Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Igauņu valodā bērzs saucas kask, arī koiv, bērzu birze kas ik, ari kaesalu. Šie vārdi tuvi dažiem citiem nozīmīgiem starptautiskās izplatības vārdiem. Pirmais no tiem — kask nozīmē "centrs", pats "vidus", piemēram, Cēsis, Cēzars, cars, karalis. Otrais vārds — kasik— liek aizdomāties līdz Meksikai un Centrālamerikai. Tur par kasikiem dēvēja cilšu vadoņus, kas senatnē bija ari zintnieki. Šie piemēri vēl vienu reizi apliecina bērza nozīmīgo vietu tālā senatnē.

Bērzs Ziemeļeiropas tautām ir pavasara koks, Saules koks, dabas atdzimšanas koks. Tagadējā paraža greznot mājas ar bērza meijām Vasarsvētkos ir pārņemta no gadu tūkstošiem vecām pirmskristiānisma paražām. Pēc citiem ieradumiem bērza (retāk ozola) līksti cirta jaunpiedzimušā puisēna šūpulim.

Baltiem tuvie galindi un jātvingi, kuri dzīvoja tagadējā Balt­krievijas un Ziemeļukrainas teritorijā, pavasaros veda no meža uz ciema centru bērzu. Pēc vecas paražas ratus vilka cilvēki. Ap at­vesto koku rīkoja pavasara svētkus ar dziesmām un dejām.

Anglijā uz ciemu vilka jau visai lielu bērzu, dažkārt vilkšanā iesaistot pat līdz 40 vēršu. Šo procesu pavadīja līdz pat 300 cilvēku. Tad ciema centrā bērzu greznoja ar lakatiņiem un lentītēm, ap to rīkoja pavasara svētkus. Cilvēki gāja no mājas uz māju, līdzīgi kā mūsu Jāņa bērni vai budēļi.

Vācijā vēlāk radās paraža zagt mežā koku un novietot pie savām durvīm kā izveicības apliecinājumu. Te nu gan jāpiebilst, ka šīs ir tikai pēdējo gadu tūkstošu paražas. Vēl senākos laikos tikai tāpēc, lai pārdesmit dienas papriecātos, koku nerāva ārā no zemes, necirta, nezāģēja. Nav skaistāka koka par to, kas aug mežā.

Cara Krievijā, Pinskas guberņā, bija paraža šajos svētkos ar bērza zariem izgreznot ciema skaistāko meiteni, to nesa cauri ciemam. Uzskatīja, ka bērzs simbolizē meitenes tīrību, kautrību, skaistumu.

Sevišķs spēks ir bērza pumpuriem un plaukstošai bērza lapai. Šo saritināto lapiņu dēvēja par Dieva stabuli (Ticējumi, 3149). Citi ticējumi bērzu saista ar māti: ja lauž bērza galotni, mirst kāds no vecākiem. Daina pamāca ganiņu:

Labāk laužu alkšņa rīksti, Nekā bērza galotnīti. Alkšņa rīkste man nekait, Bērzgaliņš māmiņai.

Cits ticējums (3180) gan stāsta sekojošo: ja sapnī cērt bērzu jeb redz viņu nolauztu, tad mirs vīrietis, bet ja redz priedi, tad sieviete. Un vēl: ja dzeguze mājas tuvumā iemetas bērzā un kūko, tad mājā mirs viens vīrietis (3150, Aumeisteri). Bērzu izmantoja ari zīlēšanai: Jāņu naktī meitas sviež kroni bērzā, kuru reizi tas tur paliek, pēc tik daudziem gadiem dabūs precēties (3153, Nīca).

Vecvectēviem bērzs deva ziņu par gaidāmo laiku nākamajās sezonās. Nodaļā par alksni mēs jau apskatījām bērza un alkšņa savstarpējās saistības par to, vai vasara būs sausa vai slapja.

• Ja bērziem lapas vēlu plaukst un ātri birst, tad gaidāma gara ziema (3173, Ikšķile).

• Ja bērziem lapas stipri robotas, tad ziemā būs lielas sniega kupenas (3174, Aloja).

• Ja rudenī bērziem lapas nodzeltējušas un nobirst nost, tad gaidāms garš rudens (3175, Ikšķile).

• Ja bērzi savas lapas sāk mest no galotnes, tad gaidāma sekla ziema (3170, Aloja). . .'

• Ja ziemā bērziem zari ir sarkani, tad sagaidāms vējputenis (3161, Lubāna).

Tālāka laika pazīmes. Turklāt bērzs ļauj ieskatīties arī tālākā nākotnē, pat gadu uz priekšu:

• Ja bērziem lapas birst vēlāk nekā visiem kokiem, tad otrā pavasarī būs plūdi (3176, Lubāna).

• Ja bērzs priekš Miķeļiem nodzeltē, tad nākamo gadu būs laba miežu raža (3172, Ungurpils).

• Kad rudenī bērzs no apakšas dzeltē, tad pavasarī labība jāsēj vēlu, bet kad no augšas, tad agri (3167, Bauska).

• Kad purva bērzi pirmie nodzeltē, tad nākamā vasarā ielejās gaidāma laba raža (3156, Dzelzava).

Piebildīsim, ka mūsdienu zinātne vēl nespēj dot laika apstākļu prognozes tik tālu uz priekšu. Vismaz šobrīd bērza spējas izzināt nākotni vēl arvien ir lielākas nekā visas pasaules zinātnes un teh­nikas vismodernākajiem, datorizētajiem sasniegumiem.

Dziedniecība. Izcilas ir bērza dziednieciskās spējas. Visai liels būtu to vainu un slimību uzskaitījums, kur noder bērza pumpuri un bērza lapas. Ar sasmalcinātu bērza mizu apbārstīja strutojošās brūces. Melnā bērza piepe palīdz pret audzējiem.

Zaļas bērza lapas, apliktas ap miesu, izvelkot tūsku. Bērza lapu, no­ņemtu no pažagas vai pirts slotas, apslacina un uzliek uz augoņiem, tā sauktām suņanaglām. Lapai jāstāv tik ilgi, kamēr tā pati nokrīt (3178, Kuldīga).

Pumpuru tēja un uzlējums ir žults dzinēji, antiseptiķi, mazina tūsku, pat ja nekas cits nelīdz. Bērza slotas līdz pret locītavu iekai­sumiem, reimatismu. Bērza sulas satur daudzas dzīvībai vērtīgas vielas un palīdz pret podagru, artrītu, reimatismu, cingu, tūsku, anginu, furunkulozi, sekmē grūti dzīstošu brūču un trofisko vāšu sadzīšanu.

Bērza pumpuri lietojami pret vēdergraizēm. Apmēram pusstopa pudelē jāieber viens kortelis bērza pumpuru un pārējā tukšā vieta jāpie­pilda ar spirtu, tādam maisījumam jānostāv aizkorķētam astoņas dienas. Pēc tam var lietot priekš jeb pēc ēšanas vienu ēdamu karoti reizē (3179, Nīca).

Brandvīns, kur samērcēti bērzu pumpuri (pupuri), ir derīgs pret cauru vēderu (3165).

Bērza žagari jālasa priekš Jāņiem, ka nedabū aizlīgošanas. Tad viņi jāsasutina un jāpiesien pie sāpošas vietas, kur jūt kaulu sāpes. Ja šos žagarus aizlīgojot, tad viņi vairs dziedēšanai nederot (3166, Grostona).

Vecās krievu grāmatās minēts, ka bērzs dziedina dzelteno kaiti, dziedē brūces un ievainojumus. Lai no brūces "slikto gaļu" izdabūtu, jāber virsū bērza mizas pulveris. Bulgāru mediķi iesaka bērza lapu novārījumu vai vannas reimatisma dziedēšanai. Būtībā tas ir līdzīgs bērza slotām. Francijā ar bērza lapām, pumpuriem, kā arī sakņu novārījumu ārstē reimatismu un drudzi. Bērza ogle ir pret dizentēriju un dispepsiju. Bērza darva ietilpst Višņevska zie­des sastāvā.

Egle tūlīt aiz priedes ir otrs Latvijā izplatītākais skujkoks. Pēdējos gados mežkopji kailcirtēs stāda gandrīz tikai egles, jo pat­laban valda uzskats, ka šī rīcība mūsu apstākļos esot saimnieciski efektīva. Tomēr egles augsni dara stipri skābu.

Pavasarī egļu zaros var ieraudzīt sīciņus dzeltenus un arī nedaudz lielākus violetus čiekuriņus. Dzeltenie ir vīrišķie ziedi, violetie — sievišķie. Kad vējš ir apputeksnējis sievišķos ziedus, no violetajiem čiekuriem aug lielie čiekuri. Oktobrī tajos jau ir mazas sēkliņas. Čiekurs sēkliņas auklē līdz nākamajam pavasarim, tad, vējam tuvojoties, tas atver savas zvīņas, un sēklas lidodamas izsē­jas plašā apkārtnē. Tāpēc mežos ir daudz mazu eglīšu. Tās, augot lielo egļu ēnā, tā ari paliek mazulītes ar tievu stumbriņu metra ga­rumā un tādas pacietīgi gaida savu kārtu vai pat simts gadu vecu­mā. Bet tikko nocērt kādu no lielajām eglēm, notiek brīnums — mazulītes it kā pamostas, sāk ļoti strauji augt un drīz panāk lielās egles. Sī pacietīgā gaidīšana ir viens no dabas brīnumiem. Lielās egles mūžs nav pārāk ilgs, vidēji 100-120 gadu; to bieži vien bojā puve.

Pats koks, it īpaši ar čiekuriem greznots, ir skaists, turpretī egļu meži — tumši, nemīlīgi. Egle ir sudraba starojuma koks, tāpēc vasarā dzīvā eglē nemitinās ne putni, ne cita dzīvā radība. Egle ir pilnīgi klusa pat nelielā vējā, bet, uznākot spēcīgam pūtienam, tā nejauki iegaudojas. Varbūt, ka tas no vienas puses un mūžam zaļās skujas no otras, veidojis īpatnējo senču uzskatu par tām.