Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Lakstīgala suņus sauca Kalniņāi stāvēdama. Tā nebija lakstīgala, Tā bij Māras jumpraviņa, Treju ziedu lasītāja, Trīs kroniņu pinējiņa. Vienu deva Dieviņam, Otru Dieva dēliņam. Trešo pati paturēja, Par kroniņu pinumiņu, Par kroniņu pinumiņu, Par ziediņu lasījumu.

LD 30610 V4

Šai dainai ir ļoti daudz variantu, tas izplatība bijusi visai liela. Mēs vēl apskatīsim būtiski atšķirīgu variantu.

Strazdiņš jāja pieguļā Ar pelēku mētelīti. Lakstīgala suņus sauca Augsta kalna galiņā. Tā nebija lakstīgala, Tā bij Rīgas (Saules) jumpraviņa, Treju ziedu lasītāja, Treju kroņu pinējiņa…

LD 30069 VI

Dainas nobeigums līdzīgs iepriekšējam. K. Barona ievietotais papildinājums par to, ka Rīgas jumprava varētu būt Jūras meita, ir visai nozīmīgs.

Vēl šim otrajam variantam saglabātas pirmās divas un turklāt ļoti nozīmīgas rindas, kas zudušas pirmajā variantā. Tagad apska­tīsim piezīmes un tulkojumus pie abiem dainu variantiem.

a) Šajās dainās aprakstītās darbības notiek laikā, kad mūsu zemē pirms apmēram 7 gadu tūkstošiem sāka valdīt ķeltu pries­teri. Rituālus vadīja jaunās paaudzes priesteri — Strazdiņš un Lēlis. Tuvāk par to nodaļā "Strazds".

b) "Suņus sauca" — pretošanās kustības vadīšana. Tajā piedalās arī citi vecās paaudzes zintnieki.

Lakstīgala suņus sauca, Kalniņāi stāvēdama, Irbes meita klausījās Pelēkām austiņām.

FS 622, 881

c) Apzīmējums "Māras" vai "Rīgas jumpraviņa" atbilst dainās daudzkārt minētajam dižās zintnieces simbolam "jūras meita".

d) "Treji ziedi" un "treju kroņu pīšana" atbilst zintnieciskām darbībām gaišredzībā un pareģošanā, ieskatoties nākotnē un dziļi telpā. Vēl senākas dainas norāda uz to, ka šīs darbības sākas Vi­sumā enerģētiskajā centrā "jūras vidū uz aktneņa".

Akmiņ' vydu, cudiņ vudu Leiguj putu gabaleņs. Cel, Diveņ, Ielu vātru, Lai syt putas maleņā. Cēle Divs Ielu vātru, Syta putas maleņā. Nu to putu gabaleņa Trej puskenu darynovu Vi nu dev Diveņam, Otru Diva dēlēnam, Trešu paša aizturēju Ar kū tautas kairynot.

LD 30610 V2

Dažos dainu variantos pirmos radīšanas darbus veic Gaigala, kuras nozīmi pasaules radīšanā jau apskatījām.

Pūt, vējiņi, sit jūriņ, Izsit baltu gaigaliņ', Nodeva tā baltā gaigaliņ' Trīs pušķīšus darināj…

LD 30610 V5

Un vēl viens jaunāks, tomēr visai izplatīts variants, kur trīs pušķīšus darina no gaigalas cekula.

Ai, ezera gaigaliņa, Tavu baltu cekuliņu. Kur tu ņēmi, kas tev deva Pa ezeru lidojot? Es norāvu trīs spalviņas

No tā tava cekuliņa. Vienu došu Dieviņam…

LD 30610 VI

Kaut ari gadu tūkstošu gaitā simboli pārveidoti, nevar nepār­steigt, ka ari daudzi varianti saglabā lielās kopsakarības.

Draudi, par kuriem vēsta dainas, liek domāt, ka Lakstīgala va­jadzīga ne jau tikai dziedāšanas dēl vien.

Dziedi skaisti, lakstīgala, Manā rožu dārziņā; Ja tu skaisti nedziedāsi, Uzlaidīšu vanadziņu.

Bd 13,131

Lakstīgalu apmēram 20 dainās brīdina no necienīgiem darbiem un sadarbības, kas var apkaunot viņas godu.

Vai sudraba lakstīgala, Nelaidies rāvienā! Tev spārniņi sudraboti, Spārnu gali apzeltīti.

K 1106, 3461

Pie tam daina K 1206, 6907 paskaidro šo aizliegumu:

… Kas mums skaisti padziedās Uz novada robežām.

Dainas brīdina Lakstīgalu nenolaisties zemākā un netīrākā vidē — rāvienā.

No šīm dainām jāsecina, ka Lakstīgalai nācās dzīvot arī zem okupantu varas. Tomēr viņa nepārtop par aklu pavēļu pildītāju, bet aktīvi pretojas, par ko tiek sodīta.

Viņas meklēšana un "nosūtīšana" uz veļu valstību okupan­tiem bija ļoti nepieciešama, lai sagrautu tautas garīgo pretošanos.

Simboliski dainas tā aprakstīta kā jaunās paaudzes zavetnieka Lēļa (melnās maģijas burvis) naids pret Lakstīgalu:

Lēlis nīda lakstīgalu, Lielu karu saceldams; Lēlis teica savu balsi, Lakstīgalu nievādams.

FS 1766, 5959

Citu tautu mīti

Lakstīgalas, kā augstākās zintnieces tēls, šķiet, sastopams tikai latvju un albāņu garamantās. Šī putna pieminēšana citu tautu mītos stipri vienkāršota.

Jau pieminējām, ka zintniece — Lakstīgala ir tas pats pasakās minētais zelta putns jeb brīnumputns, putnu Bulbulis. Šim "put­nam" ir simboliska viņa darbības sasaiste gan ar mītisko zelta ābolu, gan burvju gredzenu. "Zelta ābols" savā augstākajā simbola no­zīmē ir liela laikmeta liktens dīglis — "laika ala". Gredzens simbo­lizē apriti. No šejienes izriet, ka līdztekus "baltajām jūras gaiga­lām", respektīvi, augstākām būtnēm, kuras pēc būtības šķiet tuvāk Dieva dēliem, Lakstīgalas kā cilvēki ieņēmuši īpašu lomu tieši laik­metu mijā. Katrs jaunais laikmets nāk ar būtiskām pārmaiņām un, lai varētu izprast un vadīt (tas nenozīmē būt par valdnieku — varas uzurpatoru latviešu senču zintniecībā) garīgos procesus, bija ari jāpiedzimst īpašiem Dieva cilvēkiem. Cittautu literatūrā visspilgtāk tas izpaužas Fēriiksa tēlā, kurš cikliski atdzimst no pelniem.

Uzskata, ka Fēniksa sākuma ideja meklējama Etiopijā. Pašu Fēniksa vārdu devuši asīrieši, vēlāk to pārņēma arī Indijā un slāvu zemēs. Taču saglabāti mīti par ugunsputna Rah (Ruhu). Savukārt daudzi Austrumāzijas tautu mīti stāsta par putnu valdnieku — indiešu Garudu, kam vēdās atbilst Suparnojs, Torkšjeja, Centrālajā Āzijā Han Garuda, mongolū Hengarid, burjatu Herding, Altaja Herede, tuviešu Hereti, jakutu Hordaji.

Albāņu pasakā mītiskais putns — gizarlakstīgala atrodas pašas garu valstības valdnieces Zemes Skaistes pilī, no kurienes galve­nais varonis — valdnieka jaunākais dēls to izzog, lai viņa dzim­tenē putns dziedātu jaunuzceltajā templī, jo tikai tad Dievs sadzir­dēs cilvēku lūgšanas. Bet pasakas nobeigumā gigarlakstīgalai atkal jāatgriežas garu valdnieces pilī, tātad — Aiz-Saulē. Iespējams, lielo laikmetu griežos uz Zemes ar īpašu uzdevumu devās arī īpašas dvēseles.

Tā grieķu mītā uzzinām par Aedonu, kas aiz skaudības gribē­ja nonāvēt Niobes dēlu, bet kļūdījās un nogalināja savējo. Par lak­stīgalu viņu pārvērta nevis sodot, bet aiz žēluma.

Senslāvu augstā dievība Dadžbogs sūta svēto lakstīgalu "aiz­slēgt" ziemu un "atslēgt" vasaru.

Viduseiropā saglabājusies mītu grupa par Donavu ne tikai kā upi, bet arī robežu starp šo un viņu Sauli. Zināmā mērā šie mīti atspoguļo latvju dainas par Daugavu. Šo mītu grupā, kas veltīti Donavas krastu apdziedāšanai, galveno lomu spēlē lakstīgala Budi- mirovics — visu putnu vadonis. Ari šī ziņa pieskaitāma pie atspul­giem par dižās zintnieces lakstīgalas nozīmi tālajā senatnē.

Minētie citu zemju mīti ir senu no­tikumu atspulgi. Grieķu mīta variantā par Aedonu soda ari viņas māsu Helutonu, pārvēršot par bezdelīgu, Atcerēsimies bez­delīgas saikni ar uguni un mūsu ticējumus par lakstīgalu un uguni. Bet senslāvu die­vības Dadžboga vārda saistību ar indo­eiropiešu sakni — deg, t. i., degšanu. Tā nu visas šīs ziņas pastiprina jau minētās lak­stīgalas saites ar uguni, zeltu, Sauli.

Japāņiem lakstīgala ir tālā ceļa rādītājs. Iā hieroglifa struktūrā ir divi hieroglifi, kas saistīti ar gaismu — tie ir divi jāņtārpiņa hieroglifi.

Pūces, arī pelēdas (peļēdājas) ir nakts mednieces, dzīvo mežaudzēs. Pūces ir gājputni. Vasarā Latvijā biežāk sastop ausaino pūci, garastes pūci un purva pūci. Ziemā tās aizlido uz dienvi­diem, bet no ziemeļiem savukārt ierodas baltās pūces. Citas sugas retākas.