Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

• Kad ievas zied, tad mieži jāsēj (10269).

Visai liels ticējumu daudzums (10244-10268) cieši saista ievu ziedēšanas, ziedu un ogu daudzumu ar labības, īpaši rudzu, ražu:

• Ja pavasarī ievas sāk ziedēt ātri un ļoti daudz, tad labība ātri nogatavosies un būs bagāta raža (10246, Alsunga).

• Ja ievas zied, tad apmēram pēc mēneša ziedēs rudzi (10257, Rūjiena).

Vairāki ticējumi norāda, ka aitas jācērp ievu ziedu laikā, tad būs kupla vilna.

• Ievu mizas, mizotas Zāļu dienā un savārītas, ir labas cietam vēderam, lai ietu cauri (10272).

• Ievu mizas tiek uzliktas uz pampumiem, kas ceļas no kaulu sāpēm (10272-a, Brukna).

• Ieva ir labs līdzeklis rozes atslāpēšanai. Koka zaru miza jānokasa, jāsatin lupatā un jāuzliek virsū, virs lupatas jāliek zilais papīris ar krītu (10273, Nīca, arī 10276).

• Pret kāsu vai citām krūšu kaitēm lietoja arī ievu grebzdus (10274).

• Ievu gremzdus liek pie vaiga, kad zobi sāp (10275, Plāņi).

• Ievu ogas traukā žvadzinot, saka: "Sūrums ārā, saldums iekšā!" (10277, Plāņi)

Latvijā aug daudz skaistu un brangu ievu. Tomēr visiespaidī­gākā ir ievu birzs ap Rucavas svētavotu Sventojas krastā, Liepājas rajonā pie pašas Lietuvas robežas.

Birzs nav liela — ap 30 m diametrā ar svētavotu tās centrā. Atsevišķu koku zari, noliecoties līdz zemei, devuši jaunas atvases, izveidojot daudzas arkas, kas saistījušās neiedomājamos vijumos.

Izstaigājot šo birzi, cilvēku pārņem neparastas sajūtas, kas saistāmas ar pašu vietu un tās starojumu. Var to saukt par teiku mežu, var — par pasaku vietu.

Dabā vienlaikus pastāv gan tuvu, gan dažādu atšķirīgu dzīvo būtņu pielāgošanās un sadarbība. Ta ir tik plaša, ka liek domāt par kādu augstākas nozīmes uzdevumu vai pat uzdevumiem. Mūsu­prāt, svētkoki radīti, lai uzturētu un aktivizētu kontaktu starp

Zemi un Sauli, kosmosu. Koki kā fiziski nekustīgas būtnes uztur dzīvu nepārtrauktu šādu savienojumu. Savukārt cilvēks kā kus­tīga būtne uz Zemes bija radīts, lai apkoptu un uzturētu kā fiziskā, tā ari enerģētiskā kārtībā svētvietas — Zemes dzīvības sistēmas un veiktu tajās dažāda līmeņa garīgos darbus pēc Dieva padoma. To cilvēks spēj tikai saskaņā ar dabu un it īpaši ar kokiem un put­niem.

Diemžēl cilvēka darbība pēdējos gadu tūkstošos kļuvusi arvien kaitīgāka un bīstamāka Zemes dzīvībai un cilvēkam pašam. Lai cilvēki izdzīvotu, jāatceras savs uzdevums.

/

Zoologa priekšvārds

Šī grāmata ir darbs, kas pievērš uzmanību un rosina domāt par Dabu, putniem, tautas garīgo mantojumu, šodienu un senatni, ietverot bagātu materiālu izziņai un pārdomām. Tas ir vēl viens daudzu gadu pētījums par putniem, šoreiz — zintnieka redzējumā ar atšķirīgu skatījumu no dabaszinātnieku un folkloristu piedāvātā.

Putnu esamība uz Zemes iesākās juras periodā, kas bija pirms 195-137 milj. gadu, kad dzīvoja pirmputns arheopteriks. Mūsdie­nīgi putni sāka apdzīvot pasauli krita periodā, kas ilga no 137 līdz 67 milj. gadu.

Šīs grāmatas autors mums piedāvā tautasdziesmās, kur minēti putni, saskatīt mūsu priekšteču gudrajos. Krauklis, Cīrulis, Dze­guze, Lakstīgala… — tie ir cilvēku — seno zintnieku vārdi. "Gal­veno zintnieku par Kraukli dēvēja", — lasām nodaļā par kraukli. Dzīvnieku uzvedības lietpratēji kraukli atzīst par visattīstītāko putnu. "Vai, krauklīt, tu zināji?" — tautasdziesmā krauklim jautā par māsiņu. Krauklis visu redz un pamana savās robežās. Turklāt putns jūt vēl arī tos signālus, ko sūta citas būtnes, galvenokārt putni.

Tautasdziesmās arī vanags. Šodien pilsētās un laukos, bet, iespējams, arī senākos laikos, vismaz deviņas desmitdaļas cilvēku, tai skaitā mežinieki, mednieki un skolotāji klijānus, piekūnus, ērgļus, vanagus, klijas, lijas sauc par vanagiem, tos dalot — "liels vanags", "mazs vanadziņš". Vistu vanaga un līdzīgā zvirbuļvana- ga pazīmes gan tautas vārdiskajā grāmatā precīzi norādītas: "Sēž ozolā dzelteniem zābakiem, zaļās acis grozīdams, mundieris kā kunga sulainam". Un — "vanags tevi apēdīs pa vienai spalviņai."

Cilvēku garīgās spējas patiesi saprast putnus varbūt līdz mūsu dienām bija atnesis Kārlis Grigulis. Bet tad, kad ari citi cilvēki spēs izprast putnus, kad daudzu gaitas būs virzījuši putni, un šī parā­dība būs kā dziesma pavasarī, kā savas ligzdas aizstāvēšana, tad cilvēka apziņa kā saules stars ieies dabā. Jo senās zināšanas tika gūtas saskarsmē ar apkārtni, kur pagāja dzīve, tā radot uztveri.

Autors apzinās, ka sacītais ir lielā mērā hipotētisks, un aicina vērtēt un analizēt faktus, garamantas, jo ir patiesa nepieciešamība runāt par senču atstāto mantojumu.

jānis Brikmanis

Visa daba ir brīnumu pilna, bet putnu izziņas un saprātīgas rīcības spējas pieskaitāmas pie pašiem lielākajiem brīnumiem. An­tīkie autori to pamatoja, sakot, ka putni dzīvo tuvāk debesīm nekā cilvēks. Tomēr šī fiziskā saistība nebūs galvenā, jo ne dzīve kalnos, ne atrašanās lidmašīnā vai kosmosā cilvēkam nav devusi tās neparastās spējas, kādas ir putniem. īstie iemesli jāmeklē Raditāja nodomu būtībā.

Mūsu viedie senči apzinājās putnus kā augstas gudrības nesē­jus, kam piemīt daudz tādu spēju, kādu nav cilvēkiem. Daudzas latvju dainas liecina par senču sadarbibu ar putniem, saprotot putnu valodu un mākot ar viņiem sarunāties.

Senajā Eiropā svarīgus jautājumus lēma pēc tam, kad uzzināja putnu padomu. Plašāku aprakstu šādai zīlēšanai veltījis profesors Kārlis Straubergs darbā "Latvju tautas paražas".

Tumšajos viduslaikos krustneši nogalēja mūsu viedos cilvē­kus, un senās zināšanas sāka izplēnēt. Bet dabu iznīcināt viņi ne­spēja un tajā noslēpumu nav. Salīdzinot mūsu garamantas ar citu seno kultūras tautu mītiem un jaunākajiem zinātnes atzinumiem, daudzas zināšanas var apjēgt un atjaunot.

Izmantoju izdevību, lai par vērtīgiem padomiem šī darba tapšanā pateiktos ornitologiem — profesoram Mārim Strazdam un Jānim Brikmanim.

Ornitoloģija. Mūsdienās putnu fizioloģiju, dzīves vietas, uz­turu, pārlidojumus, aizsardzību, medības u. c. lietišķos jautājumus pēta zooloģijas nozare, ko sauc par ornitoloģiju. Šis darbs, kas veltīts putnu gudrībai, it īpaši attiecībās ar cilvēku, saskaras ar visai jaunu ornitoloģijas nozari — putnu psiholoģiju. Interesantus pētījumus šajā jomā veicis austriešu zoologs, Nobela prēmijas laureāts, profesors Konrāds Lorencs (1903.) Ļoti vērtīgas ziņas par putniem atrodamas viņa grāmatā "Viņš runāja ar zvēriem, put­niem un zivīm" (Rīga, Zinātne, 1979). Zinātnes vēsturē šo ornito­logu uzskata par vienu no 20. gs. izcilākajiem cilvēkiem.

K. Lorencs savā darbā piemin leģendāro ķēniņu Zālamanu, kam piederēja burvju gredzens. Kad ķēniņš to uzvilka pirkstā, viņš varēja sarunāties ar zvēriem un putniem. Profesors smejas, ka viņš spēj vairāk nekā Zālamans, jo varot runāt ar putniem bez gredzena. Bet, kā redzēsim, mūsu senču gudrība bija daudz augstāka.

Jāatzīmē ari vērtīgie novērojumi, ko Latvijā veikuši tādi pazīstami putnu pētnieki kā Jānis Brikmanis, Kārlis Grigulis, Ģirts Kasparsons, Kārlis Vilks u. c.

Papildu ziņas par šajā grāmatā minētajiem putniem var gūt Latvijas Ornitoloģijas biedrības izdotajās grāmatās "Latvijas lauku putni", "Latvijas meža putni" un "Latvijas ūdensputni".