Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Veselības vārdi, kuros lūdz koku palīdzību, ir ļoti seni. Iespē­jams, ka tie pat pārmantoti no senākām civilizācijām. Visbiežāk tajos vēršas pie bērza, liepas, ozola, t. i., pie kokiem, kas veidoja svētbirzes. Veselības vārdu pielietojuma jomas būtībā sakrīt ar citām liecībām par tautas dziedniecību. Šī ziņa apstiprina jau paustās domas par šo vārdu izcelsmi un iedarbības veidu. Tātad tālāk minētie vārdi uzskatāmi par nozīmīgu senču gudrības apliecinājumu. Mēs tos minēsim alfabēta kārtībā.

Sacērtam ošus, kļavus, Sametam upītē, Tā upīte netecēj, Ne pilīte nepilēj.

Šajā gadījumā vārdu iedarbība ir tīri enerģētiska. Jau rakstī­jām, ka oši un kļavas robežo, t. i., sarga svētvietu centrus un robežo māju alejas.

Trūkumi, lū­zumi, plīsumi, griezumi sarep. Sarep priede, sarep egle, sarep ozoliņš.

Ari šo kaišu dziedēšanai palīgos būtu jāņem minētie koki kā labi dziednieki.

: trejdeviņas jūras dzeltenas slimības, trej­deviņi avoti, trejdeviņi ezeri, trejdeviņi ozoli, trejdeviņas apses, trejde­viņas liepas, trejdeviņi ezeri, trejdeviņas upes tek.

: Bērza stumpis, ozola klumpis, trīs pīpji tabakas, vērdiņš naudas, raibais šunelis pakalnē rēja.

Melna čūska purvā brida, Vara segli mugurā. Bīsties pate, Joda māte, No saviem biedekļiem!

55349 Jaunburtnieki

Šeit gan konkrēta koka vietā minēts simbols purvs (lai sliktums nogrimst purvā).

Apses malka, bērza malka, visa laba malka. Kauliņš pie kauliņa, dzīsliņa pie dzīsliņas, bu bu bu!

Trīs priedītes, trīs eglītes, četri zaļi ozoliņi. Griezies, nabiņ, vecā vietā!

Rakstīts zaķis, rakstīts kaķis, rakstīts māla ūdentiņš; piecas priedes, piecas egles, seši mazi ozoliņi; virsū spaļi, apakšā, griezies, nabiņ, vecā vietā!

Protams, šie vārdi paši par sevi neizdziedē, izmežģīto locekli bija jādabū atpakaļ vecā vieta, bet to darot, skaitīja vārdus, kas turklāt mazināja iekaisumu, lai tas ātri pāriet.

Šeit vispirms ir jāpaskaidro, ko nozīmē 20. gs. izzudušais vārds pamašas, arī nakts pamašas. Ta mūsu vecvecmā­miņas sauca bērnu slimību, ko raksturo lielas bailes. Šīs baiļu lēkmes parādās pirmajās stundās pēc iemigšanas un pēc tam vēl vienu reizi var atkārtoties jebkurā stundā. Ar šo kaiti sirgst bērni 2-8 gadu vecumā. Viņi pamostas no lielām bailēm, dzen no sevis prom kādas sapnī redzētas vai izjustas parādības. Dažreiz bērns stāsta par slepkavām, spokiem un sapņu briesmoņiem. Nav viegli bērnu nomierināt. Mūsdienās šādi iemesli varētu būt televīzijas programmas, psihiski traucējumi u. tml. Katrā gadījumā dzied­niekam bija jānovērš pamatcēloņi, bet vārdus skaitīja gan tādus, kā jau minēts izbaiļu gadījumos, gan arī Viesuls stāv mežmalē, asas rīkstes braucīdams; vecs vīriņš mežmalē, priežu zarus lauzīdams — trej­deviņu priežu zari, trejdeviņas ozolu atvases. Dievs Tēvs, Dievs Dēls, Dievs Svētais Gars, līdzi to cilvēku izglābt. Šajos vārdos manāma jau kristīgās baznīcas ietekme. Vecākajos vārdos varētu būt Dievs, Laima, Māra.

Dzenis kaļ sausā kokā, ne tur čīkst, ne tur sāp, ne tur kas ir. Uzskata, ka šie vārdi norāda uz apsi.

t. i., pret slapināšanu gultā: Bērzam sulas tek tik pavasarī, pēc apstājas; lai tev aizmigušam netek.

Piecas priedes, sešas egles, deviņ' jauni ozoliņi; durvju eņģes, vārtu stabi. Arī tie varētu būt mežā koku vidū skaitāmi vārdi.

Liepas koks, zalkšu asinis, tās vairs nesāp. Pie­bildīsim, ka arī nule lasītie rožu vārdi ir lietojami sāpju rem- dināšanai.

Tie ir vairāki.

Neauglīga bērza miza, neauglīga bērza tāse sapūst kā vanckaris, izkrīt kā čaumala; trīs reizes jāspļauj, tad būs vesels.

Sapuvusi bērza miza, sapuvusi bērza tāse, sapuvusi lapa bez gala vien, bez gala vien.

Veca vīz, vāver, ceļš kā galds, zaļš kā maurs, elkšņa mietiņš, ozola bluķītis — smigs, slimība žagaru gubiņā!

Oša lapa, bērza miza, balta kārklu pazarīte, rožu pumpurs, ievas ziedi, treideviņi papardīši, visa laba vēdera zāle.

Trīs priedes, trīs egles, raibs kaķis, rakstīts zaķis, griezies, nabiņ, savā vietā, lai tās dzīsliņas kopā sienas, tad vēderiņš nesāpēs.

Vīveles, vīveles, vīveles brauku, velku tās 9 jūdzes garumā. Vīveles, vīveles, vīveles brauku, karu viņas paegļu žuburā.

Protams, šie, tāpat kā citi veselības vārdi, nav domāti jokiem. Bet tiem ticot, senās iespējas var izmantot arī mūsdienās.

Dziedinošās vietas, avotus, akmeņus un svētos kokus ar dziedinošu iedarbību parasti izmantoja kopā tā, lai to dziedinošie spēki cits citu papildinātu. Netieši šo domu aplieci­na lielo akmens laikmeta dziednīcu plānojums. Te attiecīgie dzied­nieciskie akmeņi viens no otra izvietoti tādā attālumā, lai katras dziedniecības vietas vidū augtu atbilstošs koks. To redzam gan Pokaiņos I, gan Pokaiņos II, pie Vaidavas, Kaltenē, Saules u. c. lie­lajās senču dziednīcās.

Mēs jau stāstījām par koku un svētvietu dziedinošo un dzīvības spēku dodošo bioenerģētisko iedarbību. Ja cilvēkam nav īpašas spējas šīs enerģijas uztvert, apzināt un pielietot, bet blakus nav cilvēka — zintnieka, tad der atcerēties pašu vienkāršāko koku ietekmi uz cilvēku — fizisko.

Iepazīsimies ar kokiem, kurus mūsu senči visvairāk cienīja.

Kupla auga ābelīte Pie brālīša namdurvīm. Pati Saule zaros sēd, Saules meita pazarēs; Pati Saule zīdu vērpa, Saules meita šķeterēja.

Kurš gan nepazīst ābeli un ābolus! Pasaulē kultivē vairāk nekā desmit tūkstošu dažādu ābeļu šķirņu. Viens no to sākumiem ir mūsu mežābele — vidēja lieluma, līdz 12 metru augsts, kupls koks. Rudenī mežāboli ir rūgti un cieti, bet ziemā un it īpaši uz pa­vasara pusi tie kļūst arvien gardāki un ir ne tikai lielisks vitamīnu avots, bet ari izcils dziedniecisks līdzeklis.

Interesanti un neparasti, ka daudzās tajās vietās, kur cilvēks neiejaucas dabas atjaunošanās procesā ar mākslīgiem stādīju­miem, daba pati atjauno senos cilvēka barotājus — mežābeles kopā ar ozoliem. Sevišķi spilgti to var novērot Dobeles rajonā tā sauktajā Krievu (tas ir, Krīvu — seno priesteru) kalna apkārtnē starp Īli un Slagūni.

Ziedi balta, ābelīte, Es paklāju villainītes: Lai birst tavi balti ziedi Uz manām villainēm.

Ābeles augļi — āboli — satur izcili vērtīgas barības vielas ar dziedniecisku nozīmi, bez tiem grūti iedomāties seno cilvēku iz­dzīvošanu ziemas mēnešos. Tomēr vajadzēja būt ari citiem iemes­liem, kāpēc ābeli saistīja ar aizsauli un uzskatīja par "Dieva koku", bet ābolam neskaitāmas dažādu tautu — gan mūsu, gan citu — garamantas piedēvējušas zelta vērtību.

Celies agri, Saules meita, Mazgā baltu liepas galdu! Rītu nāks Saules dēli Zeltābolu ritināt.