Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Sīlis ir liela spēka simbols ne jau tikai varenās balss dēļ. Pats viņa vārds saistāms ar krievu — sila — spēks. Ar šo spēku var veikt lielus darbus. Neapšaubāmi, ka daļai zintnieku deva vārdu Sīlis. Viņi varēja būt uzraugi, kurus varētu salīdzināt ar policistiem.

Sīlim dots liels spēks, spēja organizēt plaša mēroga enerģētis­kos zintniecības pasākumus. Dažkārt tie gan kaitē citiem. Par šo tēmu vairāk nekā 20 dainu, tomēr no zintniecības viedokļa tās drī­zāk ir īslaicīgas vērtības, nekā ļaunums.

Sīlim piedēvē meža "dedzināšanu". Sīli, sīli, būs tev tiesa, Kam šiliņu dedzināji. Bāliņam sadeguši Trīs rakstīti ozoliņi.

LD 30389

Diez vai šīs dainas rakstītas tikai sīļa viegli iesarkanās krāsas dēļ vien. Visām šīm dainām ir dziļāki zemteksti. Vārds "sils" te domāts tikai kā simbols. Senākās ziņu drumstalas, kas saglabātas dainās, liecina par lielu un spēcīgu darbību visas plašās apkārtnes enerģētiskā pacelšanā augstākā līmenī.

Sīli, sīli, kur tu brauksi, Rakstītām kamanām, — Mežā braukšu priežu taku Barot jūras kumeliņu.

V 1730, 37592

Visas nule minētās dainas norāda uz sīļa nozīmi un līdzdalību spēku radīšanas norisēs, pareizāk gan to vadīšanā.

Vēl dainās pieminēts, ka sīlis gatavo alu, tomēr aicina nevis vi­sus putnus, kā citi, bet tikai sīļus.

Savas problēmas ir ari sīlim. Diemžēl dainu otrā puse šķiet kropļota.

Ziņas par zintnieku un kārtībnieku Sīli ir ļoti interesantas un tās liecina par viņa lielo spēku un ietekmi. Diemžēl šo ziņu ir pā­rāk maz, lai varētu veikt tālākus salīdzinājumus.

Latvija ir stārķu paradīze.

2000. gada jūlijā vedu ekskursiju Rīga-Aizpute-Pāvilosta- jūrkalne-Kuldīga-Rīga. 450 km garajā braucienā redzējām 208 pieaugušus stārķus.

Pie mums tie dzīvo pat kolonijās. Valmieras-Mazsalacas šose­jas labajā pusē lapegļu alejā, dažu kilometru garumā varēja saska­tīt pat līdz astoņdesmit stārķu ligzdu. Ta bija lielākā stārķu koloni­ja pasaulē.

Stārķi mīl aizņemt atsevišķu koku vai vietu, bet nule minētajā Bauņu alejā dažos kokos ir pat vairākas ligzdas. Vēl kokus ar vāve­rēm, stārķu ligzdām var ieraudzīt Vītiņu pagastā pie Dobes kalniem.

Otra lielākā stārķu kolonija zināma Ogres rajonā Mazozolu ciemā. Tur ap 200 x 100 m lielā platībā ik gadu dzīvo 14-18 stārķu ģimenes, turklāt vienā ozolā pat atrodas piecas ligzdas.

Bet Dānijā tūristiem atļauj tuvoties viņu vienīgā stārķa ligzdai ne tuvāk par kilometru un tad paskatīties ar binokli.

Āfrikā stārķus medī, tāpēc ik gadu gaida viņu ierašanos.

Klabināšana. Stārķim nav balss, viņš var tikai šņākt. Dažādas sajūtas, kā prieku, dusmas, badu u. c., stārķis izsaka, klabinot ar knābi — parkšķinot. To sākot, putns atmet galvu uz muguras pusi un klabina, lēnām to noliekdams.

Tā kā stārķis parkšķinot izpauž visai atšķirīgas jūtas, iespē­jams, ka cilvēki neuztver šeit ielikto informāciju.

Mīlas sajūtas stārķi izsaka pāra dejās, kas notiek vispirms gaisā, tad ligzdā. Tas ir neizsakāmi skaists skats. Pat neticami, ka mēmajiem putniem var būt tik ļoti daudz skaistu veidu, kā paust savas jūtas.

Stārķi un bites. Stārķi ir nikni bišu ienaidnieki. Viņi, soļojot pa mitrām pļavām, knābj ziedos nometušās bites. Daži ornitologi gan domā, ka stārķis to darot tikai aiz garlaicības un niekodamies.

Ģimenes un sabiedriskā dzīve. Neuzmanīgam vērotājam liekas, ka katrs putns ir it kā pilnīgi brīvs. Tā tas tomēr nebūt nav. Mēs jau šī darba pirmajā daļā rakstījām par strazdu bara pār­lidojumu. Šo mazo putniņu kopējo organizāciju varētu salīdzināt ar armiju, kura dalās divīzijās, tās pulkos, tie tālāk bataljonos, rotās, vados. Ģenerālis domā par visu armiju, viņam pakļautie vadoņi atkal tālāk. Tomēr mazo putnu sadarbība ir grūti ievērojama.

Jau vieglāk vērot dzērvju pārlaišanos, dejas un tiesu, par ko jau rakstījām. Taču ari dzērves ir grūti vērojamas.

Stārķi ir paši pateicīgākie putni dziļākiem putnu ģimenes un sabiedrisko attiecību vērojumiem, jo tie dzīvo māju tuvumā un no cilvēkiem nebaidās.

Stārķi, tāpat kā citi putni, cenšas ik gadu atgriezties tajās pašās ligzdās, kur tie dzīvoja pērn. Bet dažkārt ari stārķiem nākas cīnīties ar viņu ligzdas iekārotājiem. Gadās, ka šajās cīņās kāds aiziet bojā. Tad ierodas stārķu tiesa. Mēs nezinām, kādā veidā to apziņo, bet notikuma vietā pēc dienas ierodas desmit vai pat vairāk stārķu.

Stārķu pāris, tāpat kā citu putnu pāri, viens otram parasti ir uzticīgi. Ja kāds no pāra iet bojā, otrs vēl ilgi sēro un daudzkārt atgriežoties notikuma vietā, piemin bojā gājušo.

Tērvetē 1990. gadā stārķis bija sapinies auklās un nokarājās ar galvu uz leju pie ligzdas. Atlido milzums stārķu, parkš veselu dienu, bet neko palīdzēt nevar. Septiņus gadus te ligzdo vientuļš stārķis — atraitnis vai atraitne. Tikai 1998. gadā ierodas jauns pāris un padzen veco vientuļnieku.

Bet, kā redzēsiet nākamajās apakšnodaļās, ari stārķiem, tāpat kā mums, cilvēkiem, un ari citiem putniem, ir savi grēciņi. Diem­žēl dažkārt tāpat kā cilvēkiem, šādi gadījumi smagi iespaido to partneri, kurš uzvedas godīgi.

Dzimstības regulēšana. Dažkārt stārķis labi baro tikai divus mazuļus, citreiz trīs vai pat četrus, retumis pat piecus. Stārķis labi apzinās savas spējas bērnu barošanā, jo cālēni ir ļoti ēdelīgi. Jūtot, ka barības var nepietikt, stārķis dažkārt no ligzdas izgrūž olu, cit­reiz arī mazo stārķēnu.

K. Grigulis stāsta, ka reiz cilvēki, domādami, ka stārķēns izkri­tis nejauši, novietojuši to atpakaļ ligzdā. Otrā rītā putnēns atkal bija zemē, bet šoreiz jau nedzīvs. Vecais stārķis to bija nositis.

Gadījumā, ja rudenī kāds no jaunajiem stārķiem pietiekoši labi nelido, tad vecie stārķi uzskata, ka viņš uz Āfriku nespēs aizli­dot un jauno neveiklīti ar knābjiem nosit.

Pirms aizlidošanas stārķi pulcējas noteiktās vietās. Varam tikai minēt, kā gan viņi uzzina, kur un kad pulcēties.

Rituāli. Stārķiem ir arī savi rituāli. Redzēti viņi tādā it kā svinību brīdī. Stārķu grupējums ir tāds pat kā Kecalkoatla un viņu palīgu izvietojums akmens tēlu grupā pie Titikakas ezera Peru. Te prātā nāk trīsvienība Laima, Dēkla, Kārta. Ta kā putni ir ap 50 miljonu gadu vecāki par cilvēku, tad jāsaka, ka mēs esam mācījušies no viņiem, nevis otrādi.

Stārķa tālredzība. Penkules pagastā (Dobeles rajons) man rādīja vietas, kur dzīvo neparasti daudz varžu. Protams, ka šeit tuvumā uzturas arī stārķi. Iedzīvotāji novērojuši, ka stārķi pavasarī vardes neaiztiek, līdz tās nav izmetušas ikrus. Bet tieši šajā laikā stārķis, kas nule atlidojis no siltajām zemēm, ir izbadējies vairāk kā jebkad. Tomēr stārķis apzinās — ja viņš apēdīs vecās vardes, nebūs jauno varžu un tad visu vasaru būs jābadojas. Citiem vārdiem, stārķis apzinīgi pavasarī atsakās no vardēm, lai varētu izmantot "ražu" vasarā un rudenī.

Kopumā stārķu ģimenes un sabiedriskā dzīve jāvērtē kā ļoti līdzīga agrākai cilvēku dzīvei viensētās kādā atsevišķā pagastā.

Stārķiem veltīts vairāk nekā 200 ticējumu. Lielākā to daļa ir sadzīviska rakstura ticējumi, kas stārķa pirmo redzējumu (lasi — vērojumu) saista ar pārcelšanos vai palikšanu šai vietā, precībām, bērnu dzimšanu u. c. Diemžēl šie vērojumi ir pretrunīgi un nelie­cina par tādu tautas pieredzi, kas gūta gadu tūkstošos. Varbūt ir taisnība tiem, kas domā, ka agrāk stārķi mūsu zemē neesot dzīvo­juši. Par to liek spriest tas, ka par stārķi dainu nav.