Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Šis mīts ļoti labi sasaucas ar mūsu dainās pausto Sudraboti gaiļi dzied. Tāpat visai līdzīgi ir Ziemeļamerikas tautu mīti par Saules modināšanu, augšā celšanu no gulēšanas vigvamā.

Mēs atļausimies teikto papildināt ar zinātnieku uzskatiem, ka ledus laikmets neesot beidzies tā pats par sevi, kā, piemēram, bei­dzas nakts vai ziema, bet gan šīs beigas izraisījuši kādi ļoti lieli Vispasaules mēroga notikumi.

Mītos un simbolos gailis saistīts ar citām Saules dievībām — Ahuramazdu, Apollonu, Hermeju u. c., jo uzskata, ka Saule dod gailim savu visredzīgumu un modrumu.

Seno ķīniešu mītos kā gaili attēloja brīnumputnu Luaņ ņeo. Viņa balss skanēja līdzīgi pērkonam.

Lielo atmodas pārmaiņu ievadīšana. Neviena lielā pārmaiņa nenāk bez ierosmes. To ievada nojautas par pārmaiņām, tad nāk gailu dziedāšana. Un tikai tad seko pašas pārmaiņas.

Gan latvju teikās, gan citu tautu mītos un ticējumos ar pirmo gaiļa dziesmu pazūd visi mošķi. Vairāku seno tautu mīti pa­skaidro, ka pirms gaiļa dziesmas nāk izmaiņu gars. Gailis tikai ziņo par tā ierašanos.

Visai gleznaini to apskata japāņu mīti. Tie stāsta, ka Saule pirms uzlēkšanas peldas ezerā Seņ či, t. i., Visuma enerģijas jūrā. Pirmais dzied Jašmas gailis, tad Zelta gailis un tikai pēc tam Akmens gailis visā Japānā. Šai japāņu mītā ir ļoti dziļa simbolika. Jo Saules peldēšanās lielā ūdenī — ezerā vai jūrā apzīmē radīšanas pirm­sākumu, līdzīgi kā mūsu dainā — Saule gāja spēlēties ar to jūras ūdentiņu. Šis radīšanas sākums savā tālākajā attīstībā celtu sevī arī ražību un auglību.

Sumatras bataku tautas mītos visaugstākā dievība ir Mula džadi, kas pārvalda trīs pasaules — septiņdaļīgu debesi, zemi un okeānu. Viņš izpaužas katrā pasaulē, kuras vieno pasaules koks. Tā zaros vista dēj olas, no kurām rodas sievas visu trīs pasauļu die­vībām.

Kalimantanas salas (Rietumindonēzija) mīts stāsta, ka pirmā sieviete vispirms dzemdēja trīs mājdzīvniekus — cūku, suni un vistu un tikai pēc tam trīs dēlus. Būtība līdzīga ir Dienvidvjetna- mas tautu teikā par pasaules vadītāju Ndu, kas devis uguni un akmens ieročus. Un no apakšzemes valstības Brah Tinge Ndu devis — banāru, ma, sre u. c. — govis, cūkas un vistas. Vēl lielāku godu vistai kā līdzdalību pasaules radīšanā piešķir Nigērijas jorubu tauta. Sākumā sauszemes nemaz nav bijis. Tad Lielā die­vība Oloruns nolēma radīt sauszemi. Šim nolūkam gliemežnīcā iesmēla zemi. Tad balodis kopā ar piecpirkstu vistu izkašņāja to uz visām pusēm. Tā radās sauszeme. Šim darbam vajadzēja četras dienas. Joruba ciltij vel nesen bija četru darba dienu nedēļa, bet piektā diena veltīta sauszemes darbu radīšanas vadītājam Orišam Nla.

Mitā par Zemes radīšanu Oriša Nla vēlāk pēc Oloruna pa­vēles apstāda Zemi ar kokiem, tad rada cilvēkus.

Igauņu eposā Polārzvaigznes dēla līgava Saime rodas no vis­tas olas.

Zande tautas mītos zvēri sūtījuši pie cilvēkiem suni un vistu, lai tie atgūtu nozagto uguni. Bet suns un vista palikuši pie cilvē­kiem. Šī teika norāda uz to, ka suns un vista bijuši pirmie pie­jaucētie radījumi. To arī apliecina arheoloģiskie atradumi.

Lietuvā jaunas raibas vistiņas upurēja rūgšanas dievībai Rau- gupalis, lai rūgtu maize, mīkla, alus, piens u. c.

Viduslaikos auglības nešanas doma nolaižas līdz ugunspūķa tēlam, piemēram, lietuviešu Aitvaras.

No tā varēja rasties vēl viens ticējums, ka gailis nes arī pūķus. Protams, ka gailis kā putns nenes neko. Bet šeit runa par simbo­liem un to māņticību, kas, izzūdot Lielajām zināšanām, parādījās viduslaiku uzskatos.

Ar gailīti Rīgā braucu. Tā stāsta daina, kas ierindota pie bērnu dziesmām. Bet tā nav bijusi tikai bērnu dziesma.

Ar gailīti Rīgā braucu, Trīs zirnīši vezumā. Rīgas kungi brīnījās, Kur es tādu zirgu ņēmu, Rīgā pirku, naudu devu, Vāczemē kaldināju; Zīda aste, zelta krēpes, Sudrabiņa pakaviņi.

Šī daina saglabājusies tāpēc, ka tā tik jauki sastādīta, lai to no paaudzes paaudzē varētu bērniem skaitīt un pat izmantot rotaļām. Patiesībā tajā ir dziļi zemteksti, kas jāuzskata par nopiet­nu zintniecisku vēstījumu. Tie stāsta par "Gaiļa" palīdzību ļoti sva­rīgu jautājumu lemšanā, saistoties ar trim Visuma telpām (trīs zirnīši). Šo domu apliecina ari citu tautu vēsturisko ziņu pieraksti. Iespējams, ka ar simbolu "vāģi" vai "vezums" domāta debess spī­dekļu grupa, ko dēvējam par Lielajiem greizajiem ratiem. To sim­bols iekalts vairākos Latvijas svētakmeņos.

Senās dievības un gailis

Daudzu seno tautu mītos senajām dievībām dots vai nu gaiļa izskats, vai tās attēlotas ar gaiļa galvu kā gaismas nesēja, gudrības un paredzēšanas simbols. Vēlākos mītos gailis tēlots kā dievību pavadonis vai to nesējs.

Daudzas seno ēģiptiešu dievības attēloja ar putnu galvām. Vēl pat mūsu ēras 2. gs. sīriešu lielo dievību — Visuma valdnieku Abraksasu attēloja ar gaiļa galvu.

Drosme ir viena no gaiļa raksturigākajām īpašībām. Senie ļau­dis to cienīja daudz vairāk nekā mūsdienās. Senindieša kara dievība Skanda attēlots ar šķēpu, loku un gaili. Gailis bija, ari drosmīgās gailu tautas simbols.

Senās Korejas valdnieku kapenes greznoja akmens tēli — sargs karavīrs, tam blakus gailis.

Svētais gailis Sraoša. Svēto gaili Sraošu (tulkojumā — paklau­sība, dievbijība) pielūdz Irānas kurdu tautas jezīdu cilts. Viņi uzskata, ka Sraoša novērš ticīgo šaubas un maldus, sargā no ļauna­jiem spēkiem un kārdinājumiem. Irāņu svētajos rakstos Sraošam veltīta Sroš-Jašt un Jasnu 57. nodaļa. Sraoša pavada uz Viņsauli mirušo dvēseles.

Sraoša lielais nākotnes uzdevums — saglabāt ceļu un atklāt noslēpumus gaidāmajiem cilvēces glābējiem — Zaratustras nāko­šajiem dēliem Sraošjantiem.

Sraoša kā dievības izcelsmi saista ar Mitru, t. i., Sauli. Viņu uzskata par Ahuramazdas dēlu, tomēr franču mitologs Z. Dimezils saista Sraošu ar Ahuramazdas pretinieku Arināmu.

Sraošas izcelsmei ir nepārprotama saistība ar mūsdienu izpla­tītākajām reliģijām — Kristietību un musulmanismu.

Jezidi Jēzu Kristu uzskata par vienu no Sraošas izpausmēm (manifestācijām). Paraža uz kristiešu baznīcām uzstādīt gaili, šķiet, nākusi no jezīdu Sraoša kulta simboliem.

Savukārt Tuvējos austrumos savulaik ļoti plašais Mitras kults ir vēl senāka Saules kulta atzars, kuram diemžēl jau stipri jūtami asiņainie upuri. Tieši šīs asiņainās upurēšanas iezīmē cilvēces ga­rīgās tumsas laikmeta sākumu, kas 20. gs. noveda pie vēsturē vēl nedzirdēta masu terora Eirāzijas kontinentā.

Jāšana uz gaiļa. Visvecākās ziņas par gaismas un auglības nešanu pārveidojas par mistiskā pūķa nedarbiem mantu zagšanā un nešanā. Tad pasakās jauno pārmaiņu veicējs ezis jāj uz gaiļa uz pili. Jaunākajās pasakās ezīti uz pili ved gailis (vai divi gaiļi), iejūgts tāšu ratiņos. Tas ir tas pats Ar gailīti Rīgā braucu.

Frīģiešu garamantās eža vietā par pārmaiņu nesēju top Mē­ness dievība Mens. Gan grieķu, gan romiešu garamantās arī tas jāj uz gaiļa.

Bangladešā, khengu tautas pasakās bēru rituāla laikā, vedot mirušo uz apglabāšanu, tam pie kājas piesien gaili.

Seno korejiešu teikā nākošo valdnieku un lielu pārmaiņu ne­sēju atrod vēl kā bērniņu ieceltu grozā, kas iekārts kokā. Bet zem tā uzturas gailis. Būtībā tā ir atjāšana uz gaiļa.

Diemžēl pēdējā gadu tūkstotī jāšana uz gaiļa iemanto pavisam dīvainu skanējumu. Noliedzot gaili kā ziņu nesēju un apkarojot zintniecību kā tādu, tika izgudrotas pavisam ačgārnas ziņas — ka ar gaiļiem naktīs jājot raganas, mošķi un ļaunie gari. īpaši spilgti tas parādās slāvu mitoloģijā. Tomēr šī māņticība šķiet ienākusi no rietumu puses.