Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Trešais līmenis ietver sevī putnu klausīšanos un vērojumus savam priekam, kā arī zinātniskiem mērķiem vai arī, lai izzinātu gaidāmās laika izmaiņas vai notikumus (oionoskopiju).

Tālāko līmeņu pamatā ir cilvēku un putnu sadarbība, nevis var­darbība; draudzība un izpalīdzēšana, nevis pakļautība un atkarība.

Ceturtais līmenis — sarunas, kur cilvēks var ne tikai klausīties, bet ari uzdot jautājumus un saņemt atbildes.

Latvju tautas ticējumi galvenokārt skar trešo, dainas — cetur­to un augstākos līmeņus.

Latvju pasakās par Kurbadu putns glābj galveno varoni, izne­sot viņu no pazemes. Protams, ka šie vēstījumi jāsaprot simboliski, bet tie norāda uz putnu spējām palīdzēt tad, kad neviens cits to nespēj.

Līdzības. Uzmanīgi vērojot putnus, var atrast daudz vairāk līdzību ar cilvēkiem un viņu sabiedrību, kā to varētu iedomāties.

Vēl jo vairāk, ari mūsdienu cilvēce no putniem varētu tikai mācīties. Ta, piemēram, putniem ir valstiski veidojumi, bet tie pastāv bez korumpētības, bez ierēdņiem un ministrijām.

Putniem ir ģimenes, un tajās tēvi nepamet nevarīgos mazuļus likteņa varā, bet rūpējas par viņiem, līdz tie paši spēj sev iegūt iztiku. Nav ari iedomājams, ka kāda putnu māte varētu aizmirst par saviem bērniem.

Privātajā dzīvē putni necenšas pievākt sev bagātības, ko kapā līdzi nepaņemsi. Katrs putns tiek galā ar sevi pats, iztiekot bez kalpiem un kalponēm. Putns, ja vien iespējams, notīra knābīti pēc ēšanas, mazgājas un sakārto spalviņas.

Bet arī putniem ir jācīnās par savu iztiku un dzīves telpu. Zi­nāmi ir putnu kari, kur katras saimes robežās pastāv sava pakļau­tība un cīņa varas dēļ. Tie, kas šajās cīņās zaudē, parasti iet bojā.

Jūtas. Cilvēki ne vienmēr novērtē ari putnu alkas pēc uzma­nības, cieņas un mīlestības, īpaši, ja tie atrodas nebrīvē. Putniem nepietiek tikai ar to, ka viņus pabaro un iztīra būrīti. Neturiet mā­jās putnu, ja nespējat viņu cienīt un mīlēt. Putniem ir tikpat at­tīstītas jūtas kā cilvēkiem, un ne mazāk bagāti ir viņu pārdzīvojumi.

Katru reizi, kad ģimenē ierodas kāda jauna radība, saimnieki tieši vai netieši kļūst nevērīgi pret iepriekšējiem iemītniekiem. Šo greizsirdību pārdzīvo gan cilvēkbērni, gan kustoņi, gan arī putni.

Lielākajai daļai mūsdienu cilvēku zināšanas par putnu valodu sākas un beidzas ar to, ka vista kladzinot paziņo par olas izdēšanu vai ka ir satraukta. Ar šādu, teiksim, pavisam primitīvu pieeju cil­vēks pats sevi apzog. Ja saprotam kaut vai vienkāršākās norādes putnu valodā, varam iegūt ļoti daudz, vēl jo vairāk — nopietnāka putnu valodas iepazīšana liek būtiski pārvērtēt līdzšinējos uzska­tus par cilvēku pašu.

Vēl tikai pirms gadsimta ceturkšņa valdīja uzskats, ka put­niem nav valodas. Viņu izdotās skaņas un ķermeņa kustības vēs­tot tikai par putna noskaņojumu.

Pēdējos gadu desmitos daudzu valstu ornitologi, izmantojot moderno skaņu un attēlu pierakstu tehniku, veikuši interesantus pētījumus. To rezultāti tuvina zinātnieku uzskatus tām atziņām, kas bija mūsu senčiem pirms daudziem gadu tūkstošiem.

Senču uzskati. Miljoniem gadu krātās senču zināšanas gan latvju, gan citu Eiropas tautu garamantās saglabājušas vēsturiskas ziņas par putniem, kas saprotošiem cilvēkiem vēsta nākotni. Grū­tos brīžos veicās tiem, kas sapratuši putnu valodu.

Jau minētajam Kurbadam par kaujas iznākumu stāstīja bezde­līgas. Citā pasakā putni dzied kuģa mastos, ka ķēniņa dēlu metīs jūrā, un tā arī notiek. Tāpat uzzinām, ka zvēri un putni stāsta: acu gaisma atgriezīsies tad, ja acis mazgās ar Zelta rasu.

Pasakas stāsta, kā apgūt putnu valodu, bet šie ieteikumi, pro­tams, doti simbolu valodā tiem, kas jau kaut ko saprot. Tā, piemē­ram, "mednieks zināšanas un putnu valodu sāk saprast pēc tam, kad iespļāvis putnam mutē" (LP IX, 55). Šo valodu var saprast, ja "apēd baltās čūskas gaļu" (LP IX, 75). Protams, ka šos ieteikumus nedrīkst saprast burtiski.

Dažiem putniem pasakās esot uz spārniem rakstīti pare­ģojumi. Piemēram, kas šo spārnu apēdīs, kļūs par ķēniņu. Bet teik­tais nenozīmē, ka putns jānogalina un jāapēd. Patiesībā tas, kas sapratīs to, ko putni pauž ar spārnu kustībām, tiešām zinās vairāk kā citi, un varēs būt par vadoni.

Visai vērtīga ir skaistā igauņu pasaka par trim vērpējām. Lai arī tā stāsta par seniem laikiem, tajā atrodam atsauces uz vēl senā­kiem laikiem, kad cilvēki sapratuši putnu valodu. Šajā pasakā vēl atradās vecs dārznieks, kas šo valodu saprata.

Strazds un princese. Vācu folklorista L. Behšteina pierakstī­tajā pasakā "Strazds un mazgājamā vanniņa" stāstīts par jaunu princi, kas nakšņo vientuļā namiņā meža vidū. Ieraugot viesnīcas kalponīti, viņu pārņem neizprotamas nojautas. Viņš palūdz, lai tam nomazgā kājas.

Te vajadzīga maza atkāpe. Mūsdienās šāds pakalpojums šķiet pavisam dīvains, bet vēl viduslaikos tas bija tikpat parasts kā mūs­dienās, teiksim, friziera darbs. Bet, ja kādās mājās ieradās ļoti go­dāts viesis, tad nereti pats mājas saimnieks mazgāja viņam kājas. Ta bija sevišķa goda izrādīšana. Piebildīsim — kājas mazgāja zāļu un ēterisku eļļu vannās, kas nogurušam ceļotājam ļāva ātri vien atgūties.

Jaunais princis apvaicājās saimniecei par meiteni, kas viņu ieinteresējusi. Saimniece saka, ka kalpone neesot viņas meita, bet gan atradene.

Pa to laiku kalponīte lasa atsvaidzinošas zāles kāju vannai. Tas lasot, pie jaunavas nolaižas strazds un dzied, ka viņas tēvs miris, bet māte vēl aizvien ilgojas pēc pazudušās meitas. Kalpone to saprot un sāk raudāt.

Raudoša viņa arī ierodas pie prinča, lai mazgātu tam kājas. Princis nesaprot, kāpēc jaunā meitene raud. Vēl viņš brīnās par kāju mazgājamo vanniņu, uz kuras ir viņa tēva — Reinas karaļa ģerbonis. Tad viņš pamana, ka meitenei ir tāda pati dzimum- zīmīte, kā viņa mātei.

Un beidzot uz loga nosēžas jau pieminētais strazds un iz­stāsta, ka kalpone patiesībā ir prinča māsa, kuru nozagusi viesnī­cas saimniece. Abi jaunie cilvēki atgriežas pie mātes. Strazds lido viņiem līdzi un tiek atbilstoši godāts.

Lai arī šī pasaka skan pārsteidzoši, tās pamatā, šķiet, ir bijuši patiesi notikumi.

Citas senās liecības. Garamantas vēsta, ka mūsu senči pat vēl samērā nesen saprata dabas un tai skaitā arī putnu un zvēru valo­du. No senebreju svētās vēstures grāmatas Toras, ko pie mums pazīst kā Vecās Derības Mozus grāmatu, izriet, ka Tuvējos Austru­mos pēdējais cilvēks, kas sapratis putnu un zvēru valodu, bija jau minētais ķēniņš Zālamans, kurš dzīvoja pirms vairāk nekā trim gadu tūkstošiem. Musulmaņu Korānā viņu dēvē par Suleimanu. Jāsecina, ka mūsu tautas zintnieki šo māku saglabāja ilgāk kā citas tautas.

Ar putniem sarunāties prata ari somu-karēļu eposa "Kale- vala" galvenais varonis Veinemeinens. Gatavojot līdumu sēšanai, viņš atstāja tā vidū lielu bērzu, kur putniem apmesties. Tur no­laidās ērglis un pateicās visu putnu vārdā.

Par māku sarunāties ar putniem kā jau gandrīz aizmirstu prasmi vēsta arī citu tautu pasakas. Putnu valodu sapratuši Kau­kāza tautu mītiskie varoņi — narti. Ķīniešu pasakās gudrie atrod ceļu uz dvēseles nemirstību, saprotot un atveidojot putnu valodu.

Skaņu valodu salīdzinājumi. Plaša un daudzkrāsaina skaņu valoda dabā sastopama visai reti. Lielākā daļa zvēru spēj izdot tikai dažas skaņas. Cilvēkam anatomiski tuvākie primāti — goril­las, orangutani un šimpanzes — ir gandrīz mēmi. Viņi spēj iemā­cīties pārdesmit vārdu, lietojot žestus vai citus līdzīgus paņēmie­nus. Pārējo pērtiķveidīgo radījumu iespējas ir vēl mazākas. Atzīmēsim neapstrīdamo faktu, ka no visām siltasiņu un aukst- asiņu radībām, kas dzīvo uz mūsu planētas, tieši putnu valoda ir vistuvākā cilvēku valodai. Vēl jo vairāk, putni ir vienīgie radī­jumi uz Zemes, kas spēj atdarināt cilvēku valodu. Turklāt runa nav tikai par atsevišķu skaņu vai skaņu kopu atdarināšanu, bet pilnīgi saprātīgi un piemērotā brīdī izteiktiem vārdiem vai.pat tei­kumiem. Kāds papagailis ne tikai iemācījies trīssimt vārdu, bet pratis arī tos lietot attiecīgā vietā un laikā. Tas ir desmit reižu lielāks vārdu skaits par to, ko zināja Ilfa un Petrova romānā "Zelta teļš" aprakstītā lielpilsētas iedzīvotāja Elločka.