Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Vēl mūsdienās saglabājušās dažādas paražas, kas liecina par koku kultu. Ar tiem saistītas visas latviešu svinamās dienas — gan pēršana ar pūpoliem Lieldienās un kadiķiem Ziemassvētkos, gan meiju lietošana, gan ozolzaru vainagu gatavošana un sitināšana ar nātrēm un kalmēm Jāņos. Tas viss pamatojas uz senām zināšanām, ka koks var piešķirt veselību cilvēkam.

No mūsdienu materiālisma viedokļa laba daļa no teiktā droši vien var šķist kā māņticība, mīļi sitieni ar pūpolzaru — kā jauka pa- blēņošanās. Tomēr atcerēsimies, ka visas svētku izdarības ir senu paražu atbalsis, un katra no tām radusies gadu tūkstošu gaitā, priekštečiem ilgstoši uzkrājot pieredzi un novērojumus. Neviena no senajām tradīcijām neradās blēņu dēļ! Senie cilvēki zināja, ka saskarsme ar kokiem var viņus glābt no dažādām kaitēm un likstām. Patiešām ir bijušas tādas darbības, ar kurām veselība gājusi iekšā, slimība — ārā. Tagad saglabājusies tikai pēršanās pirtī, kas sekmē asinsriti, poru atvēršanos, sviedru aktīvāku izdalīšanos, ir sava veida punktu masāža un ari psihiskās enerģijas iedarbība, jo ceram, ka cilvēkam, kuru peram, šī pēršana dos labu veselību. Pirtī var arī pats sev kašķi izpērt — jāmet ūdens uz akmeņiem, lai da­būtu garu, un jāsaka: "Vilks, kašķis, slimība — mežā, mīļā veselība — mājās!" Vai arī: "Ej prom purā, mežā, pie vārnām, pie žagatām, pie vāciešu bērniem, tiem vaļa kasīties." Tā ir ne tikai tradīcija, bet arī laba vēlējums.

Dažkārt koku galotnēs veidojas īpatni sīku zaru saaugumi — tāda kā bumba. To sauc par vēja slotu, un tā parasti sakrīt ar spēcīgu bioenerģētisko plūsmu krustojumu, tāpēc vējaslotā bites laiž bērnus. Kas vējaslotas zariņu līdzi nēsājot, tam nekā nevar padarīt ne dzīvē, ne karā.

Kaut arī senās svētvietas stipri postītas, tomēr vēl saglabātās vietas ļauj precizēt atsevišķus darbības veidus. Samērā viegli ir ap­jaust vietas dziedniecībai un darbībām, kas saistītas ar cilvēka dzīvi. Jau grūtāk apjēgt pasaules līmeņa darba vietas. Bet bez tam ir vēl tādas svētvietas, par kurām grūti izteikt minējumus.

Dainās dažas svētvietas dēvētas par Māras baznīcu. Te jāpie­bilst, ka baznīca ir sens baltu vārds, kas Latvijas un Lietuvas teri­torijās pastāvēja pirms kristīgās ticības ieviešanas. Latvijā ir daudz Baznīckalnu, kam nav nekāda sakara ar kristīgo baznīcu. Otrs vārds augstais kalns nebūt nenozīmē fiziski augstu virsotni, bet gan senu svētvietu augstam garīgam izmantojumam.

Atgriežoties pie kokiem, atzīmēsim, ka svētvietā augošie koki pastiprina vietas starojuma iedarbību.

Ta nu esam apskatījuši kā oficiālo viedokli, tā ari ziņas par senču svētvietām. Vēl paliek trešais — katra cilvēka personīgais viedoklis par svētumu. Man ir svēta manu vecāku un senču pie­miņa, kā arī vietas, kas viņiem bija svētas. Tādām pieskaitāms Val­mieras Zilaiskalns.

Daudzos gadījumos svētuma zaimošana ir saistīta ar zināšanu trūkumu. Ir tādi cilvēki, kuri atļaujas ar automašīnu uzbraukt šai kalnā, ieslēgt izklaidējošo mūziku, atkorķēt pudeles. Viņi šajā iz­klaidē nesaskata neko sliktu, jo nezina, ka šeit ir kapu vietas se­natnē ļoti ievērojamiem cilvēkiem, tostarp Vanemam Imantam. Pie savu vecāku kapa, domājams, šie cilvēki tā neuzvestos.

Kā vēl vienu piemēru varam minēt Dzegužkalnu Pārdaugavā. Ari tā bijusi sena apbedījumu vieta. Lielākā daļa apmeklētāju to nezina, bet Rīgas kungi un vēsturnieki nevar nezināt, ka te glabāti cilvēki vēl 20. gs. Neskatoties uz to, te ierīkota estrāde, tiek rīkoti izklaidējuši pasākumi, un skatītāji sēž uz vēl pavisam nesenajām kapu kopiņām.

Citas senču svētvietas — Dobeles Zilaiskalns ar seniem ka­piem tajā norakts grantī un izlietots ceļu remontiem. Šie piemēri nebūt nav vienīgie, mēs minam tos tāpēc, ka tumsonības laiki nebūt nav beigušies. Vēl tikai pirms dažiem gadiem Latvijas vēs­tures spīdekļi iestājās par izcilas senču svētvietas — Pokaiņu no­postīšanu, kaut arī tur atradās daudz senu apglabājumu un ļoti senu mākslas priekšmetu. Jebkurā citā civilizētā valstī šādi atradu­mi būtu izraisījuši pasaules mēroga sensāciju.

Svētkoki kā dzīves nepieciešamība. Kā veco lauku sētu ap­kārtnes izpēte, tā ari citas ziņas liek domāt, ka pirms diviem gadu simtiem katra māju pudura tuvumā bija savs svētakmens un pie tā auga svētais koks. Bet ciemu kopējām vajadzībām bija svētās birzis.

Par svētajiem kokiem saglabājušās daudzas dainas, teikas, ticējumi un pasakas. Tie minēti dažādos dokumentos kopš 13. gs. No visa tā jāsecina, ka svētkokam bija būtiska loma senču dzīvē. Ta nebija māņticība, bet gan nepieciešamība.

Kā dainās, tā arī dažādos dokumentos no svētajiem kokiem visbiežāk minēti ozoli. Otro un trešo vietu dala liepas un bērzi. Tālāk nāk vītoli. Jau retāk kā svētie koki minētas ābeles, ievas, pī­lādži, priedes. Tiesa, ābeles parasti gan domātas kā svētbiržu cen­trālais koks.

Lai ari kādā jomā saskaras mūsdienās valdošie un senču uzskati, vienmēr ir izrādījies, ka senbaltu civilizācijas viedie veca­jie daudz labāk pārzināja dabu, Visumu un tā likumus, labāk prata saskatīt, atainot un saglabāt tās zināšanas un pieredzi, kas ir pati nozīmīgākā. Patlaban nevaram pietiekami nopietni salīdzināt tāpēc, ka zinātne vēl nav izaugusi līdz tādam līmenim, lai nopietni pētītu kokus kā dzīvas būtnes, to psiholoģiju, to savstarpējās infor­mācijas apmaiņu, kā arī informatīvās un citas sasaites ar cilvēkiem. Tāpēc savas domas darba robežās pamatosim galvenokārt ar garamantām un vērojumos gūtajiem, kā arī liecinieku sniegtajiem faktiem. Ar šiem vārdiem ne vismazākā mērā nevēlos aizvainot kādu zinātnieku, jo viņi drīkst risināt tikai tās tēmas, ko finansē valsts vai kāda organizācija. Līdz ar to zinātnieki pētī galvenokārt tos jautājumus, kas saistīti ar augu saimniecisko izmantošanu. Kaut arī tie jautājumi, kam mūsu senči pievērsa vislielāko vērību, paliek nākotnes zinātnei, mēs šajā darbā apskatīsim tās senču zināšanas, kas tieši vai netieši var būt noderīgas mūsdienu cil­vēkam un ir tā vērtas, lai domātu par to atjaunošanu.

Ko dod svētie koki. Lielos kokus cienīja visa senā pasaule. Šie cieņas veidi ir pārāk plaši un arī pārāk līdzīgi, lai tos varētu uztvert kā kādas atsevišķas cilts māņticību vai kādas atsevišķas reliģijas ietekmi. Tomēr šeit var izsekot uzskatu maiņai. Senāko pārliecību, ka koki ir dzīvas būtnes, ar laiku nomainīja domas par senču gariem kokos, tad par koka dvēseli kā tādu.

Latvju garamantās koki dēvēti par padoma devējiem. Zem kokiem paaugstinās cilvēka garīgās spējas paredzēt nākotni. Zem kokiem uz atbilstošiem akmeņiem ir iekārtotas dzemdību vietas, jo te vieglāk bērniem nākt pasaulē.

Citu tautu uzskatos koki palīdzēja izsaukt lietu, vairot dzīv­nieku, tostarp lopu barus. Pilsētniekiem koku saistība ar auglības nesēju lietu varbūt liekas māņticība. Patiesībā šī saistība ir ļoti iz­teikta. Koki, īpaši alkšņi, kas aug mazo upīšu un strautu krastos, uztur tajos ūdeni, it kā tos pievelk. Jā, pēc tam šo koku lapas arī izgaro ūdeni, bet koku saknes to pievelk vairāk. Ja kokus krastos izcērt, ūdens daudzums upītē mazinās, dažkārt pazūd pavisam. Ne mazāk pārsteidzoša ir ūdens lielā saistība ar mežiem. Izrādās, ka tie pievelk valgmi. Ja mežu izcērt, tad rodas tuksnesis. Esmu re­dzējis šādi veidojušos nelielus tuksnešus gandrīz pie Polārā loka — Kolas pussalas dienvidu daļā. Tā nu izrādās, ka senču uzskati par koku un lietus saistību apsteiguši 20. gs. zinātnes uzskatus.