Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Ornitologi raksta par pārsteidzošākiem gadījumiem. Ja putnu būrītis slikti uztaisīts vai jau iepuvis, vārna var iebāzt knābi šķirbā starp būra jumtiņu un sienām, un tad atlauzt jumtu, lietojot knābi kā sviru. Daži tādi pielidojumi, un jumta vairs nav, un putna ma­zuļu ari vairs nav.

Pielidojusi atklātai putnēnu ligzdai, vārna gluži vienkārši perētāju izsviež no ligzdas un tad apēd olas vai bērnus. Tādā veidā vārnas aplaupa pat piles.

Japāņiem pile ir īpaši godājams putns, un var jau būt, ka tāpēc ari vārna, domājams, nav īpaši mīlēta — tās hieroglifiskajā struktūrā nav elementa "putns", bet tikai tam līdzīgs veidotājelements.

Cehu dabas pētnieks Bernhards Grži- meks stāsta par pieradināto vārnu, kas pati bez jebkādas apmācības iemācījusies uzraut sērkociņu. Degošo sērkociņu viņa turējusi zem spārna, laikam prie­cājoties par siltumu. Apskatot vārnu, nekādas spalvu apdeguma pazīmes nav pamanītas. Te nu vārds "instinkti" kļuvis smieklīgs.

Novērots, ja vārna izzvejo kādu upju gliemeni, viņa ar to uzlido augstu gaisā un nosviež gliemeni, lai tā sašķīst. Šim no­lūkam noder ari neliels akmens vai šoseja. Līdzīgi viņas sadauza arī valriekstus.

Vārnas, tāpat kā viņu brālēni kraukļi, kovārņi un žagatas, spēj atdarināt daudzas skaņas, tostarp ari cilvēka teikto. Tomēr zināmi daudzi gadījumi, kad šie vārdi teikti ar nozīmi īstajā laikā un vietā, tātad saprātīgi. Vēl jo vairāk — šiem putniem ir lieliskas spējas uz­tvert un pārraidīt domas (telepātija).

Amerikāņu pētnieki L. Stetners un K. Metainiels ziņojuši par vārnu, kas prata skaitīt līdz septiņi. Viņa varēja skaitīt ari trijstū­rus, gan uzzīmētus nīlzirgus un citus objektus. Daudzos gadīju­mos vārnas ļoti labi novērtē mednieku skaitu un ceļ trauksmi, ja to vairāk kā četri.

Vārnu pāra izdomas. Bet vēl pārsteidzošāka ir vārnu kopējā darbība medību un citās jomās. Šķiet, ka vārnas savā izdomā dažkārt pat pārspēj lapsas un vilkus. Saimnieks no Tukuma puses stāstīja, kā vārnas apcēlušas viņa ķēdes suni. Kad sunītim atnes pusdienas, viena nostājas ķēdes attālumā un sāk suni kaitināt. Tas metas vārnai virsū, bet ķēde neļauj. Suns rej, cik spēka, vārna staigā gar pašu degunu. Pa to laiku otra vārna izleksē suņa bļodiņu.

Līdzīgi vārnas laupa ūdensputnu olas. Viena kaitina perētāju, un pietiek tai tikai pacelt dibenu nedaudz augšup, kad otra vārna tai no apakšas izrauj olu. Redzēti arī gadījumi, kad divas vārnas ar knābjiem reizē saķer perētāju pīli aiz spārniem un izvelk to no ligzdas.

Laiku pa laikam kādu vārnu notiesā ūpis. Bet, ja vārnas ierauga ūpi, tad tās saaicina palīgā lielu baru un tik ilgi metas ūpim virsū, līdz to nogalē. Viena par visām, visas par vienu.

Sarunas ar vārnām. Tām ir savas īpatnības. Ja jums izdodas vest sarunas ar jebkuru citas sugas putnu, tad tas parasti runā tikai ar jums. Ar vārnu ģints putniem it kā vieglāk sarunāties, bet tai pašā laikā jāatceras, ka viņas nebūt nepārtrauc sarunas savā barā. Tāpēc neceriet uz pārāk lielu godu, ka viņas runā tikai ar jums. Lielum lielā daļa vārnu izsaucienu (negribu teikt ķērcienu) vai citu mai-guma un rūpju pilnu teicienu ir viņu pašu sarunas. Bet tad, kad iemācās atšķirt viņu pašu runas no atbildēm jums, pārsteidz gan sarunu vieglums, gan putnu atbildes.

Vārnas un kraukļus varētu dēvēt par lidojošiem ģēnijiem. Izcilais dabas pētnieks Brēms šo abu putnu garīgās īpašības vērtē­ja vienlīdz augstu. Arī vārnas spēj patstāvīgi domāt un risināt visai sarežģītus uzdevumus.

Visai tuvu vārnām atrodas kovārņi un krauķi. Pēdējie pasā­kuši dzīvot cilvēku tuvumā un atšķiras ar gandrīz nepārtrauktu ķērkšanu. Toties kovārņi man patīk, jo izceļas ar lielu pašcieņu.

Cieņas vērta ir kovārņa drosme. Ja viņi redz ko ēdamu, tad droši dodas tur klāt, nebīdamies ne kaķu, ne suņu. Ja kāds no tiem tuvojas, tad kovārnis, kā tautā saka, rāda cirku. Viņš negaidīti strauji uzlec kā atspere kāda pusmetra augstumā un turpat palē- cienā uzbrucējam gāž ar knābi. Tas ir ļoti spēcīgs trieciens, pat liels suns vairs nevēlas "iepazīšanos" turpināt. Un pat lielajam runcim tā ir mācība uz visu mūžu.

Interesanta īpatnība kovārņu uzvedībā ir darbību kopums, ko varētu nosaukt par vakarēšanu jeb rietošās saules pavadīšanu. To kovārņi bieži vien veic kopā ar vārnām rudenī un ziemā, protams, ja laika apstākļi nav pārāk slikti. Šīs vakarēšanas darbības sākas pāris stundu pirms tumsas iestāšanās un notiek netālu no nakts­guļas vietas. Varbūt šīs darbības varētu dēvēt par rituālām dejām gaisā, gan augstu uzlidojot, gan ļoti veikli nosēžoties koku zaros. Šos lidojumus pavada dažādos toņos un skaļumā izsaukti "kiā". Tā kā putni ir vairākus desmitus miljonus gadu vecāki nekā cilvēki, tad jādomā, ka iedvesmu cilvēku rituālajām dejām devušas vārnas un kovārņi.

Vārnas labprāt pieņem savā barā kovārņus, it īpaši, ja tās do­das uz jauniem barības avotiem. Vārnas ir neticami aizdomīgas un uzmanīgas. Viņas nepazīstamā vietā un apstākļos neņems neko, lai cik arī būs izsalkušas. Kā izlūkus tad vārnas sūta kovārņus. Ja ar tiem nekas slikts nenotiek, tad jauno barības vietu sāk izmantot arī vārnas.

Pārsteidzoši, cik gan ļoti tikai viena gadsimta laikā mainījušies uzskati par šiem mīlīgajiem putniņiem. Mūsdienās zīlītes uzskata tikai par žēlojamiem dumiķīšiem, kuru barošanai ziemā cenšamies izlikt speķādiņu vai ierīkot kādu barotavu. Bet vēl tikai 20. gs. sā­kumā par zīlītēm pierakstīti gandrīz simts ticējumu, kas tās rak­sturo kā izcilas pareģones.

Latvijā uzturas septiņas zīlīšu sugas. Visbiežāk sastopamas lielā un pelēkā zīlītes. Jau retāk — purvu un cekulainā jeb cekul- zīlīte. Nelielā daudzumā ligzdo meža un zilā jeb zilzīlīte. Retumis sastopama gaišzilā zīlīte.

Vismaz daļa lielo zīlīšu ziemā dodas uz siltajām zemēm. Tas zīlītes, kuras paliek ziemā — pelēkā, purvu, cekulainā un meža zīlīte — gatavo sev ziemai pārtikas krājumus. Ik gadu tos "palīdz" tukšot lielā un zilzīlīte.

Zīlītes dziesma — ci, ci, ci — skan ļoti augstos toņos; iespē­jams, ka daļa dziesmas ir virs cilvēka dzirdamības sliekšņa, tātad apzīmējama ar ultraskaņu.

Zīle, tāpat kā citi meža putni, var norādīt ceļu tam, kas maldās.

Reiz vienai sievietei mežā pazudis ceļš, bet viņa ievērojusi, ka vienā pusē zīle stipri iečirkstējusies. Gājusi uz to pusi un ļoti labi iznākusi tur, kur vajadzējis.

35792 Ēdole

Ja zīle pārskrien ceļu, tad raugieties, uz kuru pusi viņa dodas.

ja jaungada rītā iet uz kūti un zīle pārskrien ceļam pāri no kreisās uz labo pusi, tad tajā gadā ar lopiem ies labi; ja no labās uz kreiso pusi, tad slikti.

0 Sunākste

ja precībās braucot, zīle pārskrien ceļam no labās puses uz kreiso, tad nav vērts braukt tālāk — līgava saderēta citam.

1 Sunākste

Zīlītes un žubītes. Dainas tik bieži abus šos putnus piemin kopā, ka daļa cilvēku uzskata tos par viena putna diviem vārdiem. Tomēr žubīte ir pavisam cits, tiesa, arī neliels putniņš. Mūsu zemē dzīvo 17 žubīšu sugas. Žubītes atšķiras ar iesarkanu krūtiņu un vēderiņu. Zīlīte dzied, bet žubīte svilpo. Tad gaidāms silts laiks (36745, Ropaži).

Zīlītes vārds un darbi. Zīlītes vārds saistāms ar nākotnes izzi­nāšanu, jeb kā senāk teica — zīlēšanu. Jebkuras zīlītes parādīšanās veids saistāms ar kādu jaunu ziņu.