Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Apse ir īpatns koks, jo tās lapas patiešām trīc un dreb arī tad, ja nav ne mazākās vēja pūsmiņas. Bet, ja uzpūš neliels vējiņš, tad apse skan un grab ar īpatnu troksni. Varbūt tādā veidā apses lapa sev piegādā vairāk gaisa vielu maiņai bezvējā nekā citi koki. Pa­teicoties aktīvajai vielu maiņai, apse ir pats ātraudzīgākais Latvijas koks un otrs izplatītākais Latvijā (aiz bērza).

Pērkona laikā zem apses nav ieteicams atrasties, tāpēc māju tuvumā apsi nestāda.

Apses lapas novīst strauji — līdz ar pirmo salu tās kļūst dub­ļaini brūnas un nokrīt. Rudens vēji apses kailajos zaros gaudo se­višķi griezīgi. Dažkārt liekas, kailā apse par kaut ko čīkst. Apses lapas izdala spēcīgus fitoncīdus ar spēcīgu iedarbību. Iespējams, ka senāk tās izmantotas dziedniecībā.

Zintnieki, vēloties uzzināt nākotni, klausījās apses lapu

čaboņā, līdzīgi kā citi to darīja zem ozoliem. Klausoties lapu dre­bēšanu, viņi ieguva padomu par pareizāko rīcību tuvākā nākotnē. Senčiem apse bija viens no Laimes kokiem:

Visas manas ceļa malas Laimes koku pieaugušas. No bērziņa jēriņš dzima, No apsītes kazlēniņš.

Šajā dainā redzami simboli — jēriņš un kazlēniņš — nozīmē gūto padomu vērtību, ne jau mājlopa dzimšanu tiešā nozīmē.

Viduslaikos kaklakungi bijās no mūsu vecvectēvu zināšanām, centās tos atraut no dabas. Tāpēc apsi pasludināja par raganu koku, velna doto u. tml. Milzums māņu tika izdomāts, lai cilvēkus atbaidītu iet pie apsēm. Tā, piemēram, Krusts Jēzum Kristum esot taisīts no apses koka, apsē pakāries Jēzus nodevējs Jūdass.

Saglabātas ziņas, ka raganu sārtiem vākta apses malka.

To, ka apse bija svēts, ne raganu koks, pierāda ari ticējums, ka ar apses mietu atspiež kūts durvis un uzliek akmeni uz loga, tad raganas nekā nevar padarīt.

Pētot apsi, vectēvi sprieda par nākamo ražu. Lūk, ko saka gadu simtiem vāktie tautas vērojumi.

• ja pavasarī apses lapas stipri trīc, tad vasarā zirgi būs paēduši.

• Kuru gadu daudz apses zied, būs labs vasarāju gads.

• Kad apsēm lieli pumpuri, tai gadā labas auzas, ja pavasarī apsēm daudz ziedu, tad vasarā mieži labi izdosies.

Apses ātri aug un lieliski atjaunojas. Eiropā ātraudzīgas apses pavairo sterilās audu kultūrās; apšu plantācijas uzskata par eko­nomiski izdevīgu zemes izmantošanas veidu. Mežu vērtēšanas spe­ciālists Mārtiņš Dāboliņš stāstīja par izcilu apšu audzi Ērberģē — ar vidējo augstumu 38 m un krāju ap 930 m 3 /ha. Dižākās apses aug Liepnā un Dūrē — īpaši selekcijai vērtīgās diploīdās un triploīdās apses.

Lai skābēti kāposti nebojātos, traukam, kurā tie glabājās, mē­dza uzlikt svaigu apses pagali vai zaru.

Apse tautas medicīnā.

Interesants ir ticējums — ja triekas ķerts cilvēks atbalstās ar abām kājām uz apses koka pagales, tad viņš top vesels.

Ari citu tautu dziednieki uzskatīja, ka apsē mājo noslēpumains spēks. Slimniekiem pie galvas vai ari kājām lika apses pagali.

Pumpuru, jauno lapu un dzinumu uzlējumu lietoja temperatūras nodzīšanai drudža gadījumā un kā pretiekaisuma līdzekli pret urīnpūšļa iekaisumu, hemoroīdiem, gastrīta saasinājuma laikā: 1 tējkaroti apses pumpuru pārlej ar glāzi verdoša ūdens un ļauj 1 stundu ievilkties. Dzer 1-2 ēdamkarotes 5-6 reizes dienā.

Pret zarnu trakta saslimšanām dzēra apses mizas tēju (vāra 5-7 minūtes un dzer tukšā dūšā).

Nieru iekaisuma gadījumā ņēma 1 ēdamkaroti jauno lapu, zariņu un mizas uz 1 glāzi verdoša ūdens un vārīja uz lēnas uguns 10 minūtes. Izkāsa un dzēra pa 1/2 glāzei 3-5 reizes dienā.

Sasutinātas, sakarsētas lapas lika klāt reimatisma un podagras sāpju gadījumā, kā arī pie locītavu sāpēm un radikulīta. Apšu lapas 'tika virsū hemoroīdu bumbuļiem un turēja līdz 2 stundām.

Ai, bērziņi, ai, bērziņi, Tavu skaistu cekuliņu! Pērk man brālis, pērk māmiņa, Bet tik skaistu nenopirka.

Bērzs ir vienīgais koks ar sniegbaltu mizu. Senākajās valodas formās šis vārds nozīmēja — spožs, balts, gaišs. Latvijā ar bērza vārdu saistās vairākas upes, to krastos ir senas svētvietas. Arī Gaujas senākais vārds Koiva no igauņu valodas tulkojams kā Bērzu upe.

Bērzs ir pieticīgs koks, kas aug ne tikai sliktās augsnēs, bet spējīgs ieaugties pat visneiedomājamākajās vietās, tostarp citu koku žuburos, celmos, pat tikko samanāmās mūru plaisās. Bērziņus var ieraudzīt ne tikai vecu piļu un baznīcu mūra sienās, bet ari dažas labas pilsētas celtnes sienu spraugā. Pēdējo gadsimtu nostāsti piemin bērzus, kas auguši Dundagas pils sienās un Nurmuižas baznīcas jumtā (Talsu rajonā).

Bērzu birzis, manuprāt, ir pašas skaistākās koku audzes. Koks zied maijā ar nelielām skarām, kuras ne visi ievēro. Tā sēklas at­gādina mazu, mazu taurenīti un ir neparasti vieglas. Vienā gramā ir pieci tūkstoši sēkliņu.

Tas ir izplatītākais lapu koks Latvijas mežos, aizņem 15% mežu platības, kļūst "pieaudzis" un sāk ražot sēklas 20-30 gadu vecumā. Reti gadījumi, kad bērzs dzīvotu ilgāk par simts gadiem. Netālu no Dundagas, Valpenes kapos uz Krišjāņa Barona mātes Eņģeles Baronas (1795-1884) kapa bija iestādīts bērzs. Ta mūžs bija 110 gadu, sasniedza 3,1 m apkārtmēru, līdz vētra to nolauza.

Bērzam piemīt izcilas dziednieciskās spējas. Ta lapu izdalītie fitoncīdi nonāvē baktērijas. Ar to ari izskaidrojams viduslaiku pa­radums Vasarsvētkos un Jāņos cirst meijas, novietot tās istabās un pie gultām, kur vīstot tās dod veselību cilvēkam.

Pie bērza arvien gribas apstāties, pieliekt galvu un pašam pieglausties pie tā baltās, gludās mizas kā bērnībā pie mātes sāniem. Tāpat kā no mātes, arī no bērza nāk kāds īpatns siltums. Un tad šķiet, ka bērzs ar tevi sāk runāties. Bērza balss ir laipna un priecīga. Sevišķi jauki pie bērza pabūt ir pavasari, kad tas no sve­ķaina pumpura tin vaļā savas jaunās, spilgti zaļās un vēl mazliet krunkainās lapiņas. Ja lapās iešalcas pavasara vējiņš, tad dzirdēsiet vienu no vismaigākajām meža skaņām.

Bērza dzīve ir cieši saistīta ar Sauli, bez tās viņš nevar dzīvot. Ilgi, ilgi var vērot bērza lapas pavasari un vasarā — to zaļums vien­mēr atšķiras no pārējās apkārtnes, lai cik arī jauka tā būtu. Bet ru­denī lapām uzklātā zelta laka turas ilgi, jo ilgi un laistās Saules staros.

Izcilo dziedniecisko īpašību dēļ bērzs senatnē bija viens no svētajiem kokiem. Dainas liecina, ka bērzs dažkārt bijis senās svētvietas centrā, it īpaši, ja tas uzaudzis uz akmens ar spēcīgu bioenerģētisko starojumu.

Bērziņš auga trim lapām Diža ceļa maliņā: Tai vienā Saule lēca, Tai otrā norietēja, Tai trešā lapiņā Laime lēja sudrabiņu.

Fs 1835,122

Šeit nepieciešams dažu simbolu skaidrojums: "…auga trim lapām" — nozīmē sevišķi spēcīgu bioenerģētisko plūsmu krust­punktu, kas ļauj viegli saistīties ar Viņsaules valstību (pirmā lapa), Aizsauli jeb dvēseļu valstību (otrā lapa) un fizisko pasauli (trešā lapa). "Dižais ceļš", kura maliņā atrodas bērzs, nozīmē lielo bioenerģētisko plūsmu, izcili lielu svētvietu līniju. Teikto papildināsim ar dainu par bērza spēku un sasaitēm:

Bērziņš auga uz akmeņa Sudrabiņa lapiņām: Dzelža saknes, vara zari Zelta griezti pumpurīšī.

Šī daina nebūt nav tikai dzejisks apraksts, bet gan sena rituāla dziesma par bērza spēku, lai dziedinātu slimos cilvēkus.

Ne tikai latvju senčiem, arī citām Ziemeļeiropas tautām bērzs bija Saules un pavasara atdzimšanas koks; koks, kas slimos darīja veselus.