Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Egli saistīja ar Dabas izpausmēm, kuras vecvectēvi dēvēja par Meža māti un Vēja māti.

Meža mātes labvēlību saistīja ar mūžam zaļajiem kokiem:

Klusiņām klausījos, Ko solīja Meža māte: Priedei sagšu, eglei sagšu Paeglītei villainīti.

Nevienu citu koku latvju garamantās nemin tik ciešā saistībā ar Meža māti kā egli. Vasarā eglē putni nedzīvo, zem egles dzīv­nieki arī ne. Toties ziemā, aukstā laikā šeit patvērumu rod gan ir- bīte, gan zaķītis, gan stirniņa. Varbūt tāltālā senatnē cilvēki mītņu apklāšanai un izklāšanai izmantoja egļu zarus. Labāku siltum­izolācijas materiālu mežā grūti atrast. Tad skuju būdās un uz skuju klājuma tiešām varēja gulēt kā Meža mātes klēpī.

Senču uzskatos egle bija kā robeža, kā pāreja. Ta no vienas pu­ses simbolizēja nāvi, aizgājēja piemiņu un vienlaikus atdzimšanu, pārdzimšanu no otras. Mūsdienu bēru tradīcijās celiņu, pa kuru nesīs aizgājēju, kaisa ar egļu skujiņām, celiņa malās sprauž eglītes.

Vēl 20. gadsimta sākumā ar eglītēm greznoja arī kāzu mājas priekšu. Un vēl nesen, tikai 19. gadsimtā, no Vācijas ienākusi tra­dīcija ir Ziemassvētku eglīte. Visas trīs tradīcijas ir ļoti senu pirms- kristiānisma reliģisko uzskatu atspoguļojumi. Apskatīsim tos pa kārtai.

Kāzas ir divu jaunu cilvēku savienošanās jaunas dzīvības ra­dīšanai — pirmsākums senču dvēseles atdzimšanai. Ne katrs kociņš derēja kāzu pušķojumam. Šim nolūkam izraudzījās sevišķi kuplas eglītes. Ar tām greznoja mājas ieeju, pēc tām zīlēja arī līgavas un līgavaiņa mūžu.

Kupla kupla tei egleite, Kur Souleite nakti guļ. Vēl kuploka tei egleite, Kur Souleite reitā lāc.

Mūsdienu komunālie kapi, kur vienos kapos, it īpaši pilsētu kapos, guļ tūkstošiem cilvēku un kur jums, gribot negribot, jā­rēķinās ar nesimpātiskiem kaimiņiem, ieviesti pavisam nesen — tikai pirms 200 gadiem. Šādu kārtību noteica Krievijas carienes Katrīnas Lielās pavēle. Līdz tam katra latviešu sēta pati sev izvē­lējās ērtu, klusu vietiņu māju tuvumā un nevienam nebija grūti aiztecēt pie savas māmulītes, tētiņa vai cita mīļa cilvēka atdusas vietas. Lielākā daļa dainu vēsta par pēdējo atdusu smilšu kalniņā. Vairākas dainas piemin paražu, bēriniekiem mājās braucot, atvest eglīti vai egļu zarus:

Negaid' vis tu māmiņa Sav' meitiņu atvedam: Eglīt' vieni atvežu Sīkajām skujiņām.

Šī daina pierakstīta Dignājā. Līdzīgi Vējavā stāsta, ka atvests paeglītis. Rozēnos pierakstīta daina stāsta, ka mājās dēla vietā at­vestas egles skujas. Tomēr zem egles neraka, par ko liecina daina:

Rociet mani, kur rakdami, Zem eglītes nerociet: No eglītes rasa bira Rūsēj' mans augumiņš.

Mūsdienu paraža nospraust kapos ceļu uz atdusas vietu ar eglītēm un kaisīt šo ceļu ar skujām ir nesena. Iespējams, tā parādījās tikai pēc komunālo kapu ieviešanas. Pirms tam varēja būt mājas priekšas greznošana, līdzīga kāzu paražai. Jā, kāzu un bēru paražas ir ļoti līdzīgas, bet arī tās saistībā ar eglēm diez vai ir vecākas par 2-3 gadu tūkstošiem.

Pavisam jauna, tikai 19. gs. ieviesta paraža — uz Ziemas­svētkiem mežā cirst eglīti, novietot to istabā un izpušķot. Nedrīkst neatzīmēt, ka šādi kristīgā baznīca ir pārņēmusi senu pirms- kristiānismā koptu mirušo piemiņas paražu. Jo Ziemassvētki mūsu senčiem vispirms bija aizgājēju pieminēšanas laiks. Ne jau bēdīgs un skumjš laiks, bet saistīts ar lielo Saules pagriezienu. Tikai senos laikos uz šiem svētkiem necirta dzīvu kociņu, bet klusām devās pie tām eglēm, kuru tuvumā dusēja vectēvs, vecmāmiņa un viņu vecāki un vecvecāki.

Arī mūslaiku cilvēkam der pabūt egļu mežā. Tas apgaro, noņem lieko garīgo spriedzi, dod atkal mieru un pārliecību.

Par egļu sasaisti ar veļu kultu un atdzimšanas senajiem rituāliem liecina ziņas par senāk atzīmētu egļu nedēļu.

Egļu nedēļa, saukta ari par skuju nedēļu, ir bijusi tūliņ pēc Mi- ķeļa dienas, no 29. septembra līdz 6. oktobrim. Lubānā un Mei- rānos vairāk pazīstama skuju nedēļa, bet uz Madonas pusi atkal egļu nedēļa. Madonā senāk bijis Eglītes tirgus, kas noturēts vienu nedēļu pirms Miķeļa dienas. Skuju nedēļā kāposti bijuši gan jāgriež, bet ne jāliek kublā.

Ziemassvētku naktī, ja grib redzēt sapnī mīļāko, pagalvī liek egles zaru.

• Sausu nomizotu egles zaru pienaglo pie klēts vai citas ēkas sienas, ja tas liecas uz zemi, būs lietus, ja uz augšu — sauss laiks.

Tuvākā laika zīmes

• ja dienas vidū egles zari izskatās tumši, tad pie vakara ir skaidrs laiks (Balvi).

• Ja ziemu egles piesnigušas ar sniegu, tad sagaidāms putenis un pēc tam atkusnis (Palsmane).

• Ja eglei zari uz augšu, gaidāms sauss laiks, uz leju — lietus (Jaunpiebalga).

Talāka laiku zīmes

• Ja ziemā zem eglēm piebirušas skujiņas, tad gaidāma laba vasara (Jaungulbene).

• Kad eglēm daudz čiekuru, tad rudenī daudz un lieli kartupeļi.

• Ja pavasarī eglēm ir čiekuri galotnēs, tad nākamā vasara būs sausa, bet, ja čiekuri ir vairāk no apakšas, tad nākamā vasara būs slapja (Stāmeriene).

• Ja eglēm daudz ziedu, sagaidāma laba rudzu raža (Vecpiebalga).

• Ja eglēm ziemu piebirst zemē brodiņi, tad būs labs miežu gads (Plāņi).

• Ja marta mēnesī vējš lauž eglēm zarus, tad gaidāma laba miežu raža (Vecgulbene).

• Kad eglēm pavasaros krīt mazi zariņi, tad gaidāma laba miežu vasara (Lubāna).

No egles galotnes, kurai atliekti un atsieti zari, gatavo puškaiti. Puškaitis, eglīte vai ērkulis ir mūzikas instruments. Tas piestipri­nāts pie koka roktura. Augšdaļā kopā sasietas zosu spalvu kātu un krāsaina auduma strēmeļu virtenes ar metāla zvaniņiem. Virsū vēl uzsiets sarkans dzijas pušķis. Labākai skaņai vēl tiek izmantotas arī ēveļskaidu un papīra virtenes.

Ieva ir liels rožu dzimtas krūms vai arī ne pārāk liels, līdz 12 m augsts koks. Visbiežāk sastopams upju krastos un krūmājos, retāk mitros lapu un jauktos koku mežos. Balti ziedi, spīdīgas melnas ogas ar kauliņu. Dainas norāda uz ziedu izmantošanu dziednie­cībā, īpaši ginekoloģijā:

Mīļā Māra sieviņām Trejus ziedus pametuse: Namā meta liepas lapas, Istabā ievas ziedus, Pirtes taku kaisījuse Apentiņa lapiņām.

Ari ieva, tāpat kā pīlādzis, pieder pie tiem kokiem, kas rūpējas par putniem. Laba ogu raža ir tad, ja putniem būs grūta ziema. Bet, ja gaidāma lēna un silta ziema, tad ogu raža maza.

Ievas ziedi stipri smaržo, īpaši vietās ar bioenerģētiskām plūsmām:

Es nopinu vainadziņu No visām puķītēm, Ievas ziedu vien neliku, Lai galviņa nesāpēja.

(Ikšķile)

Turpmāk minētās dainas liek domāt, ka ieva, tāpat kā citi koki ar dziednieciskām spējām, bijis svēts koks. Tāpēc pieskaršanās ar ievas nūju tika uzskatīta par sliktu zīmi:

Rijnieciņ, bāleliņ, Nekul meitas ievas kūju: Dancos tava dvēselīte Ievas kūjas galiņā.

Vēl ievu ziedus saistīja ar lauku ražību ne tikai vērojumos, bet ari zintnieciskajās darbībās. Šajā ziņā interesants pieraksts veikts Svētē: Kad ievas zied, tad ar viņu ziediem jānokaisa lauki, lai labība ražīgi padotos. Protams, šis ticējums jāsaprot simboliski — piestā­joties pie ziedošas ievas, padomājiet par to, ko darīt, lai būtu laba raža.

Ievu ziedi un labības sējas laiks. Pēc ievu ziedēšanas noteica sējas laiku. Tas gan šķiet manāmi vēlāks par to, dažkārt ražīgāko, bet riska pilno laiku, ko iesaka mūsdienu agronomi: