Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Te tas parādās kā nāves putns (882), līdzīgi kā dzeguze un pūce:

Apogs (purva pūce) kliedz: Vi,vi,vi! un dažreiz nāk mājas tuvumā. Tas ir uz miršanu, jo viņš ar' ir nāves zīlnieks.

(883) Aumeisteri

Citu tautu uzskati

Altaja tautu mītos apogs māca augstāko dievību — pasaules radītāju (demiurgu) Uļgenu, kā iegūt uguni. Apoga vārds krievu valodā — sič, un vārdam, kas apzīmē dzirksteles iegūšanu ar krama palīdzību — seč. Nav izslēgts, ka ar šiem vārdiem var saistīt vietu Seci Aizkraukles rajonā. Vairākas pazīmes liek domāt, ka tā ir sena svētvieta, kurai ir daudzas saistības ar citām svētvietām. Tiesa — Seces vārdam ir arī vēl cits skaidrojums. Grūtāk to apgalvot par apdzīvotu vietu Apogi — bieži redzēti pie Preiļu-Aglonas ceļa.

Raudava

Raudava (raudulīte, rauduve, raudive) ir pīļu dzimtas putns, kas pieder pie nirpīlēm. Šis vārds ir sens, un mūsdienās ornitolo­giem ir atšķirīgi uzskati par to, kurai pīļu sugai tas atbilst. Pēc no­stāstiem, raudavas bijušas garām astes spalvām; tēviņam vara krāsā ar zaļganu spīdumu, augšā rūsainu, apakšā melnu un baltu joslu. Mātīte gaišdzeltenā un pelēki iebrūnā krāsā ar melnu un baltu joslu. Garums līdz 68 cm. Uzturas lielākos ezeros.

Domu lasītāja. Katrai radībai lielākā vai mazākā mērā piemīt spēja lasīt citu radījumu domas. Tomēr šī spēja parasti dota tikai sastopoties vaigu vaigā ar otru radību.

Nirpīlēm piemīt neparasta spēja sajust tos, kas viņas pūlas nomedīt. Ja mednieks, izspraucies cauri krūmiem, niedrām, mel­driem, ierauga ezerā peldam nirpīli, viņa mēģinājumi to nomedīt būs pilnīgi veltīgi. Mednieks var rūpīgi notēmēt, bet brīdī, kad viņš nospiež bises gaili, pīle negaidīti ienirst. Skrotis trāpa tikai ūdens virsmai. To var atkārtot simtiem reižu. Šķiet, ka raudava ir vienīgā bioloģiskā būtne ar šādām spējām. Iespējams, ka raudava iemantoja cieņu tāpēc, ka jau senatnē prata lasīt bultu šāvēja domas.

Diemžēl nirpīlei šī spēja ir tikai tad, kad tā atrodas uz ūdens. Lidojumā viņas nespēj izvairīties no trāpīga šāviena. Bet ari nule aprakstītās spējas uzskatāmas par fantastiskām.

Neviens cilvēks savu lodi nedzird un nespēj izvairīties no snaipera šāviena. Vienīgais no dzīvajiem radījumiem pasaulē ir nirpīle, kas spēj lasīt ari to radījumu domas, kuras viņa neredz, bet kas par viņu domā. Bet vai tikai tāpēc Gaigala un Raudava ieņem ļoti augstu vietu seno vērtību grupā?

Uz šo jautājumu šobrīd nevar sniegt materiālistiski pamatotu atbildi. Bet loģiski domājot, maz ticams, ka neparastās nirpīļu spē­jas aprobežojas tikai ar nojautu par bultas, skrošu vai lodes šāvēja domu precīzu lasīšanu. Tad tas būtu apmēram tāpat, kā augstas klases mūziķis lieliski dzird toņa "re" visas nianses, bet skaņas "do" un "mi" vispār nedzird. Ta šai pasaulē nemēdz būt. Tāpēc, iepazīstot visas saglabātās ziņas par Gaigalu un Rauduvi, ar diez­gan lielu pārliecību varam teikt, ka mūsu viedie senči prata sa­prasties ar nirpīlēm un ar viņu palīdzību uzzināt lielās likumsaka­rības. Varbūt šis salīdzinājums ir pārāk piezemēts, bet niras mūsu senčiem bija tas pats, kas astronomam teleskops — iespēja ielū­koties tālajos zvaigžņu laukos.

Bet domāsim vēl tālāk. Ja to spēja mūsu viedie senči, tad kā­pēc gan to nevaram atkārtot arī mēs? Bet, lai to darītu, vispirms jāsāk ar gandrīz iznīcināto nirpīļu saudzēšanu.

Par zintnieci Raudavu saglabājusies kaut neliela, tomēr spēcīga dainu grupa. Vārda sakne raud neattiecas un vārdu raudāt, bet no­zīmē rudu, rūsganu, sarkanīgu krāsu (pēc apraksta putnam bija vara krāsa ar zaļganu spīdumu). Ari sakrāli ir tāds apzīmējums kā varš. Tas nozīmē, ka zintniece — Raudava ir pasakās aprakstītā Vara pils ķēniņmeita. Varš kā "smagāka" zelta enerģija dod vitalitāti, fi­ziskās dzīvības spēku. Tas norāda uz zintnieka darbības specifiku.

Raudavas darbība tuva tai, ko veic Saules meita. Dainas liek domāt, ka senatnē Raudavai bijis tāds gods, ka tā drīkstējusi sa­strādāties ar pašu Gaigalu, līdzīgi kā Saules meita ar Dieva dēlu.

Ik vakara dūmi kūp Zaļajā priedājā: Raudavite pirti kūra Baltajām gaigalām.

2513, 3.v

Aiz kalneņa dyumi kyup, Kas tūs dyumus kyupynoj'?

Rauduveite pērti kyure Gaigaleņas dēleņam. Tei Sauleite pārtūs gāja Ar vysom jumprovom…

L 363, 652

Piebildīsim, ka šī dainu grupa ir ļoti bagāta ar variantiem.

Rauduvīte rasu trauca. Garo dainu grupā par zintnieces ceļo­jumu uz "triju brāļu sētu" daudzkārt atstāstīts, ka

….Zīle man ceļu veda

Rauduvīte rasu trauca……….

LD 33643 V2

Tā ir norāde uz Rauduves lielo spēku gan šinī saulē, gan Viņ- Saulē un Aiz-Saulē. Tas ir vēl viens pierādījums tam, ka Rauduve ir tuva Gaigalai.

Par Rauduves kā izcilas zintnieces spējām liecina daina:

Pārpeldēja pār Daugavu Pelēkā raudaviņa; Ne tai mirka zelta spārni, Ne sudraba cekuliņš.

2514,125 c .

Daina aizrāda Raudavai tāpat kā Lakstīgalai:

Ai, ezera rauduvītt', Nemet ies rāvājā: Grūt' tev būs kalnā kāpt Rāvajām kājiņām.

Fs 72,10872 Alsunga

Kā redzams, dainas par Raudavu pierakstītas kā Kurzemē, tā Vidzemē, kas liek domāt, ka vārds "Raudava" senatnē bijis visai cienījams un pazīstams.

Ai, ūdeņa raudaviņa, Vij ūdeņa vainadziņu; Dzelten' bij tev galviņa, Zaļš ūdeņa vainadziņš.

2515,1 v, 342

Simbols ezers, kas bieži lietots kopā ar Raudavu, nozīmē radī­šanas vietu (domāts garīgā sakrālā radīšana), kas norāda, domā­jams, šo zintnieku pamatnodarbošanos. Minētā daina to apliecina tieši, jo vainags ir sievišķās radīšanas simbols.

Citēsim dainu par Rauduves — Raudavas bērniem — kā ener­ģētiskā darba rezultātu.

Raudi, raudi, rauduvite Div' bērniņus vadīdama; Es atradu div' burvīšus Buram ceļa maliņā: Dzilna būra kausiņā, Dzenis rieksta miziņā.

K1770, 53727

Raudava ir spējīga sagatavot otru zintnieku (mācekli) grūta­jam un sarežģītajam zintnieka ceļam, sagatavojot šo ceļu un palī­dzot kopā ar gaišreģi Zīli tikt pāri pirmajiem šķēršļiem — vārtiem uz nākamo garīgo pakāpi.

Sīlis, dažviet saukts par krēķi, ir kraukļu dzimtas putns. Tomēr sīlis nav melns kā krauklis, bet iesarkani pelēks.

Sīlis iznēsā senču svētā koka ozola augļus — zīles. Viņš vāc zīles, nes tās uz savām krātuvēm. Redzēts pat, ka sīlis vienlaikus knābī nes trīs zīles. Ja Latvijas mežos pēc postošajām kailcirtēm tomēr atjaunojas ozoli, tad tas ir sīļa nopelns. Tādējādi sīlis ir ozolu stādītājs.

Sīļa spēcīgā balss labi noder brīdinājumiem. To dzirdot, nebīs­tieties, bet gan mēģiniet tajā saklausīt nianses. Sevišķi interesantas ir sīļa sarunas ar cilvēku. Tās varētu salīdzināt ar kraukļa runām, bet sīļa uzsaucieni ir ļoti tieši un nekaunīgi. Viņa uzbrēcienu ar ķērcienu rec varētu tulkot tā — "kur lien, stulbeni!" Bet ja jūs esat sapratuši sīļa teikto un paklausījuši, tad viņš to atzīmē ar neparasti maigu skaņu, ko var salīdzināt ar vistas klukstienu.

Mednieki pat baidās no sīļa. Ja šis putns pamana medniekus, tad viņš mežā var sacelt lielu traci, un zvēri aizbēg. Mednieki pa­liks ar garu degunu.

Ornitologi ievērojuši, ka daudzi sīļi dzīvo arī pilsētās. Bet tur viņi ir pilnīgi klusi. Nekas vairs neliecina par to kārtības uzturētāju lomu, kādu viņi spēlē mežos. Nejuzdamies kā varoņi, pilsētas sīļi labāk klusē.