Ivars Vīks: Sarunas ar putniem un kokiem

Bērzs no rīkstes nav izaudzējams, tātad šeit simbolos stāsta par zintniecisku izziņas darbību.

Gadījumā, ja cilvēkam nācās doties prom tādā laikā, kad ko­kus nevar stādīt, tad pasakas stāsta, ka to varēja darīt vēlāk arī kāds no tuviniekiem — līgava, draugs vai cits mīļš cilvēks.

Šis ļoti senais zīlēšanas veids nebūt nav novecojis ari mūs­dienās. Daudzi cilvēki stādīja ozoliņus, laižot ceļā savus brāļus, dēlus, līgavaiņus gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā. Ta Latvijā vēl 20. gs. vēroja stādīto kociņu augšanu, lai tādā veidā sekotu tālumā aizgājušajiem, mobilizētajiem un izsūtītajiem.

Kā vienu no spilgtākajiem piemēriem var minēt stādījumus Lielupes labajā krastā pie Mežotnes pils. Šie koki stādīti 1941. gada rudenī, pieminot jauniešus, kurus par patriotisku darbību komu­nisti arestēja Mežotnes skolā un aizveda uz Sibīriju. Kaut gan visus kokus stādīja vienlīdz rūpīgi, gadu gaitā daļa koku nonīka un nokalta. Beidzoties Staļina koncentrācijas nometņu laikiem, viens pēc otra Latvijā sāka atgriezties dzīvi palikušie. Izrādījās, ka bija nokaltuši tieši tik daudz kociņu, cik jauniešu aizgāja bojā drausmīgajā izsūtījumā.

Noskaidrosim, ko nozīmē jēdziens "cilvēka koks". Laiku pa laikam prese pārpublicē t. s. druīdu horoskopus, kur katram cilvē­kam atkarībā no viņa dzimšanas laika ir stingri noteikta koku suga un stāsta par viņa īpašībām. Par druīdiem sauca senajā Anglijā dzīvojušās ķeltu cilts priesterus. Mūsu senajiem brahmaņiem un kriviem ir daudz kopēja ar ķeltu druīdu uzskatiem un zināšanām. Tajā pašā laikā ārzemju literatūrā nav izdevies pamanīt nevienu norādi uz šo "druīdu horoskopu". Šķiet, ka tas ir kāda jaunlaiku mistiķa neveikls sacerējums bez kaut cik nopietna pamatojuma.

Ticējumos ar sievieti saista liepu, vītolu un ābeli, ar vīrieti — ozolu, priedi, osi. Vācijā, piemēram, koku dzimtes ir pilnīgi pretē­jas — piemēram, ozols, bērzs un osis ir sieviešu, bet ābele — vīrie­šu kārtas vārds.

Tomēr par savu var saukt tikai to koku, kuru cilvēks pats ir stādījis un daudzus gadus kopis. Dziednieciskos nolūkos jāiet pie tā koka, kurš visvairāk vajadzīgs attiecīgās kaites dziedinā­šanai. Var būt, ka koku stādījusi daba, bet cilvēks to bieži ir apmek­lējis, runājies ar to. Tad sākas draudzība un reizēm arī līdzīgi likteņi.

Vairāki ticējumi saista mazu bērnu ar koku. Meitenēm pirmais mazgājamais ūdens jālejot pie ābeles vai liepas, puikām — pie ozola. Ja koks aug, tad ari bērns augs, ja nokalst, tad bērns mirs.

Cilvēka likteni ar stādītu koku apcer daudzas dainas. Tostarp visai plašs ir to dainu klāsts, kuras saista tautās vedamās līgavas likteni ar kādu noteiktu koku. Vairākos gadījumos līgavu saista arī ar ozolu.

Iestādīju ozoliņu Pie vārtiem sētsvidū. Vēji lauza ozoliņu, Man aizveda tautiņās.

Taču dainās var izlasīt, ka ne jau visas līgavas, tautās aizie­damas, raudāja. Dažas gatavojās, piemēram, pārmācīt jauno vīru.

Uz tautām aiziedama Bērzu birzi līdzi ņēmu: Es zināju tautu dēlu Bez rīkstītes audzinātu.

Jāsaprot, ka birzis nepārstādīja, bet "ņēma līdzi" pārnestā no­zīmē.

Dainu simbolikā visai bieži līgavu sauc par liepu, līgavaini — par ozolu.

Celies agri, meitu māte, Tev liepiņas pucējamas! Dēlu māte ozoliņu Ātri, ātri uzpucēja.

Pie kokiem senči zīlēja ari savu nākotni. Ja pusmūža cilvēks stādīja ozolu, tad viņš tik ilgi dzīvošot, kamēr no tā ozola iznākšot krusta koks. Šāds krustam stādīts, bet neizmantots ozols sagla­bājies Dobeles rajonā pie bijušās Kukuru muižas.

Meitas kāpa liepās šūpoties, lai izzinātu likteni.

Pie jaunām prieditēm kāzu viesi zīlēja jaunā pāra dzīvi vai arī iespējamos jauniešu likteņus.

Tie radiņi sanākdami Priedei zaru nolauziet: Ja priedei zari augs, Tad tie radi kopā ies.

Šajā dainā teikto papildus paskaidro šāda paraža: otrā rītā pēc kāzām, paēduši brokastu, gāja uz tuvāko šiliņu līdumu līst — apda­rināja divas priedes, vienu brūtgānam, otru brūtei. Kura vispirms nokalta, tam pirmajam bija jāmirst.

Ticējumi vēsta ari par dažādām citām sakarībām. Ta, piemē­ram, ja pie kādas mājas nolūzt bērzs, tad miršot kāda sieviete, bet ja egle vai priede, tad — kāds vīrietis.

Ja vētra izgāž mājas tuvumā kādu koku, tad tai mājā kāds mirs. Ja izgāž bērzu vai ozolu, tad vīrietis mirs; bet ja liepu vai ābeli, tad mirs sieviete. (Tic. 14590)

Zināmi vairāki gadījumi, kad, cilvēkam aizejot viņsaulē, no­kaltis vai ilgi nīkuļojis viņa koks. Par sliktu zīmi uzskatīts, ja kaut kas ar attiecīgo koku atgadījies.

Cita sena paraža paredzēja, ka bērinieki (varbūt arī kāzinieki), atgriežoties atpakaļ, atveda mājās skuju koku aizgājēja (aizvestās līgavas?) sasaitei ar dzimto sētu:

Māmuliņa priecājās, Šķiet meitiņu atvedot; Paeglīti vien atveda Kameniņu galiņā.

OL 1663, 416

Mūsdienās būtu dīvaini attiecībā pret kādu cilvēku grupu uz­skatīt par ļaunu zīmi konkrētu koku bojāeju, kas nav tieši saistīti ar noteiktiem indivīdiem. Tomēr senči vēroja arī koku gāšanos mežā.

Kādus kokus — jaunus vai vecus — atkala lauž ziemā, tādus cil­vēkus nāve lauž vasarā. (Atbalss K. 1894)

Ja mežā lūst vairāk lapu koki, tad to gadu mirs vairāk sievietes, bet ja lūst skuju koki, tad mirs vīrieši. (14588)

Te nu gan jāpiebilst, ka tie, kuri atceras 1967.-1968. gada trakos rudeņus ar briesmīgajām vējlauzēm, atcerēsies arī, ka tajos gados mira daudz mazāk cilvēku nekā pirms tam.

Vēl citi ticējumi uzskata par sliktu zīmi koku apledošanu vai biezu sniegu, kas tos lauž.

Atšķirīgs ir uzskats par koku plaukšanu nelaikā. Ja kāds koks uzplaukst nelaikā, tad tā ir laba zīme. (14613) Slikta zīme ir ziedēšana rudenī: Jo Dorzā pēc laika zīd klaids na- vīn kūks, tad pret nalaimi. Kad rudenī kādam saimniekam zied kāda koka virsotne, tad tai mājā mirs kāds no galvenajiem cilvēkiem. (14616)

Līdzīgi jātulko sapņi par kokiem, piemēram, meita redz sapnī, ka tēva stādītais koks nokaltis. Ta nav laba zīme. Pavisam slikta zīme — koka nopūšana.

Tikām zaļošana, protams, ir uz labu. Ja jums tuvs cilvēks atro­das tālumā, tad viņa koka kopšana nāks par labu ari šā cilvēka veselībai.

Pilsētniekam liekas, ka runā tikai cilvēks. Pret visām pārējām radībām mākslīgā vidē uzaugušais pilsonis savu nezināšanu un nesaprašanu slēpj aiz augstprātības. Viņš vēl pieļauj, ka suns var riet, ņurdēt un smilkstēt, kaķis — ņaudēt un murrāt, putns — dzie­dāt vai čiepstēt. Pārējā daba, pēc materiālistiski "izglītotā" pilsoņa domām, ir mēma.

Mūsu tālie senči dabu saprata un uzskatīja, ka runā arī koki. Tikai kopš laikiem, kad ieradās ārieši ar zemkopjiem un lop­kopjiem, mainījās cilvēku attieksme pret kokiem. Gan zemkopībai, gan lopkopībai bija nepieciešami atklāti, no kokiem atbrīvoti līdumi un pļavas. Ta sākās nežēlīgā koku izciršana.

Vairākas latvju teikas stāsta, ka agrāk koki pratuši runāt. Bet, tavu nelaimi, cilvēkam mežā nav bijis iespējams ne lietas koku no­cirst, ne pat malku sagādāt. Katrs koks lūdzies, lai viņu gari necēr- tot. Tad Dievs, paklausot cilvēku lūgumam, atņēmis kokiem valodu.

Mums nu gan šķiet, ka koki runā kā runājuši. Tikai mūsdienu cilvēks vairs nespēj viņu valodu saprast. Un arī šeit vārda "nespēj" vietā labāk būtu teikt, ka sava slinkuma un augstprātības dēļ cil­vēks nevēlas mācīties saprast koku valodu. Nespēj saprast ari to, ko daudzas reizes apliecina dainas, kuru senums iesniedzas ne­skaitāmos gadu tūkstošos: