Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Saldu alu darināt. Kad būs alus izdarināts, Kungi dzers, bet tev vis nedos; Kad būs galvā žvingulis, Palaidīs tev' brīvībā. Ko tad darīs, cīrulīti, Tad būs auksta ziema klāt?

Ltdz 19565

Te pēc padarītiem darbiem Cīruli "izmet uz ielas", tomēr at­stājot dzīvu. Tomēr gan šī dzīvība, gan brīvība ir tikai nosacītas, jo būtībā to pašu bojāeju vien nozīmē.

Zintnieku nogalināšana

Nule apskatītie dainu varianti par Cīruļa atlaišanu brīvībā ir samērā jauni. Tie uzskatāmi par tuvinātiem aprakstiem. Patiesība ir skumjāka. Ne senatnē, ne arī tagad šāda veida speciālistus neat­laida dzīvus vai vismaz darba spējīgus. Notikumu dziļāko būtību pauž citas dainas, kas vēsta par Cīruļa nogalināšanu. Tajās vēl Cīrulis ar degunu grīdu slauka, ar krūtīm kalnus gāž. Domāju, ka šie simboli nav sevišķi jātulko. Vēl pēc krāsns kurināšanas liek iesmu drāzt. Un brīdina:

… Nemācēsi iesmu drāzt, Bāzīs pašu iesmiņā. Izceps tevi cepetī, Apēdīs maltītē.

Kāpēc tikai Cīrulis ir mazputniņš? Daudzās dainās, uzru­nājot cīruli, piebilst — mazputniņš. Savādi, bet šāda uzruna nav manāma dainās par vēl mazākiem putniņiem — zīlīti, žubīti, zvir- bulīti.

Bet, ja ieskatās, šī uzruna nav ne līdzjūtīga, ne lutinoša, ne pazemojoša.

Par mazputniņu Cīruli sauc tāpēc, ka viņš dzīvo un strādā laikā, kad zeme un tauta apspiesta. Šim zintniekam ar izcilām spē­jām jādarbojas pagrīdē klusi un nemanāmi. Tas ir gandrīz neiespē­jami. Tikko Cīrulis pamanīts ceļa maliņā, tā lieli kungi saņem viņu ciet un noved Vāczeme.

Bojā gāja daudzi Cīruļi. Kaut arī dainas vēsta par vienu Cī­ruli, tā dabu un likteni, tomēr tikai viena Cīruļa dēļ nebūtu sace­rēta diždaina.

Latvju dainas veltītas ne vienam vien varonim. Te noteikti jā­domā par kādu senu un ļoti lielu visas tautas traģēdiju, kad gājuši bojā daudzi Cīruļi. Mēs to saistām ar Senlatvju civilizācijas bojāeju, ar Pokaiņu izpostīšanu. No skandināvu sāgas izriet, ka tas varēja būt āriešu cilšu divu uzbrukumu izraisīto darbību apraksts.

Pazūdot gaismas nesējam Cīrulim, iestājas garīgas tumsas laiks. Tomēr mūsu senči šajā piecus gadu tūkstošu ilgā tumsas laikā saglabājuši senās dainas un sacerējuši diždainu par Cīruli.

Cīrulīti, mazputniņi, Negul' ceļa maliņā, Garām brauca lieli kungi, Traucē tavu perēklīti. Laidies upes līcītī Aiz purviem, tīreļiem, Ne tur tilta, ne tur ceļa, Ne tur brauca lieli kungi, Ne tur brauca lieli kungi Traucēt tavu perēklīti.

LD 2619 Altene

Par to, kas ir upes līcītis, sensenās dainas dod paskaidrojumu. Dieva dārzs, svētvieta. Senatnē svētvietā ar ļaunām domām nedrīk­stēja ienākt pat svešā zemē ielauzušies karavīri.

Kur tu dzēri, ceiruleiti, Ka tik skani gavilēji? — Aiz upeites leiceiti, Poša Dīva dārzeņa.

Ltdz 11136

Mūsu senčiem lielvaru priekšā ne reizi vien nācies slēpties no militāra pārsvara. Atcerēsimies, ka 17. un 18. gs. mijā Krievijas cars Pēteris I pavēlēja Latgalē un Vidzemē visus darba spējīgos cilvē­kus nogādāt Kazaņas un Astrahaņas vergu tirgos, pārējos nogali­nāt, lopus nokaut, mājas nodedzināt, sējumus izbradāt. Nelaimī­gie cilvēki slēpās mežos un purvos. Grāfs Seremetjevs, kas vadīja šo briesmu darbu, ziņoja caram, ka pavēle izpildīta, Vidzemē nedzird pat gaili dziedam. Mans vectēvs stāstīja, ko viņam stāstīja viņa vectēvs, ka cilvēki bija palikuši pavisam reti. Ja divi cilvēki viens otru satika, tad tie apkampās, apsēdās ceļmalā un stāstīju viens otram, ko redzējuši un ko zina. Vēl sekoja bads un mēris. Un tomēr Vidzemes cilvēki izdzīvoja.

Vēl šajā garajā dainā piemin "Vāczemi" kā simbolu. Cīrulis tur kalpo.

Svešu zemju iekarotāji mūsu senčus veda uz savas zemes vergu tirgiem. Veda vīriešus, sievietes, veda bērnus. Toreiz lopu vagonu vēl nebija, tūkstošiem kilometru nācās iet kājām.

Cīrulīti, mazputniņi, Netup ceļa maliņā: Rītā braucīs lieli kungi, Ieņems tevi karītē, Aizvedīs uz Vāczemi; Tur tev licīs malku cirst, Sestdien pirti kurināt. Sestdien pirti kurināt, Lieliem kungiem mazgāties. Lieli kungi mazgājās,

Svētu dienu gaidīdami, Svētu dienu sagaidījši, Aiziet Māras baznīcā; Tur tie lūdza, tur tie sauca, Sav' zemīti pieminot.

Ltdz 19564

Dainās minētā kariete vai vezums ir vergu karavānas simbols. Tādas uz svešām zemēm dzina daudzas reizes, jo latvju vergus cie­nīja viņu čakluma dēļ. Pa ceļam daudzi mira, bet pasākums tomēr bija ienesīgs, un vergu vešana atkārtojās. Mūsu zemes vergi ļoti iecienīti bija Volgas lejtecē un Tuvo Austrumu zemēs. 16. un 18. gs. karos ikkatrā uzbrukumā uz Kazaņas un Astrahaņas tirgiem tikai no Latgales vien aizveda vidēji pa 70-90 tūkstošiem cilvēku.

Mūsu senči glābās svētvietās, ierīkojot ap tām bioenerģētisko aizsardzību. Šādas patvēruma vietas nejuta ne iekarotāju asins- suņi, ne okšķeri.

Cīruļa dainu kopumam it kā nav noslēguma, kas vēstītu par jauna cikla sākumu pēc Cīruļa nāves. Šis nobeigums būtībā dots dainās par jaunas pils celšanu un ticējumos par dīvaino ziemo­šanu, kuru jau pieminējām šīs nodaļas sākumā.

Mūsu tauta un igauņi ir vienīgie pasaulē, kas izdzīvoja cauri septiņu gadu simtu apspiestībai, verdzībai un postam. Bet cik šādu laiku nav bijis tās vēsturē, kura ir vismaz 65 gadu tūkstošus gara! Mēs izdzīvojām tāpēc, ka grūtos brīžos Dievs deva mūsu tautai jaunatdzimušas Cielavas un Cīruļus. Kamēr cienīsim savas tautas senčus, varam uz to cerēt arī nākotnē. Nav otra putna, kuru mūsu senči būtu godājuši tik augstu, kā cīruli.

Augstāk dzied cīrulītis Par visiem putniņiem; Dievam gudrs padomiņš, Par šo visu pasaulīt'.

LD 33648

Skaidrs, ka senatnē cīrulis ir bijis mūsu svētais putns un par Cīruļiem saukti cilšu un tautu zintnieki — viedie vecajie. Te jāpa­pildina, ka gailu izcelsme saistāma ar Zemgali. Tās senais vārds Semmigalia tulkojams kā gailu sēkla, t. i., vieta no kurienes nākuši senās Eiropas valdnieku priesteri. Cīrulis bija ari senās Eiropas valdnieku priesteru gailu svētais putns. Gaili to uzskatīja par labā burvja putnu. Cīruļa kāja bija talismans pret vajāšanām.

Citu tautu mītos Cīruli piemin altajieši un mongoļi ar Sauli un uguni. Cīrulis palīdz mongoļu dievībai Ognen-Galonan iegūt uguni.

Atceramies, ka vājas atskaņas par Cielavu bija seno japāņu, bet par Cīruli — Tālo Austrumu mītos. Tas kopā ar dažiem Latvijas vietvārdiem norāda uz kādām ļoti senām saitēm.

Šīs ziņas būtiski ietekmē gadsimtu ilgo strīdu par to vai leti— t. i., Ietu gaili (latgaļi) un semi gaili (zemgaļi) ir kādā saistībā ar Vi- duseiropas gaiļiem.

Interesanti atzīmēt, ka angļu valodā vārds Cīrulis — lark skan tuvu vārdam large, t. i., liels. Līdzīgi vācu valodā Lerche. Droši vien šīs līdzības arī saistāmas ar gailu valdīšanas laiku senajā Eiropā.

Kūko augsti, dzeguzite, Laid balstiņu līdz zemei; Augšā tevi Dieviņš dzird, Zemē mani bāleliņi.

FS 914,1208. Sēlpils

Dzegužu dzimtas putni izplatīti visā pasaulē. Pie mums dzīvo parastā dzeguze, 33-36 cm gara, pelnpelēku muguriņu, baltu pa- vēderīti un ciskām. Balto daļu grezno šķērsas melnbrūnu viļņu līnijas.

Dzeguze ir bikls, vientuļš putns. Lido veikli, lidojumā atgā­dina vanagu.

Uz zemes neveikla. Parasti uzturas lapu koku birzis un mežos, arī krūmos, kā arī zāļu ciņiem apaugušos klajumos.

Daudzu vīru "ģimenes". Dzeguzes atšķiras no citiem put­niem ari ar to, ka tās nedzīvo pāros. Katram tēviņam ir savs no­vads, ko tas stipri aizstāv. Vairāki tēviņi veido lielāko teritoriālo vienību — mātītes novadu, jo tās ciemojas pie viena, otra, trešā tēviņa, meklēdamas ligzdas, kur dēt savas olas.