Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Kā visaugstākā gudrības izpausme tiek uzskatīta cilvēka gara spēja pieņemt dzērves izskatu. Izcilais Ķīnas zintnieks Vanezi Mjao apgūst savu māku trīsdesmit gadus. Tad viņš paziņo vecā­kiem, ka septītā mēneša septītajā dienā viņš pārlidos pār viņu māju baltas dzērves izskatā.

Tāpat Ķīnā ir iemīļota teika par astoņiem nemirstīgajiem. Viens no tiem Laņ Caha redz debesīs dzērvi un izdzird niedru sta­bules (flautas) skaņas. Viņš uzlido debesīs, tikai no turienes no­sviež savu apģērbu.

Ziemeļķīnas zirgu dievību Ma-Van, kas parasti ir zirga izskatā, var parādīties kā pūķis, fēnikss, dzērve.

Ķīnas mītos nemirstību (sjeņ, vai debešķīgo nemirstību, tjeņ sjaņ) saista ar svētu vientuļnieku vienā no 24 svētajiem kalniem, ko ielenc ezeri. Šie svētie lido uz nemirstīgām dzērvēm (sjaņ).

Uzskata, ka dzērves kliedzienu sadzird debesīs. Dzērvei pie­dēvē sevišķi ilgu mūžu ar pārvērtībām. Baltā dzērve pēc tūkstoš gadiem pārvēršoties zilajā vai zaļajā. Bet tā, savukārt, vēl pēc tūkstoš gadiem — melnajā.

Vēl kāds cits mīts piemin dzeltenas un sarkanas dzērves. Tās zīmē kopā ar priedi, kas skaitās ilga mūža simbols. Dzērvju krāsas maiņas no baltas (gaišais sākums) uz sarkanu (uguns), tad melno, ir simboliskas.

Kā redzējām, Ķīnā dzērve izteic nemirstību (iespēju dzīvam nokļūt debesīs), korejiešu mītos dzērve ir viens no 10 nemirstības simboliem — Aiz-Saules, kalna, ūdens, akmens, mākoņiem, prie­des u. c. svētajām dzīvības izpausmēm.

Dienvidāfrikas bušmeņu ciltīm galvenā dievība ir radītājs un vārda devējs visam — Cagns. Viņa māsa ir balta dzērve.

Ņenci uzskata dzērvi par šamaņa palīgu. Vairākās Eiropas tautu pasakās dzērve tēlota kā apburta sieviete. To sastopam ari grieķu mītos. Augstā dievība Hēra pārvērš par dzērvi iedomīgo pigmeju sievieti Herēnu. Viņa pat nevar atgriezties savā dzimtajā zemē, jo pigmeji karo ar dzērvēm un Herēnu padzen. Herēnas vārds atkārtojas ari citos mītos.

Eiropas tautu mītos par dzērvi kā svēto putnu palikuši tikai daži atspulgi. Tie gan liecina, ka tālā senatnē dzērves tēls ieņēmis visai cienījamu vietu, bet tad senais gods lēnām dzisis.

Lielajos plūdos Zeva un kādas nimfas dēlu Magaru, kas peld plūdu ūdeņos, izglābj dzērves saucieni. Pateicoties tiem, viņš sa­sniedz Herēnas kalnu. Atcerēsimies, ka ari Ķīnā dzērve saistās ar kalnu, kas gan drīzāk šķiet simbols, jo dzērves kalnos nedzīvo.

Pirms gadu tūkstošiem ezeru un purvu bija daudz vairāk nekā tagad, tāpēc senatnē dzērvju loma mītos varēja būt lielāka.

Ķeltu gudrības un uzticības dievības Brigitas vārds bija dzērve (ari gulbis) vai trīs dzērves.

Vēlākā laikā ķeltu dievību Ezu vai Jezu attēloja kā vērsi, uz kura muguras un galvas stāv trīs dzērves. Šķiet, no šejienes nākusi ideja par seno romiešu augstāko dievību Jupiteru, kas uz savas muguras aiznes nolaupīto Eiropu.

Lielākai daļai cilvēku šis skanīgais vārds ir pavisam svešs un nedzirdēts. Latvju dainās gaigalu piemin ar tādu cieņu, ka mēs šo reti sastopamo putnu apiet nedrīkstam.

Gaigala ir nirējpīle jeb nira. Niras atšķiras no pārējām pīlēm ar to, ka, barību meklējot, nirst ūdenī līdz dibenam taisni lejup un iznirst tai pašā vietā. Ķermenis mazāk slaids, īsāku kaklu, zemāku galvu. Peldot sēd dziļāk ūdenī, aste tik tikko virs paša ūdens, nevis augstāk kā pārējām pīlēm.

Dažās vietās Latvijā gaigalu dēvē arī par baltvēderi, dūķeni vai niru.

Gaigala īpatna ar to, ka ligzdo koku dobumos. Ar to tā būtiski atšķiras no citām pīlēm. Tomēr, ja tādu dobumainu koku tuvumā nav, gaigalas ligzdas ierīko arī ceros un zālē.

Gaigalas Latvijā parasti redz tikai kā caurceļotājas. Tas gal­venokārt dzīvo tālāk uz ziemeļiem, lielajos Skandināvijas pussalas ezeros. Tomēr retumis šie putni ligzdo ari pie mums. Vietvārdi liek domāt, ka senāk, kad pirms vairākiem gadu tūkstošiem Latvijā bija vairāk ezeru, bija vairāk ari gaigalu.

Dainās gaigala pieminēta reti, ticējumos nemaz. Iespējams arī, ka dainu simbols "baltā jūras gaigala" aizgūts nevis no melnbaltās nirpīles (Bucephala clangula L.), bet gan no lielajām polārkaijām, kas Latvijā patlaban ieceļo reti.

Vārds "gaigala" Latvijas vietvārdos. Gaigalavas pagasts, kura vārdu varētu tulkot — gaigalu ūdeņi — pieguļ Lubānas ezera aus­trumu daļai. Pagasts aizņem neauglīgu purvainu zemieni. No pirmā acu skatiena te nekā ievērības cienīga nav. Tomēr, uzma­nīgāk apskatoties kartē, redzam, ka šo apkārtni krusto divas ievē­rojamas svētvietu līnijas. Pa meridiānu, t. i., Z-D virzienā iet Lielā Munameģa-Alūksnes-Krāslavas Sauleskalna līnija. Bet R-A vir­zienā ir Pāvilostas-Gaiziņkalna līnija. Šī pēdējā līnija vēl mūsdie­nās ievērojama ar to, ka uz tās bieži vērojami enerģētiskie apļi zā­lēs vai tīrumos, kurus dēvē par "lidojošo šķīvīšu" nosēšanās vietām.

Turklāt uz jau minētās Pāvilostas līnijas netālu no Meirāniem ir neliela apdzīvota vieta Gaigalieši. Un vēl viena neliela apdzīvota vieta Gaigalava ir Rožupes pagastā. Tas liek domāt, ka senatnē putni gaigalas Latvijā vai vismaz Latgalē bija sastopami biežāk nekā mūsdienās.

Šo mitoloģisko putnu ar neparastām spējām piemin deviņu latvju dainu pamatvarianti. Gaigala nes gaismu tad, kad nekādi citi spēki to nespēj. Gaigala izceļ Zemi no tumsas un aizdedzina "Daugavu", t. i., ierosina Zemes enerģētisko starojumu, kas dod dzīvību visai Zemei.

Sajās dainās aprakstītos notikumus veica būtnes, kas stipri augstākas par cilvēku un citās dainās minētas kā Dieva dēli.

No visām dainām, kas simbolu valodā vēsta par senajiem notikumiem, izmantojot putnu vārdus, šīs "gaigalu" dainas vēsta par pašiem vissenākajiem. No visām dainām, kas izmanto putnu vārdus kā simbolus, lai ieskatītos Viņsaules un Aizsaules darbībās, šīs dainas raugās visdziļāk. Tas ir visgrūtāk izprotamas, jo mūs­dienu cilvēka domāšana ir ļoti tāla no seno zintnieku izpratnes.

Vēl izpratni apgrūtina tas, ka bieži vien visaugstākais simbols Gaigala mijas ar ļoti augstas zintnieces Gaigalas darbību. Tāpēc dažviet mūsu izteikumi būs drīzāk minējumi nekā tulkojumi.

Dainās ezera gaigalu sauc arī par gaigaliņu vai gaigalīšu. Ir vēl papildu raksturojumi, kas atšķir enerģētiskos līmeņus — sudra­botie gaigalīši, baltie gaigalīši un pelēkā gaigala.

Skaidrs, ka te nav runa par putnu nirējpīli. Bet nule minētos darbus nespēj neviens cilvēks, pat zintnieks. Daina par "Gaigalu" apraksta lielos kosmiskos notikumus, pamodinot Zemi bioloģiskai dzīvībai.

Gribot negribot rodas jautājums — ar ko gan šķietami necilā nirējpīle izpelnījusies būt par tik izcilu simbolu. Varbūt gaigalai kā simbolam visai līdzīgs ir cits sens simbols — niedra, tā vieno trīs telpas — ūdeni, gaisu un zemi. Gaigala uzturas ūdenī, uz zemes, nirst zem ūdens, bet ligzdo gaisā — kokos. Bet vēl ticamāk, ka šiem putniem ir tādas spējas, kuras zināja mūsu senči, bet mūs­dienu paaudze tās neapjauš.

Gaismas nesēja. Vairākos seno tautu mītos uzsvērts visai nozī­mīgs Zemes radīšanas posms, proti, gaismas došana zemei un Ze­mes kā "zelta" enerģijas ražotājas ierosināšana. Bet nevienā no mums zināmiem citu tautu mītiem nav parādīts, kā tas izdarīts. Tikai latvju garamantās, kas satur pašas vecākās un būtiskākās zināša­nas, dots šo kosmisko notikumu apraksts, protams, simbolu valodā.