Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Dzeguze pati sev ligzdu netaisa, bet savas olas novieto jau mi­nēto mazāko putnu ligzdās. Ja iespējams, tad dzeguze tur piedēj klāt savu olu. Pārsteidzoši ir tas, ka katru reizi to krāsa ir savādāka, un ir tieši tāda, kāda ir olām izraudzītajā audžuvecāku ligzdā.

Audžuvecāki, perējot savas, izperē arī dzeguzes olas un baro dzeguzēnu. Tas izgrūž no ligzdas pārējos putnēnus, līdz paliek viens. Audžuvecāki to turpina barot, līdz dzeguzēns ligzdu pamet. Tas notiek visai ātri, jau 20. dienā:

Cilvēki par "dzeguzēniem" sauc nepateicīgus audžubērnus.

Vai dzeguze nicināma? Ziņas par slinko putnu, kas nevīžo iz­perēt savas olas, nekādu mīlestību neizsauc. Vēl jo mazāk siltu jūtu var izsaukt dzeguzēns, kas izgrūž no perēklīša audžuvecāku īstos bērnus, lai tad barotos uz to rēķina.

Tomēr dabā viss ir tā iekārtots, ka šķietamam ļaunumam pretī liek kaut ko labu. Un proti, dzeguze ir vienīgais putns, kas spēj ēst un arī ēd spalvainos kāpurus. Neviens cits putns to nespēj, jo kā­puru spalva ir no kramskābes, t. i., no akmens, līdzīgi kā nātres dzelksnis. Tikai atšķirībā no nātres, kāpura dzeloņi neizdala indi.

Toties nonākot putniņa kuņģī, šie dzeloņi tur ieduras un tas nozīmē tā putna nāvi, kas ēdīs spalvainos kāpurus.

Asie dzelkšņi ieduras arī dzeguzes kuņģī, bet tai ir īpatnējs kuņģis. Kad tas jau tā piepildījies ar kāpuru ādām, ka tur nav dzīvas vietas, dzeguzei zem vecās kuņģa ādas izaug jauna un veco kuņģi ar visām ādām tā izvemj ārā.

Ja nebūtu dzegužu, tad savairotos spalvainie kāpuri un aizietu bojā ļoti daudz augu. Tāpēc teiksim tā, ka dzeguze ir ļoti vajadzīgs, kaut arī īpatns putns.

Vēl piebildīsim, ka dzeguze, kas sastopama visā pasaulē, iz­manto vairāk nekā 140 mazo putnu sugu ligzdas. Latvijā tā galvenokārt apceļ cielavu, čakstīšu, čipstes, erickiņu, ķauķu, paceplīšu un sarkanrīklīšu perēklīšus. Tomēr paretam dzeguzēnus audzina arī mazie putniņi. Protams, ka dzeguzēni mazina šo putnu skaitu.

Bet daba uztur saprātīgu līdzsvaru. Nav nekur manīts, ka dzeguze, dējot olas mazo putniņu ligzdās, būtu iznīcinājusi kādu mazo putniņu sugu.

Dzeguzes Ķegumā. Gandrīz visu Eiropas tautu valodās dze­guzes vārds saistāms ar tās teikto "kukū". Ta piemēram, dzeguzes vārds skan:

angļu valodā — cuckoo, izrunā kukū;

itāļu — kukulo;

krievu — kukuška.

Igauņi dzeguzi sauc par kāgu, no šī vārda ari nāca vārds Ķe­gums. Tam tuvs lietuviešu gegute. Lietuviešu g latviešu valodā pārtop par dz, no tā dzeguze. Vēl jāpiemin, ka lietuviešu valodā geguže nozīmē maija mēnesi. Tātad senči dzeguzi saistīja ar jauno ziedoni, nevis ar miršanu, kā tas jūtams jaunāko laiku ticējumos. Vēl piebildīsim, ka senai lietuviešu kāzu dejai ir nosaukums gegute.

Vistālāk no igauņu kāgu aizgājuši baltu cilts galindi — tagadējie baltkrievi. Viņu valodā dzeguze saucas zezuļe.

Par dzeguzi saglabājies samērā plašs tautas garamantu klāsts. Rūpīgāk pavērojot, tajā var atrast senāko slāni, kad cilvēki prata sarunāties ar dzeguzi un ar tās palīdzību izzināt, cik ilgi jāgaida līdz tam vai citam gaidāmajam notikumam. Bet šīs zināšanas pamazām piemirstas. 19. gs. garamantas dzeguzes kūkošanā sa­skata tikai nāves draudus vai kādas citas nelaimes un nebūšanas.

Mēģināsim izsekot, kā gan mainījušies uzskati un vai iespē­jams atkal atjaunot seno māku sarunāties ar dzeguzi.

Dzeguzes dziesma. Varbūt pareizāk būtu teikt dzeguža dziesma, jo kūko jau tikai tēviņš. To viņš dara, grozoties uz visām pusēm, tāpēc skaņa dzirdama te skaļāk, te klusāk. Lielākā daļa no mums pazīst tikai divbalsienu kūkošanu — "uh-uh, uh-uh, uh-uh!" Dienā tēviņi var nokūkot 20-30 reižu vienā dziedājumā, rīta agrumā līdz 100 reižu. Iespējams, ka tas ir kāzu aicinājums.

Gadās, ka līgavainis ilgi kūkojot aizsmok un tā dziesmu no­beidz ar "achach — achach", kas skan līdzīgi aizsmakuša cilvēka smiekliem. Bet, ja līgavainis dzenā mātīti, skan trīsbalsienu kūko- jiens, bet tas jau gadās reti.

Ļaudonas pusē stāsta (6423), ka dzeguzei pakaļ lidojot mazs putniņš, saukdams — tiš perēt, tiš perēt! Bet dzeguze atbild — kas kūkos, kas kūkos?

Par dzeguzi ir gandrīz 300 ticējumu. Ne par vienu putnu to nav tik daudz. Bet šie ticējumi neliecina par draudzīgu attieksmi pret kūkotāju. Var jau būt tāpēc, ka dzeguze ir bikls putns un cil­vēkiem necenšas rādīties. Līdz ar to par dzeguzi pierakstīti vairāki nepatīkami māņu ticējumi:

Pavasarī, kad dzeguze dabūjot ieknābt pumpurus, viņai atraisoties mēle un tā sākot kūkot. Viņa kūkojot tik ilgi, kamēr varot dabūt mīkstus pumpurus. Bez pumpuriem viņai paliekot stīva mēle, ka vairs nevarot kūkot.

6248 Tukums

Mēs jau pieminējām, ka lidojumā dzeguze atgādina vanagu. Ticējumi šo līdzību atspoguļo visai savdabīgi.

Tas notiekot pēc Pētera dienas, un tad dzeguze paliekot par vēja va­nagu, ķerot mazus putniņus un arī cāļus. Dzeguzes pašas nedējot olas, apspļaudot tikai citu putnu olas, no kurām tad tiekot izperēti dzeguzēni.

6249 Tukums

Tie, protams, ir māņi, bet liecina, ka dzeguze nav ne mīlēts, ne cienīts putns. Arī pārējie ticējumi, gan tie, kas saistīti ar dzeguzes dzirdēšanu vai redzēšanu, saistīti tikai ar kaut ko nelāgu.

Šeit interesanti salīdzināt, ka garamantu senākajā slānī — tau­tasdziesmās — dzeguzei nekādas sliktas īpašības nepiedēvē, toties ticējumos dzeguze padarīta par nelaimes putnu.

Tomēr daudzi šāda veida ticējumi šķiet pēdējā gadu tūkstoša uzslāņojumi. Dainas, kas ir daudz senākas, uzskata dzeguzi par pareģoni. Un galvenā pareģa uzdevums ir paziņot patiesību, neat­karīgi no tā vai tā ir patīkama vai nepatīkama.

Dzeguze un Aiz-Saule. Dzeguze pēc senču domām bija sa- karniece, kas vienoja debess un Zemes simbolizējošos spēkus un to gudrību pauda cilvēkiem.

Kūko, zelta dzeguzīte, Sudrabiņa ozolā, Kam atstāji zaļu birzi Daugaviņas maliņā.

FS 958, 7497, Kazdanga

Vairākās dainās sudrabiņa ozola vietā uzrāda citus, būtībā līdzī­gus simbolus, kā zaļas niedras galiņā (21, 247), purvāja niedrājā (935, 910), sausas priedes galiņā (1730,2748), dogūšā šiliņā (1670,880) u.tml.

Zaļās birzs vietā — zelta (1838,155), Daugaviņas maliņā vietā — lejiņā (176,1106a). Dainai ap 30 variantu.

Vairākas dainas norāda dzeguzei, kur tai jāatrodas zintēšanas laikā, lai būtu saite ar Saules enerģētisko telpu un zintēšana dotu pareizu atbildi. Iesaka nekūkot dzīvā kokā, bet gan sausā priedē vai eglē, vai niedres galā.

Kam kūkoji, dzeguzīte, Ziedošāji ābelē? Piebirst tavas sīkas spalvas Ar ābeļu baltu zied'.

K1552,14251

Gan šī, gan sekojošās dainas salīdzināmas ar tām saules dai­nām, kur Saulei neiesaka ilgstoši uzturēties ābeļu dārzā. Tātad dze­guze bijusi Saules vai augstākajā nozīmē — Laimes ziņu paudēja.

Kūko, mana dzeguzīte, Zaļas birzes malīnā; Nekūko dārziņā, Ziedošāji ābelē.

V 1978,868

Ir tikai pāris dainu ar citu norādi, bet tajās nav zintēšanas dar­bības vietas nolieguma. Šīs pretrunīgās dainas norāda uz seno zintnieku lietoto simbolu un uzskatu maiņu pēcledus laikmetā. Turklāt vecāka šķiet tieši šī, t. i., otrā dainu grupa.

Kūko, mana dzeguzīte, Ziedošā ābelē, Lai zied tavi spārnu gali Kā ābeles balti ziedi.

K 1697, 4418

Citi varianti noliedz kūkot tēva ozolā, iesaka priedes galiņā (1796). Tāpat noliedz kūkot aramā zemītē 2448, 36 v. Vēl 2448, 314 iesaka kūkošanai sausas egles galiņā.