Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Pilnīgi noteikti šeit nav arī domāts gleznains ciema meitu ce­ļojums, apzīmējot tās par pīlēm.

Tā nonākam pie secinājuma, ka dainā vēstīts par tiltu no šīs uz Viņu-Sauli, kur Gaigalas veic starpnieka funkciju.

Kupla liepa jūrmalā, Pilna baltu gaigaliņu; Viena meita māmiņai, Pilna sēta precinieku.

LD 14248

Šai dainai daudz variantu. Ir arī kupla liepa upmalā (V6), sētmalā (V5). Te nu jāsaka, ka ar gaigalas vārdu šajā dainā nav domāti iespē­jamie precinieki, tāpat kā iepriekšējā — līgavas. Atzīmēsim arī, ka jūrmalā gan liepas neaug. Šīm dainām ir pavisam cita nozīme.

Salīdzināsim ar t. s. pasaules koku aprakstu.

Kuplis auga ozoliņš Aiz brālīša nama duru; Pieci simti sīku putnu Dzied ozola galiņā. Visi saka dziedādami, Kas tur brauca, zeme rīb? Mūs māsiņas precinieki Sirmu zirgu mitenieki.

LD 14249

Piebildīsim, ka "simts" apzīmē pāreju uz citu dimensiju telpu. Dainā minētie putni ir dvēseles, kas dzird visu un zina visu. Tatad šeit aprakstīts starpnieka variants ar Aiz-Sauli.

Dažās dainās Aiz-Sauli apzīmē ar simbolu aiz ezera.

Aiz azara maina egle Pylna baltu gaigaliņu; Celis agri, bāleliņ, Byus tavā roceņā.

470, 206

Variantā 1691, 80 — velc, balini, boltu kraklu. Dainās sastopam ari vēl izteiktāku Aiz-Saules simbolu aizjūras.

Aiz jūreņu maina egle Pylna baltu gaigaleņu…

LD 13323 vl

Vēl šajā dainu grupā lietoti apzīmējumi — aiz upītes vai viņpus upes (V2). Kopumā šīs dainas pauž, ka "gaigalas" vieno mūsu pa­sauli ar Viņ-Sauli.

Dažkārt viena koka vietā saka melni alkšņi. Tas ir jaunāks, to­mēr skaidrs simbols.

Aiz upītes melni alkšņi Pilni baltu gaigaliņu; Celies agri bāleliņi, Būs tavā rociņā.

LD 13323

Itin neviena no dziesmām nav ne medību, ne precību dainas. Tas vēsta par Aiz-Sauli viegli saprotamos simbolos.

Zintnieku liktenis. Daļā dainu simbols Gaigala apzīmē zint- nieci, gaigalis — zintnieku un sniedz ziņas par viņu darbu.

Aiz kalniņa dūmi kūp, Kas tos dūmus kūpināja? Gaigaliņa pirti kūra Raudaviņas dēliņam.

V 72,1980

Nav sevišķi jāpierāda, ka šī daina nevar būt par divu zintnieču savstarpējo pakļautību, bet par svētvietu sistēmas — pirts aktivi­zēšanas gaitu.

Ko, jauna būdama, es nedarīju?

Ielēcu gaigala laiviņā. Ko dara, ko dara gaigafa bērni?

Cits sēd zeltē, cits sudrabe,

Cits sēd basām kājiņām.

2486,1896

Zintnieku darbs visos laikos bija bīstams. Pirmām kārtām tas bija garīgi bīstams pats par sevi. Otrām kārtām, ja mūsu zemītē daudzas reizes ienāca svešu zemju iekarotāji, tad tie vispirms iznī­cināja viedos cilvēkus. Tad vairs nebija grūti pārējos cilvēkus pa­darīt par vergiem.

Interesanti šī pasaule iekārtota. Zintnieki var pateikt daudz, pavēstīt citiem cilvēkiem un pat visai tautai tās likteni. Bet savu likteni, kuru dainās apzīmēja ar simbolu vanags, nezina neviens, pat pats visviedākais cilvēks.

Balta, balta gaigaliņa Zem tiltiņa mazgājās; Atskrien zviedru vanadziņš Spalvas vien noputēja.

LD 13337

Vēl piebildīsim, ka šī ir pārliecinoša simbolu daina. Gaigalas zem tilta nedzīvo, bet, vēl jo vairāk, tur itin nekad nelido vanags.

Savādais precinieks. Zintnieka darbs ir briesmu pilns. Darbo­joties ar lielo Dieva sniegto enerģiju — kumeļu nav viegli atrasties uz šīs Pa-Saules un Viņ-Saules robežas, nepārkāpjot bīstamo ro­bežu — jūras, Daugavas vai upes malu.

jūriņā(i) saliņā(i) jāju meitu lūkoties.

Jūras putni gaigalīši Traucčj manu kumeliņu.

LD 11204

Vairākas šķietamās precību dainas vēsta par pašu Aiz-Saules centru. To taču katrs saprot, ka uz jūras salu nevar nokļūt jāšus. Šeit "jāšana precībās" nav sadzīviskā nozīmē, bet domāta kā zint- niecības simbolika.

Citā dainas variantā saka "Melnās zosis gaigaliņas". To trau­cējuma dēļ jājējs zaudē gan zelta piešus, gan cepurīti.

Pirmajā brīdī šīs dainas mulsina. Kā gan tā var būt, ka gai­galas, kas citās dainās raksturotas kā aizgādnes, mīļas kā māmu­lītes, pēkšņi izturas bezmaz kā ļaunie gari, kas gatavi pazudināt līgavaini. Tomēr, pirms nosodīt gaigalas, jāpadomā, kas ir šis jājējs. Dainā par to nav teikts, te jādomā pašiem.

Sākšu ar salīdzinājumu no mūsdienām. Austrumu mācību ietekmē uzradies milzums ļaužu, kas sevī šķiet ieraudzījuši kaut kādas spējas, uzreiz uzskata sevi par ekstrasensiem un sāk savu spēku svaidīt pa labi un pa kreisi, vākdami nost visu ar tērauda zobenu, kas viņus traucē.

Labai daļai no viņiem īstā vieta būtu psihiatriskā slimnīcā. Ne­var jokoties un "jāt" gar enerģētisko pasauļu robežām. No sākuma gaigalas tikai baida kumeliņu, bet tālākās sekas var būt arī bēdī­gākas, var arī "palikt jūriņā".

Šīs dainas nebūt nav domātas kā pārmetumi Gaigalām, bet gan brīdinājums tiem, kas nezina, ko viņi dara.

Mājputnu spējas mūsdienu cilvēki vērtē gauži zemu. Tomēr gan mūsu pašu garamantās, gan citu tautu ticējumi šiem putniem veltīja ne mazums vērības un it īpaši viņu vīriešu kārtas brašu­ļiem — gaiļiem. Gaiļa kareivīgumu vērtēja kā cīņas gara paraugu.

Atgriežoties pie iepriekšējās nodaļas par gaigalu, atcerēsimies, ka rītausmu ievada gaiļi. Gaigala pabeidz šo darbu, bet sācēji ir tieši gaiļi. Šeit ir kāda ļoti dziļa simbolika.

Dainās un vecākajos ticējumos par gaili atrodam dziļu cieņu. Rūpīgi ieskatoties tautas vērojumos, cieņa pret gaili aug vēl lie­lāka. Vai gan nav pārsteidzoši, ka putni, kuri jau nebrīvē pie cil­vēka pavadījuši tūkstošiem savu paaudžu, tomēr saglabājuši spē­jas uztvert brīvajam cilvēkam nemanāmas smalko enerģiju plūsmu nestās ziņas.

Gaili var novietot pilnīgi slēgtā tumšā telpā, bet viņš tomēr priecīgi dziedās laikā, kad ārā pamanāmas pirmās rīta ausmas pazīmes. Bet, ja kaut kur pat lielā attālumā notiek kas slikts vai nu ar kādu jūsu mājas iedzīvotāju, vai cilvēku, kas tuvs šīs mājas iemītniekiem, tad gailis dziedās neparastā laikā. Ari tad, ja viņš šo cilvēku nekad nav redzējis. Gailis mostas no miega un dzied. Vai viņš sliktu ziņu sapņos redzējis, vai?

Gailis vēsta par pārmaiņām. Ziņo labās, ziņo arī sliktās. Diem­žēl tumšajos viduslaikos cilvēku zināšanas par šiem putniem krop­ļotas un apaugušas ar visāda veida māņticību. Bet bez tam "gailis" kā simbols ir lielu notikumu ievadītājs un lielā Dieva spēka nesējs.

Gaiļa dziesma. Katra tauta vienas un tās pašas skaņas uztver un dzird citādi. Tāpēc nebrīnīsimies, ka gaiļa dziesmu katra tauta uztver citādāk. Mums liekas, ka visi gaiļi dzied — Ki-ka-re-gū, bet, lūk, kā to uztver citas tautas: angļi — kok-a-dudl-dū bulgāri — kukurigu čehi — kikiriki franči — kokkariko grieķi — kukuriko igauņi — kukuleegu itāļi — kikkeriku japāņi — kokekokko

krievi — kukareku lietuvieši — koka-pjeku poļi — kukuriky rumāņi — kukurigu spāņi — kikiriki vācieši — kukerikū zviedri — kukeliku

Latvju tautas pasakās un teikās gaiļa dziesmas nozīme uzsvērta daudzas reizes. Gaiļa pirmā rita dziesma padzen visus ļaunos garus, ieskaitot pašu nelabo. Cilvēki un zirgi ar to atsvabinās no visādiem murgiem un mocībām, no lietuvēna, no sāpēm. Gailis vēsta par to, ka sākas gaismas laiks un tumsas gara spēks ir zudis. Ari dienā gailis dzied, vēstot par gaismu.

Ir vēl ari citi gaiļa dziesmas veidi. Ja gailis dzied nelaikā — vēlu vakarā vai naktī — tad tas ir sevišķs vēstījums.