Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Pūces uzturas koku dobumos, atstātās ēkās, vecos mūros. Tas prot tumsā klusu planēt, lai noķertu kādu grauzēju. Pūces balss biedē daudzus cilvēkus. Parasti tā skan kā griezīgs rrl. Pārošanās laikā atkārtoti skan hu. Aicinājums kitrit, kitrit.

Pūce prot planēt bez vismazākā troksnīša. Otra tās īpatnība ir ārkārtīgi asā dzirde. Šīs abas īpatnības atļauj viņai sekmīgi pilnīgā tumsā ķert peles un žurkas. Vēl nesen uzskatīja, ka minētās spējas skaidrojamas ar pūces spēju redzēt pilnīgā tumsā. Jā, redze pūcei ir laba, tomēr tā neļauj redzēt pilnīgā tumsā.

Pūce un grauzēji. Grauzēji galvenokārt darbojas naktīs, un pū­ces varētu būt neatkārtojams palīgs to ķeršanā. Zināmi gadījumi, kad pūce pierod pie cilvēkiem, krēslai sākoties ielido kūtīs un tur pa nakti ķer grauzējus. No rīta tās kūtis atstāj. Varbūt pat pienāks laiks, kad cilvēki domās par pūces pieradināšanu un kārtīgu pa­vairošanu.

Lielākā daļa pūcei veltīto ticējumu (ap 20) apgalvo, ka pūce ir nelaimes putns un tās kliedzieni mājas tuvumā vēsta nāvi, nelaimi, ugunsgrēku vai citu ļaunumu. Tomēr pareizais tulkojums ir nevis neizbēgama nelaime, bet brīdinājums būt uzmanīgam. Daudz no­pietnāki ir novērojumi, kas pūces balsi saista ar laika izmaiņām.

]a naktī dzird pūci klaigājam, tad nākošā diena būs silta un jauka.

25118 Lubāna

Kad pūces sausā laikā pa naktīm stipri brēc, tad būs lietus.

25119 S. gū bērts

Kā redzat, ticējumi par pūces sakaru ar to vai citu laiku ir pretrunīgi.

Kad lietus laikā pūce brēc, tad gaidāms labs laiks, bet, ja viņa brēc labā laikā, tad gaidāms lietus.

25122 Plāņi

Citu tautu uzskati

Uzskati par pūcēm grupējami divās daļās. Senie cilvēki pūces uzskatīja par gudrības simbolu, bet pēdējos gadu tūkstošos to vērtē kā nelaimes nesēju.

Francijā kāda kalna alā atrasts 17 gadu tūkstošus vecs zīmē­jums, kurā attēlota pūce. Varbūt tā domāta kā gudrības simbols, kas saglabājies līdz mūsu dienām. Gudrību izsaka gan lielā galva, gan acis, jo domāja, ka tas, kas labi redz, redz daudz.

Pirms trim gadu tūkstošiem Ķīnā pūce bija labklājības simbols. Bet vēlāk pūci uzskatīja par briesmīgu, tās attēli uz ķēniņa vārtiem sargāja ieeju pilī. Vēl citi uzskati saista pūci ar skumjām un tumsu.

Senie peruāņi pielūdza pūci tās lielo, spīdošo acu dēļ.

Ja Samoa salās atrada beigtu pūci, to apraudāja un svinīgi apglabāja.

Pūces attēli atrasti arī uz seniem traukiem Kolumbijā, Dien­vidamerikā.

Uzskati par pūci kā gudrības simbolu saglabājušies no sena­jiem grieķiem un romiešiem. Senie grieķi 5. gs. p.m.ē. pūces tēlu novietoja uz Atēnās kaltajām monētām. Pūce bija dievības Atēnas Pallādas pavadone. Tāpēc senie grieķi priecājās, ja ieraudzīja pūci. Viņiem likās, ka pati Atēna Pallāda sūtījusi savas gudrības zīmi, lai cilvēkiem palīdzētu. Krētā atrasts skaists apoga tēls, kuru datē 14.-12. gs. p.m.ē.

Senajiem romiešiem gudrības dievība bija Minerva ar pūci. Pūce, kā zināms, lido naktīs, kad cilvēki gudrību viedajos sapņos gūst. Lielo gudrību pūce sargāja naktīs guļošo sapņus.

Ziemeļamerikas indiāņi pūci uzskata par spēka simbolu. Cilšu vadoņi, lai izceltu varu, greznoja sevi ar pūces spalvām.

Bet vēlākos laikos daudzas pasaules tautas pūci uzskata arī par nāves vai nelaimes zīmi. Centrālamerikā maiji domā, ka tad, kad pūce dzied, kāds mirst. Senie ēģiptieši pirms divarpusgadu tūkstošiem pūci attēloja uz kapenēm, uzskatot, ka pūces gars pa­vadīs mirušo uz viņsauli. Romieši uzskatīja, ka zaudējumu kaujā pie Kannām noteica pūces pareģojums.

Hlinkiti cilts indiāņi domā, ka pūcēs mīt to bērnu dvēseles, kurus nospiedušas mātes, neuzmanīgi pagriežoties miegā.

Sevišķi aizspriedumi pret pūci parādījās kristietības sākuma posmā. Pūci pielīdzināja ļaunajam garam, vēl senajās ar roku rak­stītajās grāmatās tā pieminēta kā "nešķīsta" radība. Pūces mīlēju­šas pavadīt raganas, raganas savukārt bieži jo bieži rādījušās cil­vēkiem pūces izskatā. Gleznu galerijās uz seno laiku audekliem pūces redzamas gan elles, gan raganu sapulču skatos. Nereti pū­ces spārni gleznās attēloti kā sātana atribūtika. Viduslaikos kris­tīgās baznīcas tēvi pūci dēvē par sātana putnu, nešķīstu un iznīci­nāmu radījumu. Skandināvijas valstīs pūci uzskatīja par nāves vēstnesi. Šī māņticība bija radusies, pūces kliedzienā klē-vit, klē-vit saklausot norvēģu valodas vārdus "tērpies baltā!". Ļaudis sprieda: kāds droši vien mirs un tiks ieģērbts baltā līķa drānās. Pūces klie­dzienus saistīja ar kāda cilvēka nāvi tuvākā vai tālākā apkārtnē.

Patiesībā pūces, tāpat kā citi putni, mūs brīdina par iespē­jamām nelaimēm. Mums vajadzētu saprast pūces teikto un attie­cīgi rīkoties, neaizmirstot pateikties pūcei par brīdinājumu. Aksels Munte stāsta, ka pūce brēkusi pie viņa mājas. Juzdams nemieru, viņš māju atstāja agri no rīta. Kad atgriezās, māju bija aprakusi lavīna. Pūce krietnajam ārstam izglāba dzīvību.

Šie vārdi skan līdzīgi un arī putni ir līdzīgi. Gan apodziņš, gan apogs ir pūču dzimtas mazākie putni. Tie ir plēsīgi nakts putni. Kā jau rāda pats vārds, tad apodziņi ir paši mazākie, apogi — ne­daudz lielāki.

Apodziņi ir zvirbuļa lielumā. Spārna garums sastāda tieši treš­daļu no atpletuma — apmēram 9-10,5 cm, tomēr apodziņš lido ātri un veikli.

Putniņa mugura brūnpelēka, baltām lāsēm, apakša dzeltena brūnām gareniskām svītrām. Mīl vientuļu mežu un it īpaši pava­saros. Medī arī dienas gaismā un ir vienīgais no pūču dzimtas put­niem, kuru saules gaisma neapžilbina. Ķer dažādus kukaiņus un peles. Ar cilvēku piemīlīgs, piekrīt turēšanai istabā. Apodziņam veltītas divas tautas dziesmas:

Snaudiņ snaude apūdzcņš, Zareņā sēdēdams Ka man bekt tys zareņš, Kur nūsnaude apūdzcņš.

L 1958, 612

Opūdzeņš vylnu kāse Veituleņa galeņai; Sur sprūdzeņa, tur sprūdzeņa Maņ(i) balta vylnāneite.

L 970, 573

Apodziņš ir kustīgs un cilvēkus piesaista ar savu komisko iztu­rēšanos. Tāpēc jau arī apdziedāts viņa smaids. Būdams uzbu­dināts, tas izstiepj galvu, sabož nedaudz plīvura spalvas un izska­tās pēc ragu pūces, kas Latvijas dabā sastopama reti. Tas garums 20-24 cm.

Apogi ir divas reizes lielāki par apodziņiem. Barībā patērē lielus kukaiņus, peles, dzīvniekus. Uzbrūk arī mazākiem putniem. Medī galvenokārt naktī, bet izlido arī dienā.

Mājas apogs. Mājas apogs ir pelēkbrūnu muguru, gaišām lā­sēm. Apakša balta ar vāji tumšbrūnu atsitumu. Garums 20 cm, spārnu atvēziens 55 cm. Uzturas cilvēku mītņu tuvumā, arī tumšās nomaļās vietās — šķūņos, pamestos torņos, velvēs un mežmalās. Visai kustīgi un trokšņaini putni. Uz tēviņa aicinājumu kuuk, mā­tīte atsaucas ar kuivitt, kuivittl Mātīte to atkārto līdz 12 reizēm. Tautā to tulko kā kur vist, kur vist\ Cits sauciens ir kēr, kēr, kēr\ un dobjš šņācošs pupu, pupul

Bikšainais apogs. Lielāks par mājas apogu. Garums 25-27 cm. Spārnu pletums 60 cm, nedaudz līdzīgs mājas balodim. Vecākiem putniem balta seja un melns plankums acs priekšā. Mugura brūna, baltām lāsēm, vēderiņš balts, gaišbrūniem plankumiem. Sasto­pams reti, uzturas tumšos mežos un biezos krūmos.

Kliedzieni — kčr, kēr vai du du du\ Tad 3-4 reizes maigi un stiepti kuuk, kuuk, kuuk\ Rīta un vakara krēslā va va vai, kas notālēm izklausās pēc suņa rējiena.