Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Putnu intelekts. Pēdējo gadsimtu laikā ortodoksālā zinātne rūpīgi pūlējās noslēpt vai apiet neērtos jautājumus par putnu inte­lektu. Ja to atzītu, tad nāktos atmest daudzus līdzšinējos uzskatus.

Tomēr neizskaidrojamo faktu daudzums aug augumā. Tā, pie­mēram, zinātniekus pamatīgā strupceļā iedzinusi putna smadzeņu anatomija. Izrādās, ka putnu smadzeņu garoza nav attīstīta. Uz­skata, ka cilvēkam tieši šī smadzeņu daļa ir tai vietā, kur risinās domas. No šī fakta būtu jāsecina, ka putnu smadzenēs nav vielas, kas ļautu radīt domas, tātad tās it kā putniem nespētu veidoties, un tos patiešām vadītu tikai instinkts. Bet patiesībā jūs jau šajā darbā iepazināt daudzus piemērus, kas liecina par izcilām domāšanas spējām, orientēšanos sarežģītos apstākļos, barības meklēšanu, bēg­šanu no vajātājiem u. c.

Atcerieties ari putnu kopējās darbības. Ar tām vien pilnīgi pie­tiek, lai atmestu jebkuras iedomas, kas šīs darbības saistītu tikai ar instinktu.

Ziņu nesēji. Mūsu senči zināja, ka putni nes svarīgas ziņas. Šajā darbā stāstīti daudzi piemēri, kā putni ziņojuši svarīgas vēstis. Šādu gadījumu ir pārāk daudz, lai tos uzlūkotu par sagadīšanos. Zinātne pagaidām vēl nespēj izskaidrot, kas lika zīlītei iesisties loga rūtī tieši tad, kad Austrālijā mirusi jūsu radiniece. Ja zīlītes sitas logā kaut vai reizi gadā, vēl varētu runāt par sagadīšanos. Bet, ja tas atgadās reizi mūžā un ne tikai jums, tad vārds sagadīšanās nebūtu vietā.

Tāpat jau stāstījām par pūci, kas naktī brēca pie Aksela Muntes mājas. Kas lika viņai brēkt? Kāds taču zināja, ka no rīta būs lavīna, kas māju apraks. Ja pūce tā kliegtu katru nakti un kaut vai reizi nedēļā, jeb vismaz mēnesī, varētu teikt, ka tā ir sagadīšanās. Nē, tā nebija sagadīšanās.

Senie cilvēki pirms svarīgiem notikumiem vēroja putnus, kas pareģoja kaujas iznākumu, ja šī zīlēšana nedotu labus rezultātus, tad to nedarītu. Nav zināmi tādi pieraksti, kas liecinātu par putnu kļūdīšanos. Hronikās saglabātas ziņas, kā vācu ordenī vēl 13. gs. vēroja putnus, lai noteiktu kaujas iznākumu. 1305. gadā Rīgas ar­hibīskaps par to ordeni nosūdzējis pāvestam. Tas liecina par laiku, kad mūsu zemē atteicās no putnu vērošanas. Ta zuda vērtīgas zināšanas.

Bet pašu putnu attieksme nav mainījusies. Maniem draugiem un man pašam putni ne reizi vien rādījuši izeju no purvaina vai citādi šķēršļota meža. Pie tam vienmēr parādīta ne tikai izeja uz kaut kādu stigu vai meža ceļu, bet tieši uz to, kas ved turp, kur ir gribēts nokļūt. Līdz šim mums nav vēl bijis neviena gadījuma, kad mazie, jaukie ceļa rādītāji mūs ievestu biežņā, purvā, sagāzumā vai citos strupceļos. Ta ir likumība, nevis sagadīšanās.

Cilvēki ar putnu galvām. Lai izprastu putnu neparastās spē­jas, tos salīdzināsim ar radio vai televizoru. Tie var būt dažādi — gan tādi, kas uztver tikai tuvējos raidītājus, bet var būt ari tādi aparāti, kas uztver lielu daļu pasaules. Salīdzinot šai piemērā cil­vēka un putnu iespējas, cilvēki tik tikko spēj uztvert vietējos raidījumus un tad ne vienmēr. Putni spēj uztvert kā to, kas notiek lielā attālumā, tā arī ielūkoties citu dimensiju telpās. Tāpēc, pie­slēdzoties putniem, mēs varam uzzināt daudz vairāk nekā paši ar savām uztveres spējām. Šajā grāmatā skatītās ziņas ļauj runāt par senu civilizāciju, kas balstījās uz cilvēku sadarbību ar putniem.

Senie cilvēki uzskatīja, ka savienojot tās zināšanas, kādas pie­ejamas putniem un tās iespējas, kādas ir cilvēkam, var nonākt die­vību kārtā. Šis mērķis pildāms, izveidojot un glabājot garīgo saiti starp cilvēkiem un putniem.

Kaut ari daži augstprātīgi cilvēki mēģinājuši sevi dēvēt par radības kroni, cilvēks ir un paliek bioloģiska būtne, kas ir dabas daļa. Tāpēc, lai varētu pastāvēt cilvēki un cilvēce, daba ne tikai jā­saudzē, bet arī jāmācās no tās. Cilvēku sabiedrība ir daudz mācījusies no saviem, kaut mazajiem, tomēr vecākajiem brāļiem, tostarp putnu valodu. Zināšanas par sabiedrībām, ģimenēm un valstīm cilvēce pārņēmusi no putniem.

Jaunais ceļš un strupceļš. Pēdējos gadu tūkstošos cilvēce bal­tās rases vadībā atteikusies no gudrībām, ko sniedz daba un to­starp putni, un sākusi iet jaunus ceļus. Varbūt toreiz tas likās prog­ress. Tagad redzam, ka šis jaunais ceļš patiesībā ir strupceļš, kas ved uz iznīcību. Tas skar arī mūs, latviešus. Patlaban redzams tikai viens ceļš, kas glābtu no bojāejas — atgriešanās pie tām neskai­tāmas reizes pārbaudītajām morāles vērtībām, kādas no putnu sabiedrības pārņēma mūsu senči.

Ikvienas sabiedrības un ari civilizācijas attīstību nosaka izziņas iespējas. Mūsdienās informācijas sistēmas galvenokārt noder tikai nesenās pagātnes izzināšanai. Bet neizsakāmi svarīgākas ir ziņas par nākotni. Pat citādi gudram, čaklam un uzņēmīgam cilvēkam bieži vien neizdodas paredzēt nākotni, izvēlēties labāko ceļu. Laiku pa laikam kļūdās pat prezidenti, kaut viņus konsultē paši labākie speciālisti.

Mūsu zeme senatnē slavēta kā pašu gaišāko cilvēku zeme. To apliecina gan seno grieķu, gan ari romiešu autori. Vēl 11. gs. Eiropas vēsturnieks Brēmenes Ādams rakstīja, ka pie mūsu zemes gaišreģiem brauc cilvēki no visas pasaules. Šīs liecības ļoti labi sasaucas ar neparasti lielo seno svētvietu daudzumu mūsu zemē. Tuvāk par tām autora grāmatā "Mūsu dižā senatne".

Mūsu senči, izmantojot putnu sasaites ar citu dimensiju telpām, varēja uzzināt arī to, ko nevar uzzināt no fiziskās pasaules avotiem. Šīs ziņas apliecināja ari milzīgie sudraba uzkrājumi, ko krustneši nolaupīja mūsu senčiem 13. gs. Arveds Švābe savā darbā "Straumes un avoti" raksta, ka tikai Vidzemē vien viņi ieguva deviņas tonnas sudraba.

Ziņas, kas skatītas šajā darbā, uzlūkojamas ne tik daudz par pagātnes liecībām, kā attīstībai nākotnē. Lai to sekmētu, nav vaja­dzīgi nekādi miljoni.

Skatoties uz priekšu globālā tirgus apstākļos, mūsu zemei grūti konkurēt rūpnieciskajā un lauksaimnieciskajā ražošanā. Bet tas vēl nenozīmē, ka mūsu zemei jāgrimst nabadzībā. Gluži otrādi, izmantojot mūsu zemes augsto bioenerģētisko starojumu un cil­vēku augstās garīgās spējas, Latvija var atkal kļūt par bagātāko zemi pasaulē, pārdodot intelektuālos pakalpojumus.

Ar ko sākt? Putni pret mums izturas labvēlīgi, palīdzot ar savu padomu. Tikai jāapzinās, ka draudzība nevar pastāvēt tikai ņem­šanā, tā attīstās laba darīšanā. Mūsu tēvu tēvi teica: " Dod, Dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt!"

Putni mūs saprot visai labi, daudz labāk, nekā mēs to varam iedomāties. Bet pamazām mēģiniet saprast ari viņus. Tas prasa laiku, uzmanību, bet pats galvenais — mīlestību. Ja būs mīlestība, būs ari saprašanās.

No cilvēka puses, pirmkārt, būtu jādomā par to, lai saglabātu vidi, kur putniem dzīvot. Ja tās nebūs, tad ar ko sadarboties. Dau­dzos savos ceļojumos ārpus Latvijas nācies pabūt vietās, kur putnu tikpat kā nav. Vairākās Rietumeiropas zemēs, attīstot indus­triālo lielražošanu, tikpat kā iznīcinātas putnu dzīvesvietas. Mūsu zemē vēl to ir samērā daudz. Tomēr nepieredzēti lielās mežu izcir­šanas dēļ daudziem putniem vairs nav kur dzīvot. īpaši mazinājies melno stārķu un piekūnu skaits. Autors ir pret to slinko putnu barošanu, kas nevīžo normāli dzīvot (pilsētas baloži). Bet ir brīži, kad putniem jāpalīdz. Tas ir pēc puteņiem, lielā salā vai citos ne­labvēlīgos apstākļos. īpaši ātri iet bojā sīkie putniņi, un visvairāk barības viņiem vajadzīga rītos. Ja mīlēsim putnus, viņi palīdzēs ari mums.