Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Irbe, irbe, tautu meita, Ir vanagi bāleliņi; Māk irbīte rotāties, Māk vanagi lidināt.

LD 11851

Mēs jau apskatījām to rotāšanu — lēkšanu no viena kalna uz otru.

Pirms doties tālāk, pieminēsim šīs dainas variantu, kur minēts sens, jau izzudis irbes vārds — jirrba. Vēl citur arī ierbe.

Irbe, irbe, tautu meita, Kā vanagi bāleliņi. Iet irbīte tautims, Sāk vanagi lidināt.

LD 11853

Šajā dainā tautās iešana pilnīgi noteikti nav apprecēšanās, bet gan zintniecisko darbību uzsākšana.

Irbe ir sauszemes putns, kas dzīvo laukos, krūmos, mežos, sausās vietās. Lielos ūdeņos irbe nemīt.

Turpretī, skatot kopā tās dainas, kur minētas irbes, vairāk kā puse no tām irbes saista ar ezeriem, upēm, dižo Daugavu un pat jūru. Un šīs dainas nebūt nav tāpēc sacerētas, ka ari irbīte laiku pa laikam grib dzidro ūdeni nodzerties. Te domātas ļoti dziļas saistības.

Iesim, irbe, tecčtiesi Pa to lauka līkumiņ; Tu tecēsi ezerā, Es savosi bāliņos.

FS 1638, 4075 Skrunda

Bāliņos — tas būtu Viņ-Saulē. Salīdzinot ar citām dainām, nā­kas secināt, ka Irbes saistās ar Aiz-Saules ūdeņiem. Nākamā daina pirmajā mirklī šķiet pavisam sadzīviska, tomēr, vērīgāk lasot, at­rodam līdzības ar trīs laiviņām pie Viņsaules avotiem.

Trīs irbītes purināja Avotiņa maliņā; Purin, irbe, nepurini, Viena būsi vanagam.

FS 1450, 3191

Bet tagad jau būs viens no Daugavas pieminējumiem — ne jau upes, bet simbola. Kaut arī dainas vidējā daļa ir kropļota, vir­zot klausītāja domu it kā uz precībām, pēdējās divas rindas atkal jau glabā Aizsaules simbolus.

Ronīts pūta Daugavai, Irbe svilpa šiliņā. Pūt, ronīti, vai nepūti, Tās irbītes nedabūsi:

Tā irbīte sudrabota Dimantiņa cekuliņu.

FS 1441,108 Rauna

Savādi, ja lasa dainas par Irbēm, tad līgavas to vien darījušas, kā varen skaļi svilpušas un kliegušas. Diez vai tā būs. Te tomēr jā­meklē dziļāki zemteksti.

Dažām dainām par Irbi ir līdzība ar dainām par Gaigalu. Pie­mēram, tilta būve pār upi.

Skaņi irbe nokliedzās Aiz upītes kalniņā; Cirtu priedi, metu laipu, Tā būs mana līgaviņa.

LD 550, arī LD 11464

Daudzas dainas stāsta par irbes pārbaudījumu ceļu, par tai veicamajiem uzdevumiem. Tie, protams, ir simbolu valodā un tā īsti bija saprotama tikai tā laika zintniekiem. Kaut arī jaunajai zint- niecei Irbei ir citi pārbaudījumi nekā Cīrulim, tie nebūt nav mazāk bīstami. Interesanta ir daina, kura stāsta par uzmundrinājumu zintniecei — iesācējai nopietnā darbā turēties godam līdzās liela­jiem ļaudīm.

Ierbe gāja tecēt ies Ar pelēku vanadziņu; Tec ierbīte, loki kājas, Dari kaunu vanagam.

FS Bb 22, 226, Skrunda, Lutriņi, Jaunpils, Gaiķi

Daudz sarežģītākas dainas ir par Irbes pārdzimšanu. To pilns skaidrojums aizņemtu pārāk daudz vietas. Dainā par Irbīti mēs at­rodam visas "pārdzimšanas" sastāvdaļas.

Daugaviņa, melnacīte, Melna tek vakarā; Tu, irbīte, zeltspārnīte, Tu gul jūras dibenā.

FS 1766, 6759 Viļķene

Šajā dainā iztrūkst lielas vidusdaļas. Bet nākamajā jau vēsta par pārdzimšanas beigu daļu — izcelšanu no jūras.

Irbīt, mana zeltspārnīte, Negul jūras dibenā! Es laidīšu zelta āķi Līdz pašam dibenam, Līdz pašam dibenam, Līdz taviem spārniņiem.

FS 1935, 2094 Vecpils

Irbes lielās mākas. Dainas nerunā par prasmi dziedināt cil­vēkus un saglabāt viņu veselību, jo tās bija samērā viegli apgūsta­mas, bet par māku gūt sasaites ar viņsauli un aizsauli. Tas deva iespēju gan noteikt un vadīt nākotnes gaitas, gan ari vadīt klima­ta, it īpaši nokrišņu daudzumu. Lūk, ko Irbes prot:

Irbe svelpa, pērkons grauda Viņāpus Daugaviņas; Kas irbei irkļu deva, Kas pārcēla pērkonīti?

FS 191,10449

No dainas izriet, ka Irbe pati pārcēlusies uz Daugavas viņu krastu, kas ir viņsaules simbols un vada notikumus šajā — pasau­les krastā. ŠI ziņa atbilst daudzās citās, it īpaši veļu, dainās paus­tajām darbībām.

Protams, te nav jādomā, ka dzīvs cilvēks nokāpa apakšzemes veļu valstī, kā to visai naivi apraksta gan sengrieķu teikas, gan Austrumu zemju mīti. Te ir runa par darba metodi.

Citu zemju mīti

Ziemeļamerikas un Rietumeiropas tautu mītos irbei piešķirta visai liela loma. Irbe palīdz krauklim radīt uz Zemes gaismu, iz­knābjot debesu velvē caurumu, pa kuru tā sāk iespīdēt.

Itelmeņu mītos ar irbi jāj visu zvēru un dzīvo radību pavēl­nieks Piļecūčs (vai Biļukajs). Atceraties, ka senindiešu mītos uz gulbja jāja Brahma.

Neapšaubāmi, ka ne jau mazais putniņš aiz nez ko tā ticis lielā godā. Senos mītos visai noteikti var saskatīt Senlatvju civilizācijas uzskatu iespaidu par Irbi kā jaunāko zintnieci un palīgu lielo zint­nieku kustībā.

Par mūsu un ziemeļu tautu saistībām liecina arī sāmu mīts par Sauli Peivi, kas karojusi ar Mēnesi. Putni karoja Peives pusē. Karu izbeidza vecītis, domāts Dievs, roņa izskatā. Šī teika ļauj skaidrot iepriekš apskatīto dainu par Irbes un Roņa sadarbību. Savukārt šīs dainas apjēgšana ļauj izprast irbes gulēšanu jūras dibenā.

Ne pirmo reizi mēs pieminam senās sasaites ar visai tālu tautu un pat citu kontinentu mītiem. Mēs visi tikām skoloti tādos uz­skatos, ka senatnē cilvēki dzīvoja mazās kopienās, viens no otra atrauti. Tomēr pēdējo gadu atklājumi ne tikai Pokaiņos, bet arī ci­tās vietās, piemēram, Arkaimā (Dienvidurāli) iezīmē pavisam citu ainu, kas rāda senāko tālo tautu tuvos sakarus sirmā senatnē. Var­būt tie pat bija labāki nekā šodien, jo modernie masu informācijas līdzekļi, lai cik ari tas paradoksāli nebūtu, drīzāk rada atsvešinā­tību, nevis tuvību. Mēģiniet atcerēties, kad pēdējo reizi skatījāties televizorā, dzirdējāt radio, lasījāt avīzēs vai žurnālos kaut ko par igauņu, lietuviešu vai baltkrievu kultūru. Un ko jūs vispār par to zināt? Domāju, ka pirms kādiem sešiem, astoņiem vai desmit gadu tūkstošiem jaunās zintnieku mācekles — Irbītes zināja par savām kaimiņu zemēm un tautām daudz vairāk nekā jūs.

Pēdējos gadu desmitos Latvijas senajās svētvietās veikti dau­dzi tautiski pasākumi. Tajos nereti piedalījās viens vai vairāki kraukļi. Viņi ne tikai novēroja cilvēku darbības, bet bieži vien deva pat savus "padomus"; dažos gadījumos līdzi darbojās sīki putni, pat to bari. Šajos gadījumos krauklis bija visu putnu vadonis. No to darbības, kā arī garamantām var secināt, ka krauklis kā simbols apzīmē pašus galvenos šīs pasaules zintniekus.

Krauklis sastopams gandrīz visā pasaulē. Viņa garums 86-88 cm, izplestu spārnu platums 120 cm.

Kraukļi un izglītība. Valda uzskats, ka izglītība kā sistēma ra­dusies tikai pēdējā gadu tūkstotī. Bet akmens laikmetā, pēc šo speciālistu domām, bijušas tikai pirmatnējo mežoņu kopienas, kur vadonis vai arī tā palīgs krīvs (burvis, šamanis), izmantojot no iepriekšējās paaudzes saņemtās zināšanas, prata dziedināt, noteikt laiku, veikt tos vai citus pareģojumus. Tomēr nopietnāk apskatot liecības par seno zintniecību, nevar neatzīt, ka šādi uzskati radušies tikai no nezināšanas un tie patiesībai nepavisam neatbilst.

Tā, piemēram, izrakumos pie Burtnieku ezera atrasti galvas­kausi, kas liecina par ļoti sarežģītu operāciju — galvaskausa trepa- nāciju — sekmīgu veikšanu. Operētie pēc tam vēl ilgi dzīvojuši. Mūsdienu mediķi pat nevar iedomāties, ka šādu operāciju varēja veikt lauku apstākļos ar akmens rīku palīdzību. Šāda veida operā­cijas nevar veikt pats talantīgākais dziednieks, ja viņš nav tai pie­tiekoši apmācīts vai, teiksim mūsdienu valodā, beidzis visai no­pietnu seno dziedniecību skolu. Līdz ar to šādu skolu pastāvēšanu var uzskatīt par pietiekami pierādītu.