Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Senču izpratne par svētumu. Latvju garamantās vārds "svēts" tieši vietu vai objektu apzīmēšanai nav lietots. Koki, birzis un citas vietas, kas senčiem bija svētas, dainās apzīmētas ar simboliem — grezns, jauks, skaists, zaļš, u. c.

Es izgāju zaļu birzi, Ne lapiņas nenorāvu; Vējš norāva vienu lapu, Saulīt' gauži noraudāja.

LTdz. 10749

Šo dainu nekādā gadījumā nevajadzētu saprast tā, ka visas pārējās birzis bija nokaltušas. To pašu var teikt par dainu, kur svētu rītu ganīdama meklē un atrod skaistu, dažkārt brīnumskaistu ozoliņu. Ir arī citi apzīmējumi, piemēram,

Es uzgāju ganīdama Birzē zaļu ozoliņu: Visapkārt zaļi zari, Vidū Saule mirdzināja.

Fs 1730, 70565

Vendīgs auga ozoliņš Vendīgā kalniņā: Zīda miza, zelta zari Sidrabiņa lapiņām.

Fs 139,1309, Kalsnava

Ozols ar zelta zariem un sudrabiņa lapiņām ir ļoti augsta līmeņa simbols, bet tā piezemētākā nozīme ir — "izcils svētkoks". Šīs un līdzīgas dainas noved pie ļoti būtiska svēto koku un senču svēt­vietu raksturojuma. Tajās pieminētas smalko enerģiju plūsmas un lauki, ko pēdējā laikā dēvē par torsionu enerģijas izpausmēm. Senči šo svešvārdu nelietoja, garamantās šo enerģijas veidu rak­sturošanai sastopami tādi simboli kā sudrabs, varš, zelts, zīds. Mūs­dienās minēto starojumu veidus var izmērīt ar aparatūru un instrumentāli noteikt to fizikālos lielumus. Senči tos prata noteikt vienkāršākiem līdzekļiem. Apmācīts cilvēks šīs plūsmas izjūt tāpat kā, piemēram, siltumu vai aukstumu, vēja spēku un virzienu, vai arī ūdens straumes spēku un ātrumu. Tāpēc nav nekāda pamata šajā vietā runāt par senču tumsonību vai māņticību. Drīzāk šos apzīmējumus var attiecināt uz mūsdienu cilvēkiem.

Svētvietu būtība. Minētie starojumi veicina cilvēku un arī dzīvnieku veselību, garīgās spējas, tostarp spējas paredzēt nā­kotni, risināt problēmas, atmetot niekus, kreņķus, aizmirst nebū­tiskas klapatas un raizes, izprast būtību. Senči to sauca par Dieva padomu. Attieksmi pret to vai citu vietu nosaka ar fizikālām ierīcēm izmērāmi lielumi kā starojuma veids un stiprums (inten­sitāte). No tā izriet kāds visai svarīgs secinājums un proti: ne koku, ne akmeni, ne birzi, ne kalnu vai ezeru nepadara par svētu ne deputātu balsojums, ne prezidenta apstiprinājums, ne citas līdzī­gas darbības. Šīs vietas svētas dara Zemes un debesu starojums.

Senču svētās vietas darbojas ari šodien. Ja tādās vietās izau­guši koki, tur labprāt apmetas putni un uzturas zvēri. Pokaiņu un citu svētvietu apmeklējumos daudzi cilvēki uzlabojuši veselību, uzveikuši dažāda veida garīga rakstura grūtības.

Tomēr ne jau katru koku, kas izaudzis uz akmens vai arī bioenerģētisko plūsmu krustpunktā, uzskatīja par svētu. Kokam vajadzēja būt pietiekoši vecam, t. i., resnam, un atrasties apkārtnē, kas būtu piemērota zintnieciskām darbībām.

Daudzi viduslaiku dokumenti liek domāt, ka vismaz no 11.- 18. gs. katras lauku sētas tuvumā bijusi svētā birzs, no kuras ne­drīkstēja lauzt ne zariņa, ne arī ko nest ārā. Kurši svētbirzī medī­juši reizi gadā — uz Ziemassvētkiem. Hronisti 14. gs. sākumā min, ka prūšiem bijuši arī svētie lauki, kurus nedrīkstēja apstādīt, svētie ūdeņi, kuros nedrīkstēja zvejot.

Vairākos kristīgās baznīcas viduslaiku dokumentos lasāmi ziņojumi, ka mūsu senči kokus pielūguši kā dievības. Šādus ziņo­jumus nevar vērtēt citādi kā ļaunprātīgus melus, jo tas neatbilst mūsu senču dzīvesziņai, nav tādu atspulgu nevienā garamantā. Tas nav darīts arī nekur citur pasaulē, kaut arī par svētā koka nociršanu sodīja visai bargi.

Mūsu zemē rakstītos kristīgo baznīcu dokumentos uzsvērts, ka senči esot svētos kokos kāruši lentes, ap tiem dejojuši un dzie­dājuši. Mūsu okupanti vienmēr pauduši neapmierinātību pret to lielo cieņu, kādu latvieši izrāda saviem senču aizgājējiem. To ma­nīja vēl 20. gs. otrajā pusē, kad apgānīja kapus.

Mūsdienu cilvēkam šādas ziņas šķiet kā vēstis par māņticīgu māžošanos. Pat lielākā daļā to dievturu vadoņu, kuri sevi dau­dzina par latvju seno uzskatu turpinātājiem, ar bailēm novēršas, ja tos aicina uz kādu konkrētu svētvietu — vai tik tas būs zinātniski pamatoti?

Mēģināsim izskaidrot dažus senču dzīves garīgos pamatus. Līdz 18. gs. apmēram 95% latviešu dzīvoja viensētās. Katrai vien­sētai pašai vajadzēja tikt galā ar savām problēmām un izdzīvot. Nebija tālruņa, nebija rokasgrāmatu, nebija pagasta ārstu, veteri­nāru, agronomu, piena pārraugu, konsultantu. Bet tāpat kā visos laikos, bija savas grūtības, savas problēmas. Dažkārt līdzēja saruna ar kaimiņiem, taču parasti katrai sētai bija jātiek galā pašai. Mūs­dienu cilvēki šādos apstākļos viens, divi aizietu bojā. Bet senči izturēja, jo viņi ikdienā cilvēka padoma vietā taujāja Dieva Pa­domu un izmantoja koku enerģētisko spēku.

Koki, kas aug svētvietās ar augstu bioenerģētisko strāvojumu, atšķiras no pārējiem. Tie aug pudurīšos, kas apzīmē zelta enerģijas strāvas. Katrs no šiem pudurīšiem ir neticami dzīvīgs. Tajā parasti aug 2-3 koki, kas dažkārt ir pat dažādas sugas. Biežāk nekā citi aug kopā bērzs ar egli. Katrs no šiem kokiem ir neparasti žuburains. Dainās bieži minētas deviņu žuburu liepas jeb liepas ar deviņām galotnēm. Ir koki, kas noteiktā augstumā sāk veidot tik spēcīgus žuburus, kas līdzinās atsevišķiem vareniem kokiem. Dažkārt šā­dās vietās virs koku žuburiem veidojas enerģētiskais kupols, kas dod atbalsis.

Ja divi blakus augoši koki aug tur, kur ir enerģijas stabs, kas iet augšup kā spirāle, tad šie koki vijas viens ap otru. Kroņa kalnā Pokaiņos viens ap otru vijas divi jauni ozoliņi. Daina par Dievu saka: "Tas (Dievs) varējis priedi vērpt, ozoliņu šķeterēt." Ir novērots, ka ap savu asi vērpjas ari viens atsevišķs koks.

Pieliekot ausi šādu koku stumbriem, dažkārt var dzirdēt ko neparastu.

Kuras birzis bija svētas? Svētās birzis bija vietas ar sevišķi augstu bioenerģētisko lauku — parasti mērenu Sudraba un spē­cīgu Zelta starojumu. Šādās vietās cilvēkam sakārtojas domas, vieglāk lemt problēmu risinājumu, viņam rodas apgarotas domas līdz pat gaišredzībai un pareģošanai. Tam sencim, kurš savlaicīgi nevarēja pateikt, kāda būs gada sezona, it īpaši vasara — sausa vai slapja, apstrādāt kalnus vai ielejas, sēt agri vai vēlu utt. — bija jāaiziet bojā. Izdzīvoja tie, kuri varēja paredzēt gaidāmos notiku­mus. Dažkārt svētajās birzīs novietoja ari akmeņus kā bioenerģijas koncentratorus un izstarotājus. Tādējādi svētās birzis nebūt nav tumšu cilvēku iedomas, bet no mūsdienu viedokļa — lielisks iz­gudrojums, palīgs, atbalsts smagu problēmu risināšanā.

Cīņu pret senču zintniecību un svētvietu iznīcināšanu mūsu zemē iesāka zviedru okupanti 17. gs. beigās, bet plaši tā izvērsās 19. gadsimtā.

Baltijā un tostarp ari tagadējā Latvijas teritorijā bija daudz svēto biržu. Domājams, tās bija pie katras māju grupas. Tajās auga milzīgi koki, it īpaši ozoli, pie kuriem zintnieki noteica svarīgākos nākotnes notikumus. Svētajās birzīs nedrīkstēja pat zariņu no­lauzt, nemaz nerunājot par koka ciršanu. Vecvectēvi teica, ka, ja kāds vecu koku nocērtot, tas Dievam sitot (Tic. 14597).

Svētā birzs bija ari Hāpsalu, Igaunijā. Upsalā, kuru senatnē dēvēja par Zviedrijas svēto galvaspilsētu, atradās svētā birzs.

Atzīmējama Upsalas saistība ar Dundagu un Upsīšu akmeni ZA no tās (Rusmanis S., Vīks I. Kurzeme. — Latvijas Enciklopēdija. Rīga, 1993).