Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Tā romāņu tautas uzskata, ka naktīs uz gaiļa jāj ļaunie gari — strigi. Šis vārds saistāms ar itāļu — strega — ragana. Šeit ari meklē­jama sākotne senslāvu pirmskristlgās reliģijas dievībai — Stribo- gam. Vēlāk viduslaikos rodas māņticīgāki izdomājumi par bazi- lisku, pūķiem u. c. neradījumiem, kuri rodoties no gaiļa olas.

Gaiļi uz baznīcām. Lasītāji noteikti būs ievērojuši, ka daļu Latvijas baznīcu torņu grezno gaiļu tēli, nevis krusti.

13. gs. vācu krustnešu ordenis par Māras zemes (Daugavas labais krasts) un Dievzemītes (Kurzemes) iekarošanu kā atlīdzību saņēma ievērojamu daļu iekaroto zemju. Tajos novados, kuri pa­kļāvās Romas pāvesta pilnvarotajam bīskapam, uz baznīcām lika krustu. Bet ordenim padoto novadu baznīcas greznoja gaiļa tēls. Tas saistāms ar nule minētās jezīdu dievības Sraoša simbolu.

Vācu okupanti nespēja dot saprotamu šī simbola skaidrojumu. Zemnieki smējās, ka gailis uzlikts, lai atgādinātu par obligātajām olu nodevām.

Ražas devēja nogalināšana

Vēl pagājušajā gadsimtā mūsu vecvectēvi, nokopjot ražas, pēdējās vārpas atstāja nenokultas un glabāja. Šajās vārpās "ķēra jumi" — auglības un nāves dievību.

Bet daudzas citas tautas pēdējā labības kūlītī ielika gaili un to nokāva. Tā bija atskaņa no pēdējos gadu tūkstošos radušās to upurēšanas rituāla. Tā darīja bezmaz vai visā Eiropā, tostarp ari Lietuvā.

Vēlāk ari Latvijā dažās saimniecībās ienāca mode uz Ūsiņiem un Mārtiņiem kaut melnu gaili.

Gaiļus, īpaši melnus, slāvu tautas upurēja gan ražai, gan, lai atpirktos no ļauniem gariem. Osetīni kāva gaili, ja vajadzēja iz­saukt vēju labības vētīšanai. Nu, un kā jau minējām, uzskatīja, ka gaiļa upurēšana (upura ēšana) palīdz gūt labas ražas.

Šīs darbības skaidrojamas ar to, ka pēdējos piecos gadu tūkstošos Tuvējos Austrumos par galvenajām dievībām izvirza bargas, pat ļaunas personības. Tiesa, pēdējos divos gadu tūkstošos tēli ievērojami mīkstināti. Ta laika reliģiskie uzskati paredzēja atpirkšanās iespēju, ziedojot nevainīgus bērnus vai jauniešus, jērus vai citus dzīvniekus. Gailis nonāca upurējamo dzīvnieku skaitā divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, tāpēc, ka tas bija lētākais no visām upurējamām radībām. Otrkārt, tāpēc, ka gailis bija gaismas nesējs. Šī paša iemesla dēļ krustā sita Jēzu Kristu. Mūsu senči bija vieni no reta­jiem, šķiet pat vienīgie, kas vēl 13. gs. bija saglabājuši ticību balta­jam labsirdīgajam Dievam, kurš netraucēja ievas ziedu, ne arāja kumeliņu, un neprasīja nekādus upurus.

Melnā gaiļa nokaušana. Latvju tautas paražās un garamantās nav asiņainu upuru. Tajās piemin tikai ziedu likšanu. Uzspiežot ar uguni un zobenu Baltijas jūras baltu ciltīm Melnās jūras apkārtnes paražas, ievazāja ari upurēšanas ideju. Ebreju Torā, t. i., Bībelē asi­ņaino upuru nešana ir viens no galvenajiem tematiem un aizņem daudz vairāk vietas kā jebkurš cits. Trešajā Mozus grāmatā asi­ņaino upuru nešanas kārtībai veltītas veselas deviņas nodaļas (!!!), kas būtu saucamas par Lielajiem baušļiem.

Seno paražu pētnieks Džeimss Džordžs Frēzers savā grāmatā "Zelta zars" (latviski nav tulkota), pētījis dažādu tautu paražas, novācot labību. Jau minējām, ka mūsu senākās paražas saistās ti­kai ar Jumja ķeršanu — būtībā auglības gara saglabāšanu.

Dž. Dž. Frēzers stāsta, ka rudenī apēstā gaiļa spalvas un kau­lus glabāja līdz pavasarim. Tad tos izsēja uz lauka kopā ar grau­diem. To varētu tulkot kā rituālu darbību, lai gūtu tādu graudu ražu un auglību, kādas ir gaiļa seksuālās potences.

Tomēr ar laiku šī paraža izzudusi. Mārtiņa gaiļa kaušanas dziesmas palikušas tikai kā vājš atspulgs paražām, kas viduslaikos ievazātas no Rietumeiropas, bet tās mūsu tautā izplatību neguva.

Mārtiņam gaili kāvu Vaskotām kājiņām;

Lai aug mana rudzu druva Zeltītām vārpiņām.

FS 1910, 3196 Jaunpiebalga

Iespējams, ka Rietumeiropā melna gaiļa kaušana simbolizēja cīņu pret rudens tumšo laiku. Šādas darbības jau liecina par māņ­ticības ienākšanu seno zināšanu vietā.

Tomēr šādu un līdzīgu dainu ir maz, un tās nekādi neiekļaujas latvju dainu kopumā. Bez tam Mārtiņos katra saimniecība parasti uz ziemu atstāj vistu barā tikai vienu gaili, bet pārējos vairāk netur. Ta nu šīs dziesmas ir saglabājušās.

Vai latvju senči upurēja? Latvijas vēsturnieki uz šo jautājumu atbild ar vieglprātīgu "jā". Viņi savus uzskatus pamato ar nule minētajām Mārtiņa paražām, kā arī ziņām par gaiļa kaušanu pie kāda koka vai akmeņu kaudzes. Daudzus svētos kokus vēstur­nieki nosaukuši par upurkokiem vai upurliepām, alas — par upur- alām, svētakmeņus — par upurakmeņiem.

Tomēr šiem patlaban valdošajiem vēsturnieku uzskatiem nav kaut cik nopietna pamata. Kā tikko lasījām, tautas gara mantas un paražas nevar uzskatīt par pamatojumu, tādēļ, ka rudens gailēni taču bija jākauj, bet jo mazāk pamatota ir mūsu seno svētakmeņu dēvēšana par upurakmeņiem. Tuvajos Austrumos upurakmeņiem ir visai noteikts, varētu sacīt, standarta veidols. Tie ir zemi, pla­kani, lai tur ērti varētu nogāzt upurējamo lopu vai cilvēku. Ak­mens vidū ir iedobums — upurbļoda, kur ielej asinis. No tā lejup ved iekalta rene, pa kuru asinis notek speciāli noliktā traukā. Šīs asinis dzer, un kā liecība tam vēl šodien dažu reliģisko kultu laikā piedāvā glāzi vīna un maizīti ar vārdiem: "Ēd, tā ir mana miesa, dzer, tās ir manas asinis."

Mūsu zemē šādu upurakmeņu nav. Ari t. s. upuralās, veicot izrakumus, nav atrastas liecības par upurēšanu.

Vienīgi Bitarinkalnā (Valkas rajons) pie centrālās svētakmeņu kopas atrasts zirga upurējums, kas, šķiet, attiecas uz Vikingu lai­kiem un saistāms ar tā mežonīgo iebrucēju paražām.

Skatot šīs ziņas kopumā, jāsecina, ka tās pauž tik augstu mo­rāli un ētiku, kas nepieļauj domu par asiņainu upurēšanu un vēl jo vairāk kanibālisma izpausmēm, t. i., upuru ēšanu.

Kaut arī grieze ir samērā izplatīts putns, to redzējis tikai retais. Grieze, arī grieza, griezne, grieznis ir naktsputns, kas dzīvo visai slēpti. Uzturas puķotās pļavās, āboliņa un zaļos labības laukos. Siltā, mierīgā laikā, krēslai iestājoties, sāk savu īpatno dziesmu. To pazīst katrs lauku iedzīvotājs. Rudzu briešanas laikā grieze sāk savu briest-briest vai griez-griez. Ornitologi gan šeit saklausa erp- šņerp vai krek-krek. Mūsu vectēvi šo dziesmu uzskatīja par labu zīmi.

Grieze grieza Rudzīšos, Paipaliņa kārkliņos. Sagriez, Dievus, brāliņam Rudzus, miežus tīrumā.

LD 27997

Kad grieze griež rudzu druvā, būs bagātīga rudzu raža, bet ja dzied pļavā, būs daudz siena.

9635 Ungurpils

Kad grieze aizgriež (aizbrēc), tad tam rokas sagriež.

9639 Džūkste

Grieze ir ļoti veikla tecētāja, prot izglābties pat no dresēta me­dību suņa.

Atlido vēlu — maija otrā pusē, kad zāle jau paaugusies un ir kur slēpties.

Griezes aicinājuma sauciens: kji-kje-kje, izbailēs aizsmacis cib.

Lai gan par griezi ir visai maz garamantu, tajās atrodam pie­tiekošas līdzības ar dzeguzi, kas ļauj domāt, ka ari "Grieze" varēja būt viens no seno pareģu vārdiem.

Kas gan nepazīst cēlos gulbjus? Pašu putnu aprakstu tāpēc nepieminu, tikai pastāstīsim par dažām mazāk pazīstamām īpatnībām.

Barībā gulbis izmanto augu zemūdens daļas, sīkus kukaiņus, tārpus un tikai retumis vardītes vai sīkas zivtiņas. Gulbis ūdenī neienirst un barību gūst ar garā kakla palīdzību. Tāpēc gulbji mīt tikai seklā piekrastē. Jauki paskatīties, kā gulbji mīlas rotaļās viens otru apvij ar saviem kakliem.