Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Balss mežā. Tas notika 1944. gada rudenī. Jauns, totālai mobili­zācijai vācu armijā pakļauts zēns, sauksim viņu par Jāni, labi ap­zinājās, cik nejēdzīgi doties uz Lielvācijas armijas iesaukuma punktu. Jānis slapstījās mežos, dodamies no Rīgas uz savu vecāku mājām pie Aiviekstes. Visur — stacijās, lielajās krustcelēs, apdzī­votās vietās un uz tiltiem bija kontroles posteņi, pa ceļiem pārvie­tojās šucmaņu vienības — ķērāji, jo gan dezertējušo, gan arī jau­nekļu, kuri vairījās no mobilizācijas, bija diezgan daudz.

Jānis gāja tikai pa mežiem, ceļus uzmanīgi šķērsojot naktīs. Līdz vecāku mājām vairs nebija tālu, tikai pārdesmit kilometru. Viņš bija nonācis meža malā. Tālu viņā pusē ceļam atkal bija mežs. Bet vai drīkstēja šo it kā kluso lauku ceļu šķērsot? Jānis ilgi rau­dzījās uz ceļu. Nekā aizdomīga nemanīdams, nolēma riskēt. Te pēkšņi mežā, viņam aiz muguras kāda balss skaidri un stingri saka: "Neej!" Jānis satrūkās, jo bija pārliecināts, ka šajā mežā vairāk neviena nav. Un nebija arī. Tātad viņam bija licies. Atkal sāka doties ārā no meža, atkal tā pati balss. "Neej!" Vēlreiz Jānis atskatījās, un atkal neviena. Balss brīdināja vēl trešo reizi, Jānis tai nepaklausīja… Uz ceļa viņu arestēja ķērāji, kas bija novietojušies slēpnī.

Šo notikumu Jānis, nu jau cilvēks cienījamos gados, ir vairāk­kārt pārstāstījis draugiem. To, ka koki nevar runāt cilvēka balsī, saprot ikviens. Bet balss tomēr bija.

Zināmas nelāgas vietas, kur ar skaņu halucinācijām jūs dzir­dat, ka, piemēram, koki brīkšķ un brākšķ. Šķiet, ka tos kāds lauž, kaut arī tuvumā nekas tāds nenotiek. Skaņas bezvēja laikā nāk no vietas, kur neviens necērt mežu, nelauž lielus kokus. Nekādi ne­spējam iedomāties kādu, kaut cik materiālistisku skaidrojumu šīm skaņām. Pie tam tās dzirdēja ne jau viens cilvēks, bet visi ceļa­biedri. Turklāt šīs skaņas dzirdamas ikreiz, kad jūs nonākat no­teiktajā vietā. Krēslā vai tumsā kļūst ļoti neomulīgi. Jo ātrāk šādu vietu pamet, jo labāk. Tādā vietā nevajag nakšņot. Arī dienas laikā šādas vietas ieteicams apiet. Manuprāt, ceļa turpināšana var beig­ties kaut kā nelāgi.

Sevišķi spilgts brīdinājuma gadījums bija Embūtē starp Pērkona lauka augšdaļu un pauguru, kur pēc nostāsta Pērkons nospēris Āriju. Tas bija 1995. gada vasarā, jaukā, saulainā un klusā dienā. Bijām iecerējuši aizvest ekskursijas dalībniekus uz minēto pakalnu. Ieejot mežā, koki vispirms sāka čīkstēt, tad čīkstoņa kļuva arvien draudīgāka, pēc tam sākās koku brakšķēšana, bija dzirdami tādi trokšņi it kā tos lauztu. Pēc trokšņa likās, ka lūztu ne tikai kādi nelieli alkšņi, bet arī resni koki. Jāpiezīmē, ka tas notika bezvēja laikā. Šajā mežā neviens nekādus saimnieciskos darbus neveic. Tad arvien draudīgāk sāka kliegt putni. Liku visiem doties atpakaļ. Kad cilvēki iznāca no meža, trokšņi pazuda. Apklusa ari draudīgi brēcošie putni. Šos trokšņus dzirdēja un var apliecināt kādi 40 cilvēki, kas tur bija.

Atskatoties uz šo notikumu, domāju, ka ari putnu brēcienus radīja paši koki. Nekur gaisā putnus nemanījām. Protams, nule teikto nevar pierādīt, bet šajā vietā putni vispār sastopami reti.

Krāsas brīdina. Vērīgi ļaudis stāstījuši, ka koki brīdina par iespējamo nelaimi vai briesmām ar krāsainiem plankumiem — tie var būt kādas sēnīšu vai mikroorganismu kopas. Šie un citi līdzīgi gadījumi liek domāt, ka mēs koku dzīvi pazīstam pārāk maz, ka dainas un teikas un citas garamantas jāpārlasa vēl un vēl rūpīgāk.

Savos tālajos ceļojumos nācies sastapties ar vēl vienu īpatnību. Ja esi tālu no Latvijas, teiksim, Kolā, Urālos, Aizbaikālā, paiet vai­rākas dienas, iekams tevi "pieņem", tikai tad Daba sāk dot tev Pa­domu. Domāju, ka Daba runā ar katru cilvēku, kurš to ciena.

Skaņas un attēli. Koku ziņojumi var izpausties ne tikai skaņu, bet arī citu, skaņu pastiprinošos veidos, radot attēlus vai pat mate­rializējoties. Kaut arī šādi gadījumi ir visai reti, tomēr tie nebūtu ignorējami.

Piemēram, tautas ticējumos vēstīts, ka tajā gadījumā, ja mežā koki sāk stipri šņākt un šalkt, šo vietu vajag pamest. Šis ieteikums skaidrots tādējādi, ka koki tā sarunājoties, un, ja kāds viņus klausītos, tad kāds koks var uzkrist virsū un nevēlamo klausītāju nosist. Mūsuprāt, te var atrast arī tīri materiālistisku skaidrojumu, proti, koki mežā šalc un šņāc kādu bridi pirms liela vēja vai vētras. Gaiss vēl mierīgs, vēja nav, bet vētru apsteidz informatīvās plūs­mas, kas izraisa šalkšanu un šņākšanu. Koki gatavojas triecienam, mēģina stiprāk ieķerties zemē. Protams, šādā reizē jāpamet tā meža daļa, kur jums var uzkrist kāds koks.

Mēs šeit apskatīsim kādu nopietnu dubultzīmi Pokaiņos — milzīgas priedes krišanu. Apskatīsim šo gadījumu plašāk, lai parādītu dziļās saistības ar citām zīmēm citos laikos un citās vietās, un vēl jo vairāk ar notikumiem citur pasaulē. Proti, kā rādīja tālākie notikumi, tad milzīgā koka krišana Pokaiņos saistāma ar 2001. gada 11. septembra terora aktiem Ņujorkā un Vašingtonā, karu Afganistānā un tālākajiem notikumiem. Zīmes bija vairākas un visas saistāmas ar Pokaiņiem. Tās apjēdzu tikai 2001. gadā naktī uz 12. septembri pēc Ņujorkas traģēdijas. Pirmo no tām rādīja divus gadus, otru — divus mēnešus, trešo — divas dienas pirms 11. septembra.

Pirmo zīmi vai drīzāk zīmju kopu redzēja un dzirdēja Kri- muldas sanatorijas ekskursantu grupa. Kā jau svarīgai, arī šai zīmei bija priekšvēstneši. Ap 15.30 grupa bija pie avota Dzied­nieku kalna pakājē un devās augšup. Kaut arī šī rudens diena bija klusa un mierīga, tikai retumis koku zaros iešalcās viegla vēsmiņa, tomēr ceļā no avota uz dziednieku kalnu un tālāk uz Balto kalnu dzirdējām, ka visai spēcīgi iečīkstas un pat nobrakšķ koki. Fiziski kaut kādu skaidrojumu šīm skaņām varētu atrast vējainā laikā, bet, kā jau teicu, vēja tikpat kā nebija. Sapratu, ka mums dod brīdinājumu, kaut ko līdzīgu operas orķestra pirmajiem akordiem pirms pilnā spēkā sāk skanēt uvertīra. Nepilnu stundu pēc šīm brīdinošām skaņām, pabijuši Pokaiņu Baltajā kalnā, nonācām pie Laimas galdiņa, kas ļauj ieskatīties nākotnē. Tad no Laimas kalna pakājes iznācām izcirtuma austrumu malā un devāmies uz izejas pusi. Saule vēl spīdēja, laiks bija rāms un pavisam kluss. Kad nonācām iepretim Galaktikas kalnam, izdzirdējām izcirtuma rie­tumu malā, tieši pret vietu, kur atrodas Laimas galdiņš, ļoti skaļus vairākkārtīgus brīkšķus. Tāds troksnis varētu rasties, ja sabrūk trīsstāvu māja. Visi pagrieza galvas uz neparastā trokšņa pusi. Ap 100 m no mums izcirtuma viņā malā uz mūsu pusi, tātad virzienā no rietumiem uz austrumiem, gāzās liela priede. Tā kā vēja nebija, nevarējām saprast, kāpēc gan lielais koks nogāzās.

Pēc nedēļas ierados Pokaiņos ar otru Krimuldas grupu. Ek­skursijas sākumā pastāstīju par iepriekšējā reizē redzēto un nolē­mu aiziet pie nolūzušā koka. Uzmanīgi apskatījām meža malu, bet neredzējām ne lielo koku, ne sakņu izrauto bedri, ne arī kaut kādas citas pēdas, kas liecinātu par liela koka gāšanos. Ja tas būtu sazāģēts un aizvests, vajadzētu palikt celmam, skujām, kaut vai skaidām. Bet nebija itin nekā. Tātad jāsecina, ka visi iepriekšējās reizes Krimuldas ekskursanti redzējuši zīmi.

Skaidrs, ka šī zīme bija norāde uz kādu lielu katastrofu un postu, kas nāks no rietumu puses. Un labi, ka šī zīme mūs neskāra tieši.