Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Šīs Elločkas spēju līmenī varētu būt mūsu pašu kovārņi, kraukļi, sīļi, strazdi un vārnas. Pārsteidzošas spējas atcerēties me­lodijas un atkārtot tās, tiesa gan, zemākā toņkārtā, ir ūpjiem. Tomēr jāņem vērā, ka putna balseņu (putnam tās ir divas) anatomija ir atšķirīga un cilvēka balss atdarināšana prasa lielu piepūli.

Attīstīta valoda saistāma ar prāta spēju un intelektu, kas pa­mato daudzās mūsu senču saites ar putniem. Mūsu pirmsenči no putniem aizguva ne tikai valodu, bet arī ģimenes, sabiedrisko un valstisko iekārtu.

No kurienes cilvēkiem valoda? Cilvēces progress nav iedo­mājams bez attīstītas skaņu valodas. Jāatzīmē ļoti būtiska atšķirība starp cilvēku bērnu un putnu, kā arī dzīvnieku mazuļu spējām. Cilvēkbērnam valoda ir jāiemāca un tās apgūšana parasti prasa divus gadus. Ja cilvēkbērnu nemāca, viņš runāt neiemācās. Bet putna vai dzīvnieka mazulis runās savā valodā arī tad, ja neviens viņu nemācīs. Tas liek domāt, ka cilvēku valoda nenāk no dabas, bet ir iemācīta.

Dabīgā valoda, ko katra dzīvā radība saņem gēnos, cilvēkam ir ļoti trūcīga. Skaņu valodu mums iemāca vecāki. Bet kas to iemā­cīja pirmajiem cilvēkiem? Te būtu sākums jāmeklē tikai dzīvajā dabā, jo citādi nav skaidrojama lielā valodu bagātība pasaulē.

Līdz ar to nule skatītās ziņas liek secināt, ka cilvēki savas va­lodas mācījušies no putniem. Šis secinājums paliek spēkā neatka­rīgi no tā, kādā veidā radušies paši cilvēki. Ja pieņemam domu, ka cilvēki radušies dabīgās izlases ceļā, tad skaņu valodu viņi varēja mācīties tikai no putniem. Bet, ja uzskatām, ka cilvēki un putni ir radīti, tad jāatzīst, ka Radītājs vispirms dažiem putniem un pēc tam cilvēkiem devis pārsteidzoši līdzīgas un tuvas iespējas sazināties skaņu valodā. Citām radībām šādas iespējas nav dotas.

Interesantu apliecinājumu tam, ka cilvēki savu valodu mācījušies no putniem, sniedz arī angļu teika, kas stāsta, ka cil­vēkiem valodu mācījuši gari — elfi, bet elfi to apguvuši no put­niem. Vēl dzirdēsim, ka dažādu seno tautu valodas visai līdzīgas tur dzīvojošo gudrāko putnu valodām.

Kurp ejam? Kritiski vērtējot tās izmaiņas, kas pēdējos gadu simtos iezīmējušās ģimenes, sabiedriskajā un valstu dzīvē, nākas atzīt, ka cilvēce, attālinoties no tās kustības, kas vērojama putnu valstīs, ir tikai zaudējusi. Ta nu cilvēku sabiedrības progresu varētu izteikt kā ceļu uz to kārtību, kādu mūsu pirmsenči pārņēma no putniem. Tāpēc pievērsīsimies senču uzskatiem par putnu valodu un sazināšanās iespējām.

Pasaulē ir tūkstošiem cilvēku valodu un desmit tūkstoši dialektu. Ne mazāk to būs arī putniem. Tomēr, rūpīgāk ieskatoties visās šajās valodās, redzēsim, ka ir ļoti daudz kopīgu likumu un pat iezīmju. Tāpēc mēs neapstāsimies pie kādas atsevišķas cilvēku valodas un kādas putnu sugas valodas, bet skatīsim valdošās sakarības.

Cilvēku un putnu valodas informāciju nesošo bloku struktūru iekārtojumā viena otrai būtībā, šķiet, ir līdzīgas. Patlaban, mēģinot izprast putnu valodu, mēs tās uzbūvi cenšamies skaidrot ar jau pazīstamiem jēdzieniem. Tomēr nav izslēgts, ka tā ir sarežģītāka, nekā pašlaik šķiet.

Saziņas veidi. Zināmas daudzas iespējas, kā viena dzīva ra­dība var otrai nodot nepieciešamo ziņojumu. Turklāt cilvēku va­loda ir tikai viens no daudzajiem veidiem, kā to veikt.

Tā, piemēram, Ziemeļeiropas tautu iedzīvotāji, tostarp ari lat­vieši, sarunājas gandrīz tikai ar skaņu palīdzību. Bet Vidusjūras baseina iedzīvotājiem — grieķiem, itāļiem, spāņiem u. c. liela no­zīme ir žestiem un mīmikai. Tai viņu sarunās bieži vien ir daudz lielāka nozīme, nekā skaņām. Bet senie Kanāriju salu iedzīvotāji sarunājās ar svilpieniem.

Jāatzīmē, ka apkārtējā vide maina arī valodu. Pēdējā gadsim­ta laikā industrializēto pilsētu iedzīvotāji pārveidojuši valodas skanējumu. Tas attiecas ne tikai uz pasaules lielpilsētām, bet ari Rīgu. Vēl mans vectēvs ar vecmāmiņu sarunājās it kā dziedot. Tā bija skaista valoda, bet tā vairs nerunā. Pašreiz valodu skalda kā ar neasu cirvi. Līdzīgas izmaiņas notikušas ari ar senāk tik melodis­kajām igauņu un somu valodām.

Tomēr ari šai rupji skaldītajai latviešu valodai ir divi līmeņi. Vīrieši uztver tikai tiešo nozīmi, bet sievietes auss klausās smalkāk. Viņa ne tik daudz klausās, ko saka, bet gan — kā saka. Šī uztvere tuvāka dabas valodai.

Dziesmas. Parasti dzied tikai putnu gailīši un galvenokārt riesta laikā. Mūsu zemē pazīstamākie dziedātāji ir cīruļi, lakstī­galas, medņi, strazdi, zīlītes, žubītes un, protams, arī gaiļi. Citu putnu kavalieri aicina dāmas ciemos pie sevis, kā nu katrs prot un viņiem arī tas skan jauki. Arī dzeguzes kūkošana ir aicinājuma dziesma.

Daži dziedātājputni mēdz ari komponēt. Saglabājot savai dziesmai raksturīgo skanējumu, viņi tajā iepin ari citu putnu dziesmu skaņas vai pat atsevišķas daļas. Šādus popūrijus ar atda­rinātām skaņām var sadzirdēt mājas strazda, purva ķauķa un brūnās čakstes u. c. putnu dziesmās. Arī putniem patīk pašaplie­cināties un visai iespējams, ka gailītis tādā veidā sauc: "Es jau neesmu tāds, kā visi citi, es protu vairāk. Nāc pie manis!"

Ne visi putni vēlas dziedāt, kaut arī viņi to prot. Dziedošās skaņas un pie tam pilnīgi pieņemamas dzirdētas ari no dzeņiem, kraukļiem, sīļiem un ūpjiem. Tomēr šādi gadījumi ir reti. Dažkārt viņi pieskaņojas cilvēkam.

Bet daļu dziesmu mēs nesadzirdam. Ta zīlītes dziesmas galvenā daļa skan ultraskaņu diapazonā līdz 40 kHz frekvencē. Bet cilvēka auss reti kad sadzird skaņas, kas augstākas par 12 kHz.

Dziesma un valoda ir gan saistītas, tomēr tās viena otru neaiz­vieto. Tāpat kā cilvēkiem, arī putniem, dziesma izsaka jūtas un sevis apliecinājumu un sniedz ari informāciju. Dziesmas nav va­loda, to nozīme ir neskaidra.

Tā, piemēram, vai jūs varat izskaidrot, kāpēc cīrulim jāpūlas uzlidot ļoti augstu gaisā, tādā augstumā, kur nav ne odu, ne mušu, ne citu sīku kukaiņu, lai tur ilgi un nepārtraukti vīterotu. Tas nav kāzu aicinājums, jo tās sen jau beigušās un cīruļa vistiņa perē nākamo paaudzi. Tā nav teritorijas aizsargāšana, jo tās jau sadalītas.

Tas nav ari uztraukums, ziņas par briesmām, laika izmaiņām vai kas tamlīdzīgs.

Bērnu valodas. Putniem, tāpat kā cilvēkiem, ir bērnības un jaunības dziesmas, kas atšķiras no pieaugušo dziesmām. Orni­tologi novērojuši, ka putnu bērnības dziesmas ir gan klusākas, bet daudz bagātākas.

Ko viņi stāsta? Tagad, kad atsijājām no putnu izdotajām ska­ņām dziesmas un bērnu valodas, apskatīsim tos pavedienus, kas ļautu tuvoties ikdienišķas sadzīves jautājumiem putnu dzīvē. Lie­lākā daļa sarunu liecina par putnu ikdienas sadzīves jautājumiem.

Zinātnieki uzskata, ka putnu izdoto skaņu galvenie iemesli ir:

• hormoni izraisa kāzu aicinājumu;

• gaisa spiediena izmaiņas izraisa uztraukumu par iespējamo vēju, vētru, lietu;

• laupītāja putna parādīšanās saceļ trauksmi;

• aicinājums citiem putniem, ieraugot daudz barības;

• aicinājums uz kopēju lidojumu vai citām kopīgām darbībām.

Tomēr uzmanīgi pētot gan putnu izturēšanos, gan arī lasot

dainas, izrādās, ka tādā veidā mēs varam izskaidrot tikai daļu no vērotā un dzirdētā. Bet ari tad vēl paliek daudz mīklu.

Izpratnes sākumi. Pirmo pavedienu putnu valodas sapraša­nai dod latviešu sievietes smalkā uztvere. Tā māca, ka svarīgi ir ne tikai ko saka, bet kā saka. Atkārtojums nozīmē pastiprinājumu.