Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Visai iespējams, ka rituālās darbības pēc pirmās dzeguzes dzirdēšanas bija arī dainās minētais sit kociņu pie kociņa. Zemāk minētos ticējumos labi redzam, kā laika gaitā grimušas zināšanas.

ja dzeguze kūko kokā, tad jāpieiet pie tā un jāpiesit ar kādu sprungu- liņu; cik reizes pēc piesišanas dzeguze vēl kūkos, tik gadu vēl būs jādzīvo.

6297 Vestiena

Ja kokam, kurā kūko dzeguze, var apiet trīs reizes apkārt, tad, uz kuru pusi dzeguze aizlaižas, uz to pusi aizprecēs.

6299. Allaži

Vēl interesants ir arī senais ticējumus no Latgales, kas atkal uz­sver, ka dzeguze atbild tad, ja jūs to vēlaties. Bet tad jāiet uz mežu, kur ir koki, celmi, kur var uzdot jautājumu.

Kad cylvāks grib zi/nuot, cik jis vel godu dzeivos uz šuo pasauļa, tod kū jam vajag dareit? Pavasari vajag īt uz mežu un dzirdēt dzaguzi. Cik dzaguzja reižu aizklīgs, tik godu tys cylvāks dzeivos.

6292 Rēzekne

Tālāk jau pārējos ticējumos redzam vairs tikai seno zināšanu vāju atblāzmu, kuru nomāc kropļojums.

Cik reizes pavasari (pirmo reiz) dzird dzeguzi kūkojam, tik gadus dzīvos (ja tas, kas klausās ir vecs) vai pēc tik gadiem dabūs precēties (ja jauns cilvēks).

6288 Sātiņi

Dzeguze ir kautrīgs putns un māju tuvumā parasti neuzturas. Mūsu senči novērojuši ka, ja mājas tuvumā vai pašā mājā ieradies kāds tāds putns, kurš parasti pie mājām neuzturas, tad tā nav laba zīme. It sevišķi teiktais attiecas uz dzeguzi. Novērojumi par to, ko vēstī dzeguzes ierašanās mājās, uzkrāti visā Latvijā.

ja dzeguze kūko pie mājas, tad kāds tanī mājā mirs jeb būs kāda nelaime.

6340 Lubāna

Tagad, lūdzu, godīgi atbildiet uz jautājumu — vai jūs past­nieku saucat par sliktu tikai tāpēc, ka viņš kādu reizi atnesa vēstuli ar sliktu ziņu? Taču ne. Tas pats jāsaka par dzeguzīti. Ar to, ka viņa brīdina par sliktu notikumu nākotnē, viņa dara nevis sliktu, bet labu darbu, jo dod iespēju gatavoties tam, kas var notikt.

Un vēl padomāsim. Vai tik jaunāko laiku ticējumi par dzeguzi kā sliktu putnu nav radušies no nule minētajiem, neapšaubāmi daudz vecākiem ticējumiem?

Laika vērojumi. Kaut ari dzeguzi nav viegli ieraudzīt, toties to viegli izdzirdēt: Dzeguzes pirmajai kūkošanai veltīti visai daudzi ticējumi.

Liela vērība veltīta laikam, kad dzeguze iesāk, kūkot. Šo zinu ievēroja sējas sākuma noteikšanai. Dzeguzes pirmā dziesma lieci­nāja par to, kāda būs vasara. Ta kā pavasaris dažādos Latvijas no­vados ir atšķirīgs, tad pats par sevi saprotams, ka atšķirīgiem jābūt ari uzskatiem. Sniedzam vienu no ticējumiem, kas nāk no pašas Ziemeļlatvijas — no Apes.

Ja dzeguze sākot kūkot savā laikā, t. i., deviņas dienas priekš Jurģiem, tad esot laba, vienāda vasara, ja agrāk kūkojot, tad ar sēšanu esot agrāki jāpasteidzas, bet, ja vēlāku, tad varot ar sēšanu uzkavēties. Ja dzeguze beidzot kūkojot ap Jāņiem, tad gaidāmas agras salnas, bet ja bei­dzot ar Pētera dienu, tad gaidāms labs, silts rudens.

6495 Austrums, 1891 D. Ozoliņš

Agra kūkošana ir laba pazīme, kas liecina par agru pavasari, siltu vasaru (6481), labu gadu (6490).

Par to, ko nozīmē dzeguzes kūkošana pēc Jāņiem, ziņas pretru­nīgas. Pašā Ziemeļvidzemē Apē to uzskata par labu, citur par sliktu zīmi. Te nav nekādu pretrunu, jo pavasaris Apē iestājas divas, pat trīs nedēļas vēlāk, kā, teiksim, Bauskā vai Tērvetē. Pavasaris, kas apēniešiem liekas agrs, tērvetniekiem liksies pagalam iekavējies.

Pēc tam, kad dzirdēta dzeguze, var staigāt basām kājām (6523 un 4).

Māņu ticējumi. Diemžēl pārējie ticējumi — pēdējo gadsimtu māņi jau vairs tikai runā par miršanu. Ta kā dzeguze reti kad kūko vairāk nekā 30-40 reižu, tad, ja ticēt šiem jaunajiem māņiem, tad jau mūsu tauta sen būtu mirusi.

Otra māņu grupa ir par t. s. aizkūkošanu. Iespējams, ka šie ti­cējumi radušies kā vecmāmiņas mudinājums agrāk celties, paēst un tad pie darba. Jo tikai tad Dievs dod savu palīdzību.

Vai, Dieviņi, vai, Dieviņi, Kā tu man nepalīdzi? — Celies agri, gulsties vēlu, Es tev gribu palīdzēt.

LD 6689

Diemžēl liela daļa 19. gs. ticējumu jau zaudējuši savu jēgu. Tur, kur senās zināšanas zuda, iestājās nolemtība, kas nebija rak­sturīga mūsu senčiem.

Pavasarī, kad dzeguzes sāk kūkot, jāsargās, ka tās neaizkūko. Ja pirmo reizi dzird dzeguzi kūkojot neēdis, tad jābadojas līdz nākošajam pavasarim. Tāpat ja nav naudas kabatā un ja saplīsušas drēbes mugurā.

6375 Skrunda

Latvju dainas un vecākā slāņa ticējumi liek domāt, ka senāk jēdzienam "aizkūkošana" bija kāda cita, ar seniem rituāliem sais­tīta nozīme.

Dzagūzeite, koukojota, Kam tu mani oizkoukoji?

Nadūs gūvs lobu pīņu, Ni aiteņas meikstu vylnu.

Ltdz 11247

Mēģināsim atbildēt uz jautājumu — kāpēc gan mūsu darbīgie vectētiņi ļāvās nolemtības pilnajiem ticējumiem?

Pirmkārt, daudzās vietās senās zināšanas bija izskaustas. Bet, otrkārt, mēs šeit varam atrast ari visai skumju pamatojumu. Dzimtbūšanas laikā daudzi cilvēki, pat lielum lielā daļa bija iedzīti neticamā nabadzībā.

Kāda var būt dzimtcilvēkam kabatā nauda, ja dažkārt pava­sari ari bez maizes kumosa mutē nācās sākt darba dienu. Maizes labību nācās aizņemties no barona, rudenī atdot ar uzviju, un ziemā latvieti atkal gaida bads. Tā cilvēki mocījās visu 18. gs. un vēl līdz 19. gs. vidum.

Lai dzeguze neaizkūkotu, tad pavasara rītos agri arvien ir kas jāuz­kož, ko sauc par dzeguzes kumosu.

6274 J. Lange

Krustnešu veiktā okupācija 13. gs. līdz tam bagātos Ietu cilvē­kus noveda bezcerīgā postā un nabadzībā. Par to liecina 17. gs. sākumā pierakstīts ticējums.

Kad dzeguze pavasarī iesāk kūkot, tad tik gadu cilvēks dzīvos, cik reiz viņš dzird dzeguzi kūkojam.

6278 P Einhorns

Kaites nodošana. Vēl atzīmēsim, ka, veicot citas rituālas dar­bības, var atbrīvoties no dažādām kaitēm.

Kad pavasarī dzeguze tukšā sirdī (t. i., dūšā — /. V.) aizkūko, tad pie kura priekšmeta pirmā pieduras, tas nokaltis, vai tas būs dzīvnieks, augs vai kas cits.

6363 Vecpiebalga

Šī mežonīgā doma ir visai jauna un neatbilst mūsu senču uz­skatiem. Ta ievazāta no Rietumeiropas. Interesantas ir dažas citas darbības.

Tikai kā viduslaikos radusies tumsonība jāuzskata ticējumi par savas nāves nodošanu kokam.

Dzeguze ir ļauns putns, ja viņa aizkūko, tad jāmirst. Izglābties var tikai tad, ja tūliņ skrien pie kāda zaļa koka un iekož tā mizā, tad tikai koks nokalst.

6312 Jaungulbene

Sējējam vajadzējis sēklas graudiņu mutē ieņemt, lai dzeguze nedabūtu aizkūkot, citādi tam sējums labi neizdevās. — Ko dzeguze aizkūkojusi, tam bijis jāuzmeklē tas koks, kur dzeguze kūkojusi, un tanī ar zobiem deviņas reizes jāiekožas, vai arī ar galvu trīs reizes jābada, tad tas koks nokaltis, bet pašam neesot bijis jākalst.

6317 D. Ozoliņš

Ta nu koku, ko senči cienīja kā dzīvības izpausmi, no Rietum­eiropas ievazāti uzskati pārvērta par upurējamo, kam jāatdod sava dzīvība cita vietā. Te nepārprotami jūtams jaunāko reliģiju iespaids.

Kopumā jāsaka, ka par nevienu citu putnu nav tik daudz māņu ticējumu kā par dzeguzi. Tomēr, ja tos uzmanīgi skata, var atrast visai interesantas norādes. Piemēram, vēl pakavēsimies pie pēdējā ticējuma (6317) pirmās dalas. Sēklas graudiņa ieņemšana mutē norāda uz senu auglības rituālu, kurā dzeguzei bija sava un pie tam ļoti laba loma.

Citu tautu mīti

Daudzās garamantas liecina, ka dzeguze latviešiem bijis daudz cienījamāks putns nekā citām tautām. Kaut arī tā sastopama bez­maz vai visā pasaulē, mītos parādās ļoti reti.