Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Svētie koki vieno debesis un zemi. Lūk, kā daina apraksta svētozolu:

Ganīdama ieraudzīju Smuidru, garu ozoliņu: Saknes gāja zemītē, Galotnīte debesīs.

LTdz 10852

Svētkoku un svētbiržu saistība ļauj šajā bioenerģētiskajā laukā gūt spēku ar mūs mūs sargājošiem veļiem. Simbolos viņi dažkārt dēvēti par bāliņiem, bet viņus barojošās sistēmas par bāliņa kumeliņiem.

Savukārt caur Debess-Zemes tiltu, ko rada svētkoki un svēt- birzes (citā dainā šis un viņš krasts), var veikt arī lielāka mēroga psihiskās aizsardzības pasākumus.

Pūt, ziemeli, nelaid salnas, Laid ābelei noziedēt, Laid ābelei noziedēt Līdz baltaju āboliņu.

Fs 1626, 782, Vircava

Lielākā daļa zintniecisko dainu, kas paredzētas dziļās psihiskās aizsardzības pasākumiem, saistītas ar kokiem. Citiem vārdiem, senie cilvēki uzskatīja, ka šajā jautājumā koka garīgās spējas ir ievērojami lielākas par cilvēka spējām.

Aiz Daugavas lieli meži Dzeltenām galotnēm. Es, pa vidu staigādama, Viju zelta vainadziņu.

Fs 1900, 2919, Kalncempji

Šī būtībā ir koku nozīme psihiskās aizsardzības veidošanai, la nav veicama bez senču veļu palīdzības. Bet, atšķirībā no Rietum­eiropas maģijas metodēm, mūsu zintnieki netraucēja senču garus. Viņi paļāvās uz to, ka godīgam cilvēkam godīgā dzīvē senču veļi palīdzēs. Daina rāda, ka senču zintnieki lieliski apzinājās dziļās saistības simbolos. Aiz Daugavas nozīmē viņsauli, bet šī, mūsu fi­ziskā, pasaule ir šajā krastā. Zintniece, atrodoties svētvietā, tor- sionu plūsmas vidū, veido aizsardzības apli cilvēkam, ģimenei, ciltij vai zemei, kam vajadzīga palīdzība. Kā veicamas sagatavo­šanas posma augstākās darbības, vēsta daina.

Trim kārtām zelta josta Ap resno ozoliņu: Ne tur līda svina lode, Ne tērauda zobentiņš.

Fs 442, 664, Jaungulbene

Protams, ka ozolā nav jācērt ne ar cirvi, ne zobenu vai kādu citu priekšmetu. Atzīmēsim, ka ļoti līdzīgas ir dainas par darbībām pie svēt- akmeņiem, kas domātas karavīru aizsardzībai. las sākas ar vārdiem:

Dieva dotu cirvi cirtu Pelēkā akmenī…

Blakus Rendas baznīcai (Kuldīgas rajons) ir pat akmens, kas apstrādāts tā, it kā tur tiešām būtu iecirsts cirvis. Cēsu rajona Nemnaudos, Kaltenē un Valkas Sauleskalna svētvietu sistēmā zināmi akmeņi, kuros iegravēts it kā cirvja attēls. Bet vienlaikus tas simbolizē arī Lielā Lāča zvaigznāju.

Gaišredzības pasākumi zem koka saistāmi ar garīgo izeju Vi­suma viņsaules telpā.

Deviņi ir ošam zari, Devītā saule lēca; Deviņi ir man bāliņi, Devīts kunga karavīrs.

LD 31354

Šis deviņu brāļu pieminējums apzīmē darbības Saules sistēmas mērogā.

Gadu miljonu gaitā cilvēce uzkrājusi daudz vērtīgu zināšanu par koku nomierinošo iespaidu uz cilvēku un par koku atsevišķo daļu — pumpuru, lapu, ziedu, augļu, mizu, sakņu, kā arī jaunu dzinumu lietošanu to vai citu slimību dziedināšanai.

Daļa šo zināšanu labi saglabāta un daudzkārt papildināta grā­matās par ārstniecības augu iedarbību. Ta kā šīs ziņas ir viegli atro­damas un pieejamas, mēs šajā darbā tās nepārrakstīsim. Nākamā daļā par atsevišķiem kokiem minēsim dažas mazāk pazīstamas, bet dziednieku pārbaudītas receptes.

Viens no svarīgiem ziņu avotiem par senajiem dziedniecības līdzekļiem ir veselības jeb tā saucamie buramvārdi. Rūpīgāk tos iepazīstot, atrodam, ka zināmām kaitēm ir savi noteikti koki. To rašanos var skaidrot ar seno zintnieku māku pieslēgties tam vai citam kokam, avotam, akmenim. Ja, piemēram, kādas kaites ārstē­šanai vajadzēja bērza gremzdus, bet tuvumā to nebija, zintnieks mēģināja pievienoties (kontaktēties) bērza biolaukam. Un tas lī­dzēja. Bet, domājot tālāk, visai iespējams, ka dziedināšana pat va­rēja notikt bērza birzī, tikai zintnieks nevēlējās plūkt mizu dzīvam kokam, lai tiktu pie gremzdiem. Citiem vārdiem sakot, senie zint­nieki prata izmantot veselības vārdus dziedinošās ietekmes pār­raidei (telepātijai), necērtot, nelaužot, neplēšot vai citādi nebojājot dzīvu koku. Tomēr nule teiktais ir tikai visai aptuvens dziednie­cisko procesu skaidrojums. Tā īstā jēga ir vēl dziļāka.

Ir zināms, ka daži dziednieki spēj palīdzēt vājiniekiem ari no attāluma, dažkārt pat visai liela. Šo enerģiju var nosūtīt, bet nevar ar varu paņemt. Tikai apzinoties koku kā dzīvu būtni ar savu dvēseli, mēs nonākam pie veselības vārdu īstās jēgas. Tā sākas ar sarunu, kā laikā zintnieks lūdz koku raidīt vājiniekiem savu enerģiju, dodot viņam imunitāti vai spēku, lai cilvēks kļūtu vesels. Tātad šie vārdi ir tikai ievaddaļa, — ne vairāk kā dziednieka telefo­na numurs. Tad sekos vājinieka saruna ar dziedniekiem, šoreiz — kokiem. Un tikai kā atbilde nāks dziednieka, t. i., koka darbība dziedinošās enerģijas noraidīšanā.

Kokus daudzkārt izmanto buramajos vārdos, lai uz tiem pār­nestu slimības vai sāpes.

Uz apsi noraida pampumu, skaitot šādi: "Dzenis kaļ sausā kokā, ne tur žīkst, ne tur sāp, ne tur kas ir." Visai daudzveidīgi izmanto bērzu. Pret gultā slapināšanu: "Bērzam sulas tek tik pavasarī, pēc ap­stājas; lai tev aizmigušam netek." Truma vārdos: "Sapuvusi bērza miza, sapuvusi bērza tāss, sapuvusi lapa bez gala vien, bez gala vien." Čūsku vārdos: "Nikna tārpa kodiens, āmura sitiens, no pļavas zelts, no bērza asins." Egle pieminēta izbīļa vārdos: "Izaug egle caur ceļiem, caur plaušiem, caur aknām, caur visu dobumu; vecs vīrs nāk pa vārtiem, egli velk pa pleciem, tauri mutē, pūš caur plaušiem, pūš caur aknām, pūš caur visu dobumu." Ari liepa lieti noder. Sāpju vārdos: "Liepas koks, zalkšu asinis, tas vairs nesāp." Ari čūsku vārdos: "Zalktis guļ uzcērpa, zalktis lien gar blīgznas mizu; vecs vīriņš sēd uz liepas celma, liepas vāle rokā. Sit, sit — tas to pampumu slāpē."

Vārdos ar ozolu parasti piemin tā bluķi. Dzelzu vārdos: "Cirta manim, dūra manim, kā ozola bluķītim. Mana miesa, mani kauli, tinie­ties pakulās." Mātes vārdos: "Mīļā māte, ej atpakaļ savā vietiņā, tinies kā pakulu kodaliņā, tinies zīda lakatiņā, tinies zelta rullītī, novelies kā ozola bluķītis un dusi kā dūnu spilventiņā." Tūskas vārdos: "Veca vīz, vāver, ceļš kā galds, zaļš kā maurs, elkšņa mietiņš, ozola bluķītis — stnigs, slimība žagaru gubiņā." Paegļu krūms piesaukts vīveļu vārdos: "Vīveles, vīveles, vīveles brauku, velku tās deviņu jūdžu ga­rumā. Vīveles, vīveles, vīveles brauku, karu viņas paegļu žuburā."

Tātad senie dziednieki zināja, kādai vainai kāda koka daļa jālieto. Tālāk bija jāzina, kur aug spēcigs svētais koks, domās bija pie tā jādodas un jālūdz palīdzība. Tad nāca koka atbildes sūtī­jums. Diemžēl pēc tam, kad mūsu zemes iekarotāji iznicināja vie- dos zintniekus un viduslaikos uz sārtiem sadedzināja viņu pēcte­čus, īstās mākas zuda. Palika tikai skaitāmie vārdi kā psihoterapija, bet to ievads bija neliels, bet vēl biežāk — nekāds. Tāpēc mūs­dienās tos vairs nelieto.

Vēlāk, viduslaikos no Rietumeiropas vācu baroni ievazāja pa­galam aplamas paražas un māņu ticējumus par iespēju pārnest savas nelaimes un slimības uz kokiem. Viens no tādiem ticēju­miem ir slimības pārnešana, iekožoties kokā. Tas būtu apmēram tāpat, kā kad kāds ticētu iespējai kļūt veselam, iekožot ārsta rokā vai sānos. Citi, būtībā līdzīgi ticējumi vēl mūsdienās liek cilvēkam doties uz mežu, lai pavasarī cirstu meijas, ziemā eglītes. Viņu priecē gan vīstošā, t. i., mirstošā kociņa skats un smarža. Tāda jauno kociņu slepkavošana esot laba, jo tā esot pieņemts.