot vienīgi ar paša ūdens "atmiņu". Varbūt līdzīgi ar gaisa "atmiņu" varētu skaid­rot ari mazo kukainīšu uztveri. Var izvirzīt ari šādu hipotēzi: ku­kaiņu mātīte lido spēcīgā āderes plūsmā un uz dabas dotajiem bioenerģijas viļņiem uznes savdabīgas, savai sugai raksturīgas svārstības — informāciju, ko savukārt uztver tēviņš, kam daudz labāk attīstītas antenas.

Smaržu valoda. Smarža var aicināt sev klāt, ziņot par barību, darīt uzmanīgu, brīdinot no nelāgas vietas. Smarža var vēstīt par otra cilvēka laimi, prieku, bēdām, vientulību, dusmām un ari bailēm.

Brīnišķi smaržo sieviete, kura mīl. Viņai nav vajadzīgi nekādi odieri vai parfīmi.

Mēs īsti nezinām smaržu uzdevumu dabā. Tikpat kā neko ne­zinām par to, kā gan smaržu pārveido, kā tā iedarbojas. Meža puķīte, kaut vai naktsvijole, smaržo spēcīgi. Bet cik tad tā šo smaržu var izdalīt? Vai nav tā, ka pietiek ar pāris molekulām, lai mēs smaržu sajustu. Atliek domāt, ka iedarbojas ne jau pašas mo­lekulas, šo molekulu iedarbība uz gaisa molekulām izsauc pēdējo īpašas svārstības. Varbūt smaržu molekulu var salīdzināt ar nelielu radioraidītāju?

Smaržīgās puķes. Šķiet, ka smaržu karaliene ir naktsvijole (Platanthera bifolia — viena no Latvijas orhidejām). Tai ir mazi bāli zaļganīgi ziediņi uz tieva kātiņa, kas sakopoti skrajā vālītē un šķiet tik necili. Šī smaržīgā orhideja aug savrup no savas sugas māsām un pļavā to ļoti grūti pamanīt.