Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Dažus atspulgus atrodam ari grieķu mītos. Augstākā dievība Zevs pārvēršas par gulbi, lai gūtu Ledas mīlestību. Ledai no Zeva dzima meita Helēna. Pēc cita varianta Leda dzemdēja dvīņus — zēnu un meiteni. Šis mīts, šķiet, radies no senāka mīta par Apol- lona un Artemīdas piedzimšanu. Viņu māte bija no ziemeļiem (Letu zemes) nākusī Leta. Lētas bērni dzima uz peldošās Astērijas salas, tātad saskatāma līdzība ar gulbja perēkli.

Apollons var parādīties gulbja veidā. Kopā ar gulbjiem viņš ikgadus ceļo, t. i., lido uz mātes dzimteni. Tāpat viņš pārvērš gulbī savu dēlu Kikriu. Citā variantā tas ir tas pats Apollons. Kikns lika bēgt pat Hēraklam. Mītā vēl izteikta doma, ka gulbju žēlajos klie­dzienos par sevi atgādina nogalināto un no bēdām mirušo cilvēku dvēseles. Bet tas jau šķiet senākā jaunu laiku izskaistinājums.

Nobeigumā piebildīsim, ka gulbis un krauklis ir vienīgie putni, kurus senie astronomi iecēluši debesīs, veltot tiem zvaigznājus. Arī tas apliecina lielo cieņu pret gulbja simbolu senatnē. Šis zvaigznājs skatāms ziemeļu puslodē, Piena Ceļa blīvajā daļā.

Vai esat kādreiz aizdomājušies par vārdu "gājputns"? Ar to apzīmē putnus, kas rudenī dodas uz siltajām zemēm. Patiesībā gandrīz visi šie putni turp lido, nevis iet. Ir tikai viens putns — gājējs, kas savos ceļojumos tek kājiņām, nevis lido. Ta ir irbe. Tāpēc pareizi būtu teikt, ka viņa ir vienīgais Latvijas gājputns.

Vēl šodien, ja gribam uzslavēt kādas meitenes raitumu, salī­dzinām tās darbību ar irbītes žiglajiem soļiem. Vēl 19. gs. meite­nēm deva arī šo dziļi latvisko vārdu. Senatnē tas bija apķērīgo, iz­darīgāko jauno zintnieču vārds.

Latvijā galvenokārt dzīvo lauku irbe, kas salīdzināma ar ne­lielu vistiņu. Tās krāsa no zilganpelēkas vai iesarkanbrūnas līdz stipri gaišākiem toņiem. Irbe ir ātra tecētāja.

Vēl ir meža irbes, kuru tērps ir raibāks. Lauku irbes neiet mežā, meža irbes laukos. Irbes šeit ari ziemo; barību iegūst, atkasot sniegu. Irbēm ļoti grūti sērsnas laikā, tad tās dažkārt nāk māju tuvumā.

Saucieni riesta laikā tihi-tititi-tim vecās irbīšu vistas aicina pie sevis ar daudzkārtīgu arvien skaļāku un ātrāk sauktu ti, nobeidzot ar kiul-kiul-kiul. Jaunās vistiņas klusi, gandrīz nesadzirdami sauc pipipipi.

Daļa no dainām, kas veltītas irbēm, pirmajā brīdī šķiet vai sa­dzīviski apraksti. Tomēr, skatot visas irbju dainas kopumā, redzam, ka tās veido vienotu aprakstu par jaunajām zintniecēm.

Kāds sakars čaklajiem putniem ar Irbes upi un šaurumu? Nekāda un ne vismazākā. Par Irbes šaurumu sauc Baltijas jūras daļu starp Sāremā (ig. Saaremaa) salu un Kurzemes piekrasti. Šīs vietas vārds radies, rupji kropļojot seno Sāremā salas dienvidu gala vārdu Srve, kas vēlāk latviešu mutē pārvērtās par Irve, tad Irbe.

Mūsdienu igauņu valodā vārds serv tulkojams kā kāda priekšmeta, lauka vai ceļa mala. Sāremā salā tas būtu salas gals.

Ticējumi par irbēm. To ir maz. Daži skaidro irbes īpatnējo sau­cienu — svilpšanu.

Dievs sūta putnus dziesmas mācīties. Irbe tad noiet pie kāpostu griezējām un iemācās šņirkt, šņirkt! svelpt.

10330 Džūkste

Saka, ka irbe savā valodā svelpot tā: "Svilpšu, svilpšu vīrus pusdienā!"

10331 Džūkste

Pārējie ticējumi saka, ka irbes ierodas mājās tad, kad drīzumā sagaidāmi puteņi (10334 un 35), stiprs sals (10335 un 36) vai lieli lieti (10 338).

Zintnieču apmācība

Vienmēr un visos laikos vajadzēja gudrus cilvēkus, kas spētu sniegt neatliekamo palīdzību, dziedināt slimības, nodrošināt vese­līgu barību un dzīvesveidu, paredzēt nākotni, atraidīt dažādus ļaunu spēku uzbrukumus. Šādus cilvēkus vajadzēja katrā lauku sētā. Savukārt vecie zintnieki un zintnieces — Irbes, mācīja tos jaunos, kuri nebaidījās grūtību un bija gatavi sekot.

Sudrabota irbe dzied, Es basām kājiņām. Dziedi, irbe, gaidi mani, Līdz kājiņas es apaušu, Līdz kājiņas es apaušu, Apsedlošu kumeliņu.

LD 30430, 2, Rāva

Gan no senajiem citu tautu, tostarp sengrieķu, rakstiem, gan no Pokaiņu dižo svētvietu izpētes zināms, ka mūsu zemi senatnē apmeklēja desmitiem miljonu svētceļnieku no visas pasaules, kuriem mūsu zintnieki deva padomu un tos dziedināja. Lai to varētu iespēt, vajadzēja pastāvēt plašai zintnieku izglītības sistē­mai. Līdzīgi kā mūsdienās pirmo speciālista kvalifikāciju nosaka medmāsas vai tehniķa diploms, senajā zintniecībā bija Irbe. Kā vē­lāk redzēsim, jaunās zintnieces, kad tās ieguvušas Irbes vārdu, varēja un vēlējās skoloties tālāk, izgāja nopietnus pārbaudījumus.

Nesaudzīgā māmulīte. Dainu tēvs K. Barons savā krājumā zem kārtas numura 13522 salicis no visām Latvijas malām vāktās visai līdzīgās dainas, kuru saturs pirmajā brīdī var šķist dīvains. Proti, māmulīte ver vaļā vara vārtus un laiž ārā savas meitas tieši tai laikā, kas ir sevišķi bīstams viņas meitām Irbītēm, jo apkārt lidinās daudz vanagu.

Slēdz māmiņa, vara vārtus, Laid irbītes tīrumā; Šo rītiņu liela migla Daudz vanagu lidināja.

LD 13522 v4

Te jāpiebilst, ka vara vārtu nebija pat pašiem vislepnākajiem muižniekiem un ka irbju vistiņas neviens pat naktī kūtī netur tā­pēc vien, lai vanagiem no rita būtu brokastis. Šī daina, bez šaubām, sacerēta simbolu valodā. Tai varētu būt vairāki tulkojumi. Viens no tiem, visvieglāk izpētāmais, būtu aicinājums jaunām zintniecēm Irbītēm darboties lielāku ļaužu uzraudzībā. Šo domu apliecina arī tālākās dainas par Irbes un Vanaga sacensībām.

Viedās līgavas

Daļa dziesmu par viedajām un žiglajām zintniecēm — Irbītēm gadu simtu gaitā pārveidojušās par rotaļīgām līgavu dziesmām.

Es biju irbīte

Es māku rotāt;

No viena kalniņa

Uz otraju; Uz trešu lēkdama Ieraugu tautas. Teciņus tecēju Uz māmuliņu. Gaidi, gaidi, māmiņa, Nu būs viesi…

LD 13645

Tālākā šis garās kāzu dziesmas daļa, kaut ari ir sadzīviska, to­mēr šķiet kādas senākas zintnieciskas dainas pārveidojums (sk. VI un V6). Bet jau no šīs daļas skaidrs, ka nevar lēkt no kalna uz kalna, ka šī redzēšana ir tēlaina, nekā tikai no kalna augšas līdz otram pauguram. Varbūt, ka vecāks ir variants (VI), kur vēstīts, ka zīlīte lec no zara uz zaru.

Citās dainās senās zintniecibas atblāzmas tik tikko, bet tomēr samanāmas.

Svilpa irbe šiliņā, Traucē manu kumeliņu. Vai bij irbe, vai nebija, Vai bij ciema zeltenīte.

LD 11194 vl

Mūsdienu pilsētnieku šī svilpšana var mulsināt. Viņiem liekas, ka svilpj tikai palaidņa puikas.

Vispirmām kārtām putnu pētnieki paskaidros, ka irbe patie­šām dažkārt izdod skaņas, kas līdzīgas svilpienam. Bet kāpēc gan jāsvilpj būtu meitenei? Te jāpaskaidro, ka tajos laikos, kad svētvie­tas vēl nebija apzīmētas ar akmeņu salikumiem, iesācējiem zint­niekiem dažkārt visai ērti ar šādiem vai līdzīgiem skaņu signāliem noteikt enerģētisko plūsmu joslu krustpunktus un virzienus. Ta kā šeit nav runa par parastu meiteni, bet iesācēju zintniecībā.

Koša irbe nosasauca Viņapus Daugaviņas; Cērtiet liepu, metiet laipu, Tā būs mana līgaviņa.

LD 11464 v

Te nu katrs sapratīs, ka pār Daugavu laipu nepārmetīsi. Tā at­kal aiz šķietami sadzīviskas dziesmas slēpta dziļa zintniecība.

Dainas par Irbēm ir sevišķi kropļotas. Iespējams, ka lielie zint­nieki šīs dainas ļāva grozīt tā, lai tās neradītu nekādas aizdomas mūsu tautas apspiedējiem. Tomēr vērīgi lasot šīs pārpalikušās zi­ņas par Irbēm, mēs tajās atrodam interesantas ziņas.