Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

LD 33625 v.12

Te atkal minēta kosmiskā deviņu žuburu liepa, kas liek domāt, ka šī pāratdzimšanas dainai var būt plaša, pat kosmiska nozīme.

Liepa kā svētkoks var palīdzēt daudzos gadījumos. Tāpēc tajās reizēs, kad gribat ko būtisku mainīt savā dzīvē, pieejiet pie kādas vecas liepas un pārdomājiet savus plānus. Varbūt nebūs par vēlu kaut ko no savām iecerēm mainīt.

Ozols auga Daugavā Ledainām lapiņām. Tur Saulīte miglu meta Vai bij' ziema, vai vasara.

LD 33885

Citās dainās ozols auga jūriņā.

Protams, upes gultnē nekādi koki nevar augt. Šajā dainā ar simbolu Daugava domāta spēcīga enerģiju plūsma. Visai intere­santi ir arī citi svētozolu apraksti.

Es uzgāju ganīdama Birzē zaļu ozoliņu: Zīda lapas, zelta zari, Vidū saule laistījās.

LTdz. 10851

Augstākā līmenī te aprakstīts pasaules telpu iekārtojums, bet zemākā simbolu līmenī šī daina runā par varenu svētkoku, ap kuru apkārt veidojas spēcīgi starojuma apļi. Dainās (LTdz. 10849 - 10874) tos raksturo ar vārdiem "…trim kārtām zelta (zīda) josta".

Citas dainas rāda ozolu kā tiltu, kas var saistīt ar Viņsauli. Simbolos tas izteikts kā pār Daugavu.

Kur tu iesi, bāleliņ, Baltas kājas audamies? Ies, māsiņ, pār Daugavu Zeltozolu darināt. Es tev lūdzu, bāleliņi, Atnes vienu skabardziņu. No tās vienas skabardziņas Nosaviju vainadziņu, Nosaviju vainadziņu, Gāju Māras baznīcā. Vaicā man kungi, ļaudis: Kur, meitiņa, tādu ņēmi? Rīgā pirku, naudu devu Pusdāldera puķītē.

LD 33627 v. 5 Bērzaune

Dainas ozolu birzis apzīmē kā gaišos mežus, faktiski — koptus parkus, pretēji īstajiem mežiem, kur auga priedes, egles un citi koki.

No plaši pazīstamiem svētozoliem jāatzīmē Jamaiku (Kuldīgas rajons), Kalnaziedu (Aizkraukles rajons), Tūteres (Valmieras ra­jons).

Ozols auga ceļmalā Dreijātām lapiņām; Tā gribēja tautu meita Dreijāt savu vainadziņu.

LTD 1124

Ne visi ozoli ir vienādi. Galvenokārt par cienījamiem ozoliem uzskata vecus, brangus ozolus. Tomēr dažkārt arī jauns, mazs, bet spēcīgā vietā augošs ozoliņš var būt apveltīts ar lielu spēku.

Papētiet koku lapas. Tas nav vienādas un spēj daudz ko pateikt.

Pie ozola nāk cilvēki, kas zina, ko vēlas, zina savu ceļu, bet dažkārt nezina, kā pārvarēt to vai citu grūtību šajā ceļā. Ozols ir garīgākais no visiem kokiem, jo tā galva sniedzas debesīs, un pie tā jūs varat saņemt īpašu Dieva padomu, ja būsiet to pelnījuši.

Dimdi, dimdi, ozoliņi, Visi tavi zari dimd. Visi tavi zari dimd, Visas zaru pazarītes.

Fs 1730, 33547, Krustpils

Jāatzīmē, ka dažās svētvietās zeme patiešām dimd tā, it kā apakšā būtu lieli tukšumi. Patiesībā tas liecina, ka netālu no zemes virsmas, tieši virs zemes iet gaisa ādere — strings, kas rada akus­tisku efektu pie svētozola.

Dainās minēts, ka vītolā sēž Māra, tā lapās viņa slauka rokas. Tā ir norāde uz dziedniecību. Tomēr dažas dainas liek raudzīties uz vītolu kā svēto koku stādījumu seno zintnieču (-ku) darbības vietā.

Es telītes paganīju Ar vītola žagariņu; Es rīkstītes nenogriezu, Brāļa birzes netērēju.

LTD 178, Litene

Vītola dainas saista ar tautas dziedniecību. Pie šiem kokiem nākuši vājinieki, it īpaši sievietes. Vītolu un kārklu mizām piemīt vairākas dziednieciskas īpašības. Kārklu mizas un lapas pulverī vai tējā ārstē drudzi, malāriju, sirds neirozes, noņem paaugstinātu temperatūru. Kārklu tēju lieto, ārstējot infekcijas, pat tīfu. Ta ārstē ari garo klepu, TBC, difteriju, liesas un aknu slimības. Nieru iekaisumiem lieto trauslā vītola vīrišķo spurdžu novārījumu, pret patvaļīgu urinēšanu naktī lieto baltā vai trauslā vītola mizu novā­rījumu. Šo uzskaitījumu varētu vēl ilgi turpināt. Kamēr nebija hinīna, kārklu un vītolu mizu tēja bija vienīgais līdzeklis cīņā pret malāriju. Hinīns un aspirīns izrādījušies lietošanā ērtāki, tāpēc aiz­mirstas vītolu mizas dziednieciskās īpašības. Tomēr neatmetīsim domu, ka šo koku spējas nāksies atkal atcerēties.

Kur Laimīte sviestu taisa, Vai vītola krūmiņā? Kur Laimīte rokas slauka, Vai vītola lapiņās?

LTdz. 10979 v.l

Nākamā daina par koka augšanu Daugavā ir līdzīga kā jau minētā daina par ozolu.

Vītols auga Daugavā Sudrabim lapiņām; Tur nolaidās Saules meita Ik rītiņu mazgāties.

OL 1726,1562 Ezere

Cilvēku noietais ceļš no Dieva padoma līdz plastmasas eglītei. Šis savādais virsraksts īsi izsaka to ceļu vai, precīzāk, zi­nāšanu kritumu par cilvēku un koku attiecībām. Parasti šo noieto ceļu raksturo tikai ar zinātnes tehnikas progresa sasniegumiem, rādot tā vienā galā gandrīz pliku mežoni ar akmens cirvi rokā, otrā — elegantu džentlmeni, kas no kadiljaka pārkāpj lidmašīnā. Pastāv uzskats, ka noietais ceļš uz šo progresu nesis cilvēkiem labklājību un laimi. Šajā darbā nevēlos ielaisties filozofiskos spriedelējumos, bet tomēr — cik tagad ir to laimīgo cilvēku, lai katrs lasītājs spriež pats. Domājošie cilvēki arvien biežāk uzdod jautājumu: vai tik šie progresa sasniegumi neved cilvēku strup­ceļā — uz izmiršanu? Pēdējais jautājums neietilpst grāmatas mērķī; mēs šeit, gluži otrādi, vēlamies parādīt iespējamo ceļu, lai atjau­notu saites ar dabu, t. i., vienīgo ceļu uz cilvēces saglabāšanu. Tas nav ceļš atpakaļ, bet gan izeja no strupceļa. Bet lai rastu izeju, mums ir jāzina, kā mūs šai strupceļā ieveda.

Senču saikne ar dabu un Dievu. Ko mūsu senči kādreiz spēja, mijiedarbojoties ar dabu un uzklausot Dieva padomu?

Galvenokārt šis kontakts notika svētvietās. Senči svētbirzīs un pie svētkokiem ar vai bez tur novietotajiem svētakmeņiem spēja:

• paaugstināt radošās spējas,

• attīstīt spējas ieskatīties pagātnē, nākotnē un tālumā,

• apgaismot prātu,

• dziedināt ķermeni,

• veicināt savā apkārtnē auglību, ražību un veselību visai dzīvai radībai,

• veidot psihisko aizsardzību ne tikai ap sevi, bet ap sev tuviem cilvēkiem, savu māju un sētu.

Viduslaikos lielākā daļa šo zināšanu un māku bija zaudēta, dažas pārvērstas māņos. Tomēr pirms šī apskata nepieciešama vēsturiska rakstura izziņa. Apskatīsim tās zināšanas un uzskatus, par kuriem saglabātas ziņas 19. un 20. gs. rakstos.

Cilvēces tehnisko progresu pēdējo gadu tūkstošu laikā parasti rāda kā uzvaras gājienu, kas nesīs labāku un laimīgāku dzīvi. Mūsdienu mājas, transports, saziņas līdzekļi un citi sasniegumi pat parastiem cilvēkiem dod lielākas ērtības, nekā bija valdnie­kiem pirms gadu tūkstoša. Diemžēl ceļā uz šo labklājību ir ari daudz kas zaudēts, turklāt zaudēts ne tāpēc, ka būtu novecojis, bet gan aprobežoto valdnieku — despotu un tirānu dinastiju pie­koptās politikas dēļ.

Rietumeiropā t. s. burvju dedzināšanu sāka 6. gadsimtā. Mūsu zemē gudrākos cilvēkus dedzināja kopš 1580. gada. Uz sārta varē­ja nonākt par to, ka darbi labi veicās, ka lopi padevās, vai kad bija izdevies pareizi pateikt gaidāmo laiku. Augot valdnieku un val­došo aprindu izglītības līmenim, sāka atgriezties cieņa pret daļu no senajām zināšanām: no 19. gs. jau vairs nesodīja par laika pareģošanu, lai gan Anglijā šāda likuma norma saglabājās līdz pat 20. gs. vidum.

Pēdējos gadsimtos cilvēces gara apziņa virzīta, lai radītu arvien ērtāku vidi cilvēku dzīvei un pilnveidotu citu cilvēku noga­lināšanas paņēmienus. Mums nav vairs jāiet uz avotu pēc ūdens. Ta vietā no krāna tek hlorēts ķimikāliju šķidinājums. Nav jākurina pirts, jo varam nomazgāties vannā ar to pašu mirušo draņķūdeni. Nav ari jāmeklē barība mežā. Veikalos var nopirkt ar nitrātiem, konservantiem un citām indīgām vielām piesātinātus produktus.