Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Taču pats interesantākais, mūsuprāt, ir tas, ka koki izdod skaņas arī pilnīgā bezvēja laikā. Protams, lai tajās klausītos, jāatrod ir klusa vieta tālu no šosejām, dzelzceļa, rūpnīcām, apdzīvotām vietām. Bet tas ir to vērts.

Mūsu vecvectēvi šādas ziņas uztvēra kā vērā ņemamu brīdinājumu, nesaskatot tur nekā pārdabiska. Mūsdienu cilvēka uztvere ir gauži sakropļota. Viņš ar vārdu "dabisks" domā ne jau to, kas ir dabisks, bet tikai to, kas pēc viņa saprašanas izskaidro­jams ar fizikas likumiem. Ja mūsdienu mācītais cilvēks kaut kādu parādību ar fizikas grāmatu vien izskaidrot nevar, tūdaļ brēc ne­labā balsī — tas ir pārdabiski, tas nevar būt tāpēc, ka tas nevar būt, jo te, grāmatā, nekas par to nav rakstīts. Tad nu jāpiebilst, ka vēl pirms kādiem simts gadiem grāmatā nebija rakstīts ne par tālruni, ne par radio, ne televīziju un atomfiziku. Bet vai tāpēc šie un citi sasnie­gumi ir pārdabiski? Godīgāk būtu atzīt, ka mēs vairs dabu neizpro­tam, nezinām un ka ar fizikas grāmatu vien dabu izskaidrot nevar.

Ar dabu var sarunāties un izprast, ja vien jūs vēlaties un esat noskaņoti klausīties un mācīties. Tad daba jūs ved, jums rāda, jūs brīdina.

Tie, kuri mežu un kokus mīl un saprot, var tikt pagodināti ar sevišķām ziņām. Mūsuprāt, koki runā uzreiz visos minētajos vei­dos. Nav koku vaina, ja vairums cilvēku viņos nemaz neklausās.

Saistība ar zemapziņu. Fiziska rakstura skaņas, kuras var uztvert ar ausīm, ierakstīt skaņu aparatūrā, ir tikai daļa dabas izpausmju. Katram kokam ir savs starojums. Koka smalkā vibrācija superīsviļņu diapazonā kalpo informācijas pārraidei. Tā stāsta, brīdina, dara zināmu to, kas būs tālumā vai nākotnē. So smalko enerģiju pārraidi cilvēks uztver ar zemapziņu, tā noved pie at­klāsmēm, kuras sauc par gaišredzību un pareģošanu. Lielo, veco koku bioenerģētiskais starojums ir spēcīgāks, it īpaši, ja tie aug vietās ar spēcīgu bioenerģētisko starojumu. Arī šo koku sniegtās ziņas ir vērtīgas, jo vecie koki ir gudrāki, zinošāki.

Minētā starojuma veidiem piemīt spējas ne tikai sakārtot mūsu domas, t. i., dziedināt mūs garīgi, bet arī noregulēt mūsu pašu bioenerģētisko lauku, darot mūs veselākus vai spēcinot mūsu imūnsistēmu, lai cilvēks ātrāk kļūtu vesels.

Mūsdienās ar modernas aparatūras palīdzību ir pierādīts, ka gan augi, gan koki var uztvert informāciju un to pārraidīt. Visas bioloģiskās būtnes spēj šo informāciju uztvert. Tikai vārds "spēj" nebūt nenozīmē, ka to dara visi. Dabā pastāv savstarpēja sadar­bība, palīdzība un brīdināšana starp visiem bioloģisko būtņu vei­diem. Uzmanīgs cilvēks ar laiku var iemācīties to saprast. Var iemācīties, ja to vēlas. Citādi, ja seko jau minētā augstprātīgā pil­sētnieka domāšanai, viņš var paziņot arī, ka neviens citas tautības pārstāvis nemaz nerunā, jo viņš, cienījamais pilsētnieks, nesapro­tot tos "trokšņus", kurus rada, teiksim, dānis vai beļģis.

Neparastas skaņas. Dažkārt mežā čīkst koki, viens pret otru beržoties. Vairāki ticējumi saista šo čīkstēšanu ar tuvu cilvēku nāvi. Pats šādas sakarības neesmu pamanījis, lai gan koku čīkstēšanu dzirdējis simtām reižu. Turklāt čīkstēšana ir dažāda. Ir tāda, kura "iet caur kauliem". Tomēr esmu dzirdējis Piebalgā, netālu no Kārļa Skalbes mājām, tādas ļoti jaukas, piemīlīgas skaņas, kas atgādina vijoles spēli. Tad arī kļuva skaidrs, kādā veidā izgudrota vijole. Kopš tā laika sāku koku spēlēs klausīties uzmanīgāk un nācu pie slēdziena, ka tās var pastāstīt ļoti daudz.

Nācies secināt, ka koki var radīt ļoti daudz skaņu bez jau apskatītās lapu čaboņas, šalkoņas un iegaudošanās.

Klusa, maiga vējiņa un pat bezvēja laikā var dzirdēt skuju sa- noņu, meža zariņu un skuju pieskārienus viens otram. Ļoti bagāts ir to skaņu klāsts, ko apzīmē ar vārdu "čīkstēšana". Tas var būt tik augstu viļņu skaņas, ko varētu salīdzināt ar vijoles lociņa īsiem pieskārieniem stīgai, kas noskaņota uz pašu augstāko noti. Tad nāk dziedājumi visādos toņos. Šīs skaņas var radīt visi koki, pat alkšņi bezvēja laikā, bet pašas pārsteidzošākās ir vijoļu skaņām līdzīgās. Tā citu pēc cita dažādos toņos jums nospēlē kādu-gabalu ar daudz un dažādām skaņām.

Ļoti daudzos gadījumos un it īpaši koncertiem bezvēja laikā nav fiziska skaidrojuma. Sevišķi bieži šādus koncertus var dzirdēt senču svētvietās, piemēram, Pokaiņos. Šeit nav arī runa par iedo­mātām skaņām, jo tās dzird veselas grupas. Turklāt tās dzirdējuši daudzi citi cilvēki citos laikos.

Dažas skaņas pilnīgi neapšaubāmi uztveramas kā brīdinā­jumi. Tā 1998. gada vasarā Pokaiņos vedu nelielu cilvēku grupu gar avotu augšup Dziednieku kalnā. Pēkšņi stipri iečīkstējās koki, kaut gan vēja nebija. Apstājos. Un tad no kalna puses taku šķērso­ja daudzas mazas vardltes — varbūt vairāki simti. Stāvējām, līdz pēdējā vardīte aizlēca. Tātad koki rūpējās par vardīšu dzīvībām. Vienmēr, kad dzirdat kokus runājam, apstājieties, paklausieties, padomājiet!

Neizskaidrojamas skaņas. Zināmi gadījumi, kad mežā arī citi esošie cilvēki saņem brīdinājumus. Cilvēkam liekas, ka viņš dzir­dējis kādu balsi vai arī viņam smadzenēs uzplaiksnījusi pareizā doma. Šādu sajūtu iepazinuši daudzi, kuri ilgāku laiku pavada dabā.

Gadās, ka koks jūs it kā ved, rāda pareizo ceļu, brīdina no briesmām, kādas varētu būt jūsu ceļā, ieteic labākos risinājumus.

Koki brīdina cilvēkus. Koki var brīdināt neiet bīstamu ceļu, turklāt tie var pat ieteikt labāku. Kā piemēru varu minēt gadījumu Sēlpilī, Tabora kalnā 2002. gada vasarā. Meklējām aizaugušo uzeju kalnā, līdz nonācām uz samērā jaunas stigas. Kaut bija bezvējš, kāds koks divreiz iečīkstējās — krrr, krrr, līdzīgi vārnas balsij, bet tā tomēr nebija vārna. Atzīmēsim, ka vārnu valodā šīs skaņas varē­tu nozīmēt: nelien manā teritorijā!

Mēs pagriezāmies atpakaļ un pēc soļiem desmit vēlreiz dzir­dējām divus kriukstienus. Bet tie bija visai maigi — krrrrr un vārnu valodā varētu nozīmēt labi, labi, ejiet vien. Tūlīt arī atradām īsto vietu. Šim gadījumam bija kāds ducis liecinieku.

Šis gadījums liek domāt, ka reizumis koki varētu radīt arī citas skaņas, kas līdzīgas putnu balsīm. Dzirdētas ari maigas it kā mīkstas ksilofona skaņas. Pokaiņos dzirdētas ari citas skaņas, kuru izcelsme nav noskaidrota. Mūsuprāt, visi šie gadījumi būtu jāuzskata par koku dotiem signāliem. Tikai to neparasto dzirdējumu skaits, kas atzīmēti pēdējos gados Pokaiņos, jau skaitāmi daudzos desmitos.

Koki glābj cilvēkus

Brīdinājumi caur zemapziņu. Man zināmi gadījumi, kad koki, brīdinot par savu krišanu, "palūguši" cilvēku paiet nost no vietas, kur tie kritīs. Var jau būt, ka tie nebija paši koki, bet senču gari vai veļi. Tomēr būtību tas nemaina — cilvēkus tādā veidā izglāba no nāves.

Netālu no Lielvārdes dzelzceļa stacijas uz Rīgas pusi atrodas parks — Rembates bijušās muižas vieta un Lielvārdes kultūras nams. Šis parks ir lielvārdiešu iecienīta pastaigu vieta. Intere­santais gadījums bijis apmēram 1985. gadā. Kādā vējainā svētdie­nas rītā sieva sūta vīru un bērnu pastaigāties parkā. Kad pagājuši kādu gabalu, vīram sācis likties, ka blakus iet kāds neredzams cil­vēks un iesaka doties mājup. Sieva mājās visai pikta, vai tad slin­kums ar bērnu nedaudz pastaigāt. Pēc stundas sūtījusi vīru iepirk­ties. Viņš atkal devies kopā ar bērnu pa to pašu ceļu, un tur, kur viņiem vajadzēja iet pirms stundas, vējš nogāzis lielu koku.