Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Daudzās dainās uzsvērta ābeles saistība ar Sauli:

Iebrauca Saulīte Ābeļu dārzā: Deviņi riteņi,

Simts kumeliņu. Paliec nu, Saulīte, Ābeļu dārzā, Tur tevi ziediem Apbirdinās.

Ja kāds ābelei nolauza zaru, saņēma sodu. Latvju dainas ābeli pielīdzina mātei, pie kuras piestājas bārene, lai sūdzētu savas bē­das. Daudzu Eiropas tautu pasakas stāsta par ābolu zagšanu un ^ sargāšanu. Iespējams, šīm pasakām ir reāls pamats, jo senajam cil­vēkam, ja viņam nozaga ābolu krājumu, ziemā draudēja cinga, pat nāve.

Vācijā un slāvu zemēs ābeli uzskatīja par dzīvības koku, Zie­massvētkos ar ābola palīdzību zīlēja dzīvību vai nāvi. Citām Eiro­pas senajām tautām ābols bija mīlas un auglības simbols, ko bau­dot sieviete paliek grūta. Vecajā Derībā ābols raksturots kā zināšanu un gudrības simbols. Pirmos cilvēkus — Ievu un Ādamu — par to, ka viņi nogaršoja ābolu, izdzina no paradīzes.

Senči rūpīgi vēroja ābeles, jo uzskatīja, ka tās var palīdzēt nā­kotnes izzināšanā. Mēs daļu no ticējumiem varam uzskatīt par māņticību, tomēr tajos var atrast arī pa lietderīgas izziņas grau­dam. Vērojot ābeles ziedēšanu, senči sprieda par cilvēku likte­ņiem.

• Ja ābele rudenī zied, tad drīzumā vienam no tās mājas esot jānomirst.

• Ja meža ābeles pirmās zied, tad tajā gadā daudz bārenīšu izies tautās, bet, ja mājas ābeles, tad mātes meitas.

• Ja ābelēm ziemā vēl nav lapas nobirušas, tad nākamajā pavasarī mirs daudz jaunu cilvēku.

Visai bagāts ticējumu klāsts vēsta, ka Ziemassvētkos no no­lauzta vai saķerta ābeles zara var vērot precību iespēju. No ābeles zariem interesantas ir cilvēka liktenim nozīmīgu notikumu iespē­jas. Ar tiem zīlē gan jaunavas, gan jaunekļi.

• Jaunas meitas iet ābeļu zarus lauzt ar aizmiegtām jeb aizsietām acīm. Kuras meitas zaram vairāk pumpuru, tai dzīvojot pie vīra būs vairāk bērnu.

• Puišiem jaunagada naktī jāiet ābeles zari lauzt; ja nolauž apsūnojušu, tad dabūs vecu, ja drusku apsūnojušu, tad pusmūža, ja neapsūnojušu, tad jaunu sievu.

• Zvaigznes dienas vakarā jāiet ābeles purināt; no kuras puses suņi rej, no tās nāks precinieki.

Varbūt dārzkopjiem var noderēt vecvectēvu novērojumi, kas apkopoti īsu ieteikumu — ticējumu veidā.

• Ābeles jāstāda triju dienu jaunā mēnesī, tad trešā gadā jau būs āboli (Jaunpiebalga).

• Jaunas ābelītes jāstāda pirmdienās, tad tās nes augļus jau nākamajā gadā (Jelgava).

Potēšana. Ābeles jāpotē jaunā vai pilnā mēnesī.

• Ja trešā dienā, tas ir, 3 dieni jaunā mēnesī to dara, tad pēc 3 gadi ir āboli (Plāņi).

• Ābeles vajaga potēt jaunā mēnesī, tad potējumi labi aug (Ainaži).

• Augļu koki jāpotē pilnā mēnesī, tad tie nesīs labus augļus (Cirsti).

Dziedniecība. Ziemā ābeles miza tonizē, tā satur vielas, kuras

dod spēku, enerģiju, aktivitāti. Tāpēc zaķi ir kā traki uz ābelīšu ap- skādēšanu. Novērots arī, ja kaza tikusi pie ābeles, tad nograuž to kailu un pēc tam danco tā kā runcis, kas salaizījies baldriānu. Iespējams, ka senču uzskatiem par ābeli kā dzīvības, gudrības un dvēseļu koku ir kādas mūsdienās aizmirstas saistības ar ābeļu mizu kā ziemas tonizētāju.

Aizsmok priede, aizsmok egle, Aizsmok mana valodiņa; Ābelnīca, Dieva koks, Ārdi manu valodiņu.

Šie buramie vārdi droši vien tika lietoti kopā ar ābeļu lapu tēju, kura, kā vēsta Anneniekos pierakstītais ticējums, derot pret smagām krūtīm.

Kā vēsturiski augļu koki atzīmējami Sprikstēju ķirši (Sprik- steles — mājas 4 km no Dobeles). Tie bija vieni no agrākajiem Lat­vijā, un tos nobaudīt neilgi pēc Jāņiem savulaik braucis pat Kārlis Ulmanis.

Astroloģes Baibas Apines ābeļu lapu tējas recepte.

Ābeļu lapas savāc vasaras otrā pusē — vairāk uz rudeni, saslapina, lai būtu mitras, tad ieliek podā ar vāciņu, kuru ievieto maizes krāsni tūlīt pēc maizes cepšanas, un atstāj, līdz krāsns atdzisusi.

Pēc tam lapas, kuras palikušas brūnas, izņem no poda un izžāvē, kā to dara parasti.

Lieto tējas pagatavošanai. Iegūtais dzēriens ir ne tikai veselīgs, bet arī ļoti skaistā sarkanā krāsā.

Līdzīgi var rīkoties ari ar ķiršu lapām.

Latvijā aug divas alkšņu sugas — baltalksnis un melnalksnis. Tikai ne nu pirmais ir balts, ne otrais melns. Drīzāk jāsaka — viens ir gaišāks, otrs tumšāks. Lapas un ziedi ir līdzīgi, bet augšanas vietas, augums un koksne atšķiras.

Baltalksnis ar savu ātraudzību cenšas atkarot kādreiz mežam atņemtās platības. Par to arī alksnis ir visvairāk peltais koks. Par to, ka baltalksnis pārņem neapstrādātos laukus. Tiesa, atbrīvot pēc tam zemi no alkšņu saknēm nav viegli, bet vai tāpēc viņš jāpel. Jo alksnis uzlabo augsni, tāpat kā zirņi, kuru saknēs ir gumiņbaktēri- jas, kas piesaista augiem slāpekli viegli izmantojamā veidā. Taču, ja paiet ilgāki gadi, tad šo patriotu un pionieri savukārt nomāc citi koki, kam baltalksnis sagatavojis vietu.

Melnalksnis mīt mitrās vietās — upju, grāvju, tērcīšu krastos. Citi koki tās ne pārāk mīl. Arī melnalksnis ir ātraudzīgs.

Aiz Daugavas melni alkšņi Sarkaniem ziediņiem; Būt varējsi pāri tikt, Būtu ziedu norāvusi, Būtu ziedu norāvusi Vainadziņa cekulam.

Ļoti savdabīga ir metode, kā alkšņi vairojas. Tie savas sēkliņas vēl ziemā izkaisa uz sniega. Tad ūdens kūstot tās nogādā uz kādu citu vietu, kas dažreiz var būt visai tālu no mātes koka.

Alkšņi pareģo laiku. Agrāk alkšņus ziemā vai pavasarī rūpīgi vēroja, lai noteiktu, kāda būs nākamā vasara — sausa vai slapja. Ja alksnis uzplaukst pirms bērza, būs slapja vasara, un otrādi.

Turklāt alkšņu pumpuru vai ziedu daudzums noteica vasa­rāju ražību.

• ]a alkšņu pumpuri agri plaukst, tad agri jāsēj.

• ja alkšņiem bagāti pumpuri vai daudz ziedu, tad labi izdodas vasarājs — gan griķi, gan mieži, gan auzas.

• Ja alkšņi zied vairāk galotnēs, tad zirņi un lini jāsēj kalnā, ja zaru vidū — tad lejās.

Sevišķas īpašības. Alkšņiem ir vēl viena brīnumaina īpašība — viņi uztur zemes dzīvīgumu. Kamēr strauta, mazas upītes vai grāvja malā aug alkšņi, pa to tek ūdens un apkārt mīt dzīvība. Ja alkšņus nocērt, tad ūdens upītē pazūd, dzīvība iznīkst, bet pati ūdenstece pārvēršas par tādu kā pilsētas ielas rensteli, kura parasti ir sausa un nedzīva, tikai lietus laikā pa to noplūst liela straume. Šai alkšņu spējai uzturēt dzīvību savā apkārtnē pagaidām nav zinātniska pamatojuma. Tā varētu būt izmantojama, atjaunojot melioratoru izpostītās vietas.

Alksnis ar savām stiprajām mietsaknēm lieliski nostiprina upīšu, strautu un grāvju krastus. Tos nekad neizgāž vējš. Kaltenē jūras krastā var redzēt alkšņus, kuriem lielākā daļa sakņu ūdenī, bet tie turas un sargā krastu no tālākas izskalošanas.

Dižākie melnalkšņi ir Sēmē (Tukuma rajons) un Saulkrastos. To apkārtmērs ir 4,3 m. Dziedniecība.

Saberztas zaļas elkšņu lapas der izplukušiem kāju pirkstiem. Ar mellužu lapām piena spaiņus sutina, tad ir labs piens un nevelkas.

)a cilvēkam nākas lietot daudz dažādu zāļu, tad nevēlamo blakus iedarbību labi noņems alkšņu čiekuriņu uzlējums, ko lieto ikdienas. Ņem

1 ēdamkaroti alkšņu čiekuriņu, pārlej ar 1/2 glāzi verdoša ūdens un ļauj

2 stundas ievilkties (labi to darīt termosā). Izkāš un izdzer. Tā ir viena porcija vienam cilvēkam.

Trīci, trīci, apses lapa, Kas jel tevi tricināja? Mīļā Māra tricināja, Apakšāi stāvēdama.