Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Atradumi Pokaiņos liecina, ka mūsu zemi senatnē apmeklēja vismaz 15-20 miljoni cilvēku, meklējot šeit veselību un padomu. Jau apskatītās dainas par putnu vārdos dēvētiem zintnieku mā­cekļiem, it īpaši par irbi un cīruli, pārliecina, ka mūsu zemē pastā­vējusi zintnieku skološanas sistēma. Mūsdienās te varētu runāt gan par vidēji speciālo, gan augstāko izglītību zintniecības jomā līdz ar tālākas izaugsmes un pastāvēšanas iespējām.

Savukārt, šādas izglītības, kā ari pašizglītošanās sistēma ar sa­zarotu speciālistu tīklu varēja pastāvēt tikai garīgi attīstībā sabied­rībā. Ļoti augstās domās par mūsu zemes gudrajiem bijuši seno grieķu autori. Protams, šodien mēs varam runāt tikai par seno zināšanu atspulgiem dainās. Bet arī atspulgs nevar rasties, ja tam nav nekāda materiāla rakstura pamata.

Kraukļa īpašības. Kraukli var raksturot kā spēcīgu, ļoti gudru un drošsirdīgu, ja vajag, pat par kauslīgu, toties ari uzmanīgu putnu.

Kraukli var viegli pieradināt, īpaši mazotnē, un iemācīt runāt saprātīgus vārdus īstajā vietā un laikā. Tātad, kraukļa runa ir apzi­nātu domu paušana. Pieradināta putna teikto nezinātājam grūti atšķirt no zemas cilvēka balss.

Kraukļi nemīl sabiedrību, biežāk sastopami vieni. Ja tie lido vai uzturas vairāki kopā, tad interesanti viņus pavērot. Dažkārt tos var salīdzināt ar svētnieku procesiju.

Tai pašā laikā krauklis domā par palīdzību visiem, kas dzīvo mežā. Ja mežā krauklis ierauga kaut ko ēdamu, tad viņš, uzlaidies augstu gaisā, aicina arī citus. Šo kraukļa aicinājumu saprot ne tikai citi putni, bet arī zvēri, un tūlīt steidzas turp.

Skaists ir kraukļa lidojums, it īpaši, kad viņš rotājās. Kraukļi lieliski prot izmantot augšupejošās gaisa strāvas, tāpat dažkārt viņi planē virs senajām svētvietām, ko var spilgti saredzēt, līdz aiz­lido projām.

Kraukļa spalva ir spīdīgi melna. Tomēr latviešu teikas, Ziemeļ- austrumsibīrijas un Ziemeļamerikas tautu mīti apgalvo, ka krauk­lis senāk bijis pilnīgi balts. Savādi, ka dažādu kontinentu savstar­pēji tālo tautu mīti vēsta vienu un to pašu.

Kraukļa valoda. Krauklis garīgi ir ļoti spēcīgs putns. Savas domas, uzskatus un rīkojumus krauklis pārraida tā, ka tos grūti pārprast.

Cilvēku darbības virzīšanai krauklis izmanto tādas skaņas kā "krak, krak, krak", kuras var pateikt visai atšķirīgos veidos. Ja jūsu darbība ir apmierinoša, tad jau seko mīlīgie vārdi "kruk, kruk". Bet pašu augstāko labvēlību pauž neticami maigās skaņās teikts "korr, korr". Nezinātājs neparko neiedomāsies, ka šīs skaņas nāk no kraukļa, nevis maiga un maza putniņa.

Nelabvēlīgu attieksmi krauklis paziņo ar skarbu ķērkšanu.

Kraukļi savus norādījumus, atziņas un ari uzslavas prot pateikt tādā veidā, ka šīs sarunas ļoti labi noder par ievadu citu putnu sacītā izpratnei.

Sevišķi aizkustinoši ir brīži, kad krauklis dzied līdzi cilvēku grupai.

Vēl interesantāka ir kraukļa dziedāšana, to dainās salīdzina ar stīgu strinkšķināšanu.

Krauklis latvju garamantās

Gaidāmais laiks. Mēs jau iepazinām ticējumus par citu putnu uzvedību, kas ziņo par gaidāmā laika izmaiņām. To dara arī kraukļi.

Ja kraukli ķērc, tad gaidāmi negaisi: vasaru lietus, ziemu puteņi.

Jaungulbene

Ja krauklis ziemā ķērc, gaidāms mīksts laiks.

Nīca

Kad kraukļi gaisā plēšas, tad gaidāms lietus.

Ainaži

Nāves ziņas. Viduslaikos ziņas par kraukli kā zintnieku, skolotāju un augstas gudrības paudēju izplēn. To vietā nāk ticēju­mi par kraukli kā ļaunu ziņu nesēju. Sava daļa taisnības te ir, jo krauklis nes visas ziņas, tostarp ari ļaunās, un viduslaikos lielākā daļa ziņu bija tieši tādas.

Kur skriesiet, melni kraukļi, Bez saulītes vakarā? Māmiņai ziņu dot, Dēliņš jūras dibenā.

LD 30796

ja krauklis pārlaižas pār māju kraukšķinādams — kādam no tās mājas iemītniekiem tanī gadā jāmirst.

Kalsnava

Šādu un līdzīgu ticējumu vēl ir daudz, bet mēs to apskati neturpināsim, jo nekā būtiski jauna tur vairs nav. Lasot šos ticēju­mus, bezmaz šermuļi iet pār kauliem. Bet, padomāsim paši, ja kaut desmitā daļa no teiktā būtu taisnība, mūsu zeme jau sen būtu iz­mirusi. Drīzāk gan iemesls jāmeklē okupantu naidā pret mūsu senajām zināšanām.

Par kraukļa spēku. Dainās saglabātas ziņas, kas liecina par zintnieka Kraukļa ārkārtīgi lielo spēku un iespējām.

Es, prūšos aizjādams, Kraukļa kājas kaldināju, Vienu kāju zelta kalu, Otru skaidra sudrabiņa; Kad tas skrēja pa gaisiem, Visi gaisi vizuļoja.

LD 29728

Kaut arī senā daina stipri kropļota, ari šādā veidā tā liecina par zintnieka Kraukļa lielo spēku.

Kas gan nezina jauko "Krauklīt's sēž ozolā":

Krauklīt'š sēž ozolā, Zelta spēles rociņā; Vai, krauklīt', tu redzēj', Kur aizveda mūs' māsīn'?

Pār purviem, pār mežiem, Pār deviņi ezeriņ; Pār deviņi ezeriņi, Bagātā vietiņā.

FS 23, 8338, Valmiera

Būtībā tās ir atmiņas par zintnieku, gudro pareģi — Kraukli, kas spēj ieraudzīt tālu tālu — gan telpā, gan laikā. Pie Kraukļa devās tad, kad visi citi reģi un zintnieki bija bezspēcīgi.

Ko tie kraukļi kraucināja. Ko žagatas žadzināja? Veca puiša dvēselīte Sausas egles galiņā.

LD 13064

Nāc pie manis, jauna meita, Es bij' katla kalējiņš; Krauklīt's manim ogles dzēsa, Vārna plēšas kustināja.

LD 14774

Lidojums Lielās dienas rītā. Par seno rituālu pasākumu at­blāzmu liecina ticējumi, ka vairākās svinamās dienās ūdens iemanto sevišķu spēku. Ūdens brīnumainās spējas kļūst sevišķi iz­cilas, ja to nesis vai skatījis pats dižākais priesteris. Mūsu senčiem tas bija Krauklis, par ko liecina sekošās garamantas.

Zaļās ceturtdienas vai Lielās piektdienas rītā krauklim priekš saules jāaizskrien uz jūru, jāatnes jūras ūdens un bērni ar to jānokristī, citādi krauklēniem jāpārvēršas par kovārņiem.

14827 II, 1892

Zināmu līdzību varam atrast arī Ēģiptē. Nīlas grīvā atrasta seno ēģiptiešu skulptūra, kur augstais priesteris nes trauku ar ūdeni, tajā redz atspulgu. Ar šādu ūdeni aplaistīja valdniekus. Nodeva seniem rituāliem vēl mūsu gadsimtā saglabājusies paraža pavasarī rumulēties.

Skolotājs, palīgs un ziņu nesējs

Kraukļa gudrība ir apbrīnojama. Man šķiet, ka no visiem put­niem cilvēkam visvieglāk sarunāties ar kraukli. Daudzas reizes dažādās Latvijas vietās kraukļi mācījuši sameklēt to, ko mēs mek­lējam, un palīdzējuši atrast īsto atslēgu, kā rīkoties tai vai citā senvietā.

Krauklis izjūt arī citas jūsu darbības mežā vai laukā un sniedz tām savu vērtējumu arī tajās reizēs, kad viņa padoms netika prasīts.

Pētot latvju svētvietas, ne vienreiz vien nācies novērot, ka pēc vietas "iesildīšanas" nez no kurienes uzrodas krauklis un spārnus nekustinot aizplanē pa ugunsceļu. Citreiz atkal krauklis komandē, kā jārīkojas. Tomēr visinteresantākais ir tas, ka kādreiz svētvietās darbojas tikai paši kraukļi, veicot visādas mums neizprotamas zintnieciskas darbības, un tas ir ļoti liels gods cilvēkam, ja kraukļi to pieņem par savējo.

Dabas pētnieks K. Lorencs, kaut ari jautājumos par putnu intelektu ir ļoti skops, tomēr bija spiests atzīmēt sava pieradinātā kraukļa intelektu un to, ka šis krauklis spējis viņu ietekmēt.

Kādā pasakā krauklim ir tik liels spēks, ka tas uznes ķēniņa dēlu uz aizmēness zemi. Gan šī pasaka, gan daudzas citas ziņas par kraukli ir stipri kropļotas.