Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Putniem ir daudz tādu spēju, ko zinātne vēl nespēj izskaidrot. Kā galvenās no tām, mūsuprāt, minamas — asā redze, spēja orien­tēties pat ļoti sarežģītos apstākļos un veikt tālus pārlidojumus, māka veidot samērā sarežģītas ligzdas, kā arī spēja paredzēt nā­kotnes notikumus ne tikai sev, bet arī cilvēkiem. Šīs spējas nevar izskaidrot tikai ar klasiskās fizikas un bioloģijas likumiem vien. īsi aplūkosim tās īpašības, kas neskar tieši darba galveno virzienu.

Redze. Tautā par asu redzi saka "vanaga acs". Zinātnieki pē­tījuši redzes asumu vanagam, un tas tiešām ir divas reizes lielāks nekā cilvēkam. Ērgļi, vanagi un citi plēsīgie putni no liela augstu­ma vienlaikus pārskata vairākus miljonus m 2 lielu laukumu. Ierau­got zālē kustošu peli, putns pikē lejup. Putna acs ir maza, bet tās pārstrādātais informācijas apjoms simtiem tūkstošiem reižu pārsniedz tās iespējas, ko no bioķīmijas viedokļa acs un sma­dzenes varētu veikt.

Pūces redzi vēl papildina ļoti jutīga dzirde. Daži putni jūt arī ultravioleto starojumu. Tomēr arī ar to visu nepietiek, lai putnu redzes spējām dotu zinātniski korektu skaidrojumu. Jāsecina, ka bez tiešas uztveres putna rīcību vada vēl citi informācijas avoti.

Orientēšanās. Putni spēj orientēties visai sarežģītos apstākļos. Bieži vien, pārvarot lielus attālumus, nākas lidot krēslā, miglā, lietū, kā arī sānu vējā. Tomēr putni atrod savas mītnes vietu. Otrkārt, viņi spēj orientēties mežā daudzajos koku zaros.

Līdzšinējie izteikumi par orientēšanos, dienā vērojot Sauli, naktī zvaigznes, vai sekojot magnētiskā lauka izmaiņām, nav korekti, jo Saules un zvaigžņu stāvoklis mainās gan atkarībā no gadalaika, gan diennakts stundas, gan ģeogrāfiskā punkta. Bez tam putni nelido pa vienu taisnu līniju, bet gan visai sarežģītu tra­jektoriju. Būtiski mainās arī vietu izskats. Rudenī putni aizlido tad, kad kokiem vēl ir lapas. Pavasarī viņi redz pavisam citu skatu, jo koki ir kaili un zemi vēl dažkārt klāj sniegs.

Jāsecina, ka putni izmanto kādus mums nezināmus infor­mācijas avotus.

Kur putns gūst spēku? Gājputni rudenī un pavasarī veic visai tālus pārlidojumus. Mūsu vārnas ziemo Polijā, strazdi — Francijā, stārķi — Āfrikā. Rekordists pārlidojumu ziņā ir jūras zīriņš, kas apmēram trešo daļu gada dzīvo Arktikā, otru trešdaļu Antarktīdā un katru pusgadu veic ap 20 tūkstošu kilometru garu pārli­dojumu. Protams, šajos pārlidojumos putni, kur vien var, izmanto ceļavēju un gaisa strāvas. Tomēr arī tad bez dūšīgas spārnu vēcināšanas neiztikt. Rodas jautājums — kur putni ņem spēku tālajiem lidojumiem?

Parastajos apstākļos putnam jāēd bieži un, ja guziņa tukša, viņš ātri vien no bada iet bojā. Pārlidojumu laikā putniem ilgstoši nākas iztikt ar visai niecīgu barības devu, dažkārt arī nekas ēdams nepagadās, bet lidojums prasa tik daudz enerģijas, ka putniem vajadzētu iet bojā no bada. Ta kā viņi tomēr aizlido, jādomā, ka tie kādā mums nezināmā veidā iegūst papildu enerģiju. Iespējams, ka atbilde rodama to ļoti šauro joslu — koridoru — fiziskajos rak­sturojumos, pa kuriem putni dodas tālajos ceļos.

Šaurie koridori. Putnu pārlidojumus cilvēki pēta jau kopš tālas senatnes. Ik gadus putni lido pa vieniem un tiem pašiem, bieži vien samērā šauriem gaisa koridoriem. Cik iespējams, viņi izmanto gaisa strāvas, bet gaisa koridoru tīkls ne vienmēr skaidro­jams tikai ar tām. Tā, piemēram, pie Liepājas ir mazāks koridors, pa kuru putni lido no A uz R, iekļaujas lielajā putnu ceļā, kas vir­zīts no Z uz D. Putni veic ap 90° pagriezienu. Gaisa strāvas tā neplūst. Tātad putnu vēlmi lidot tieši šajos koridoros nosaka kādi citi, vēl neizpētīti dabas likumi.

Iekšējais pulkstenis. Putniem, tāpat kā citām bioloģiskām būtnēm, ir laba diennakts laika izjūta. Tai vēl nav zinātniska skaidrojuma.

Putni arī labi izjūt saullēkta bridi pat tad, ja Saule ir aiz bieziem mākoņiem vai putns ieslodzīts tumšā vietā. Katrs putns dziedāt sāk noteiktu brīdi pirms lēkta, bet pašu lēkta brīdi parasti sagaida svinīgā klusumā.

Ligzdu taisīšana. Žonglieru meistarība cirkā nav nekas, salīdzinājumā ar putnu māku savit ligzdu. Pilnīgi izslēgts, ka ligzdas darināšana no dažādiem atrastiem materiāliem un daž­kārt pat tās greznošana iespējama tikai ar instinkta palīdzību. Nevar ieprogrammēt rīcību putnam, kurš, balansējot uz vienas kājas, ar otras kājas un knābja un spārnu palīdzību var sapīt ligz­du no ķeburainiem un citiem ne visai paklausīgiem zariem. Līdzšinējie uzskati par instinktu kā ieprogrammētu rīcību nav korekti no kibernētikas viedokļa, jo apstākļi, kādos putni veido ligzdas, katru reizi ir pārāk atšķirīgi, lai tos varētu iepro­grammēt.

20. gs. pēdējā trešdaļā daudzi izcili zinātnieki visā pasaulē mēģināja radīt ierīces — robotus ar mākslīgo intelektu. Tomēr izrādījās, ka šis uzdevums ir miljoniem reižu sarežģītāks, kā sā­kumā likās. Kaut arī elektrisko ierīču spējas kopš tā laika nesa­līdzināmi pieaugušas, tomēr līdz mākslīgā intelekta radīšanai vēl ir ļoti tālu.

Mēs šeit apskatījām tikai daļu no putnu pārsteidzošajām spējām. Valda uzskats, ka putnu izturēšanos pilnībā nosaka barī­bas iegūšana, pašaizsardzības un sugas turpināšanās instinkti. To­mēr iepazīstot tuvāk putnu dzīvi, jāsecina, ka šie uzskati izskaidro tikai daļu no putnu veikuma, bet kopumā nespēj tām sniegt korektu skaidrojumu.

Neparasto spēju skaidrojumu nevar veikt tikai ar šīs fiziskās pasaules likumiem. Šādu secinājumu izdarīja izcilais krievu fiziologs akadēmiķis Ivans Pavlovs (1849-1936). Diemžēl galvenā daļa no viņa izcilajiem darbiem nav publicēta, jo tajā laikā PSRS zinātni vadīja vulgārā materiālisma piekritēji. Pēc zinātnieka nā­ves viņa darbus aizveda nezināmā virzienā. Daudz ko vairāk par to, ka sunim, ieraugot barību, izdalās siekalas, padomju cilvēki zināt nedrīkstēja.

Izcelsmes mīkla. Putnu anatomija un spējas nav skaidrojamas ar dabīgās izlases teoriju. Kaut vai pieminēsim tikai to, cik putna spalvas ir sarežģītas. Pilnīgi izslēgts, ka tik sarežģīts veidojums varētu rasties nejauši un pilnveidoties atlases gaitā. Putni ir radīti kādam nozīmīgam uzdevumam. Šo domu apliecina ari putna pār­strādātās informācijas daudzums, salīdzinot ar smadzeņu apjomu. Putnu smadzeņu apjoms var nodrošināt tikai kādu miljono daļu no tā informācijas daudzuma pārstrādāšanas, kas nepieciešama putna dzīvei. Mūsu spārnoto draugu neparastās spējas šķiet sais­tāmas ar tādiem informācijas un enerģijas uztveres kanāliem, kādi vēl mūsdienu fizikas un bioloģijas zinātnēm nav pazīstami.

Cilvēku attiecības ar putniem var sakārtot vairākos līmeņos. Kā pašu zemāko jāvērtē mūsdienu cilvēka apziņas līmeni. Viņš uz putnu noraugās galvenokārt kā iespējamo olu ražotāju un nā­kamo kautķermeni. Vēl to varētu papildināt ar putnu mēslu ieguvi ražības celšanai un spalvām — spilveniem, dūnu segām un jakām.

Nedaudz augstāks ir otrais līmenis — dzīvu putnu izmanto­šana dažādām saimnieciskām vajadzībām un izklaidei, piemēram,

• baložu pastam;

• gulbju un pīļu uzturēšana mākslīgās ūdenskrātuvēs par­kos to tīrīšanai un greznošanai;

• piekūnu audzēšana medībām;

• mazo dziedātāju un runātāju turēšana krātiņos cilvēku priekam.

Mēs šiem diviem līmeņiem tikpat kā nepieskarsimies, jo tie neietilpst mūsu pētījuma mērķos. Turklāt par šiem jautājumiem pieejama samērā plaša literatūra.