Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Cielavas tēls vai, pareizāk sakot, tās liktenis ir traģisks. Senās zināšanas un to nesēji — Cielava un Cīrulis iet bojā. Bet kosmisko dzirnavu likumi liecina, ka viņi atkal augšāmcelsies. Varbūt šis laiks nav aiz kalniem. Šo stāstījumu turpināsim, apskatot Cielavas kāzas.

Cielavas kāzas. Dainas stāsta par kādiem ļoti tālas senatnes notikumiem, kuri simbolos dēvēti par kāzām:

Kā tie dzēra, kā tie dzēra Cielaviņas kāziņās: Cits ar cibu, cits ar vāku, Cits ar savu cepurīti.

Ltdz 11096

Visas šīs un arī senākās dainas nepārprotami ir kāda ļoti sena vēstījuma drumstalas.

Cielaviņas kāzas beidzas bēdīgi — ar trauku saplēšanu.

"Kannas sadauzīšana". Gan Cielavas eposs, gan Jāņū dainas, gan tiem pielīdzināmie avoti par Grāla kausu un kosmiskajām dzirnavām vēsta par cikliem, kas atkārtojas "Kalevalā" u. c. kos­misko dzirnavu mītos, tās nonāk jūrā. Cielavas eposā jūrā ielec pati Cielava.

Kanna ir simbols. Iespējams, ka tas tulkojams ar angļu valodas vārdu can — t. i., varu, spēju. Kannas vai biķera sadauzīšana no­zīmē spēju jeb spēka vai arī varēšanas zaudēšanu. To pašu nozīmē "Kalevalas" varoņa Veinemeinena kanteles (kokles) zaudēšana.

Vēl atzīmēsim, ka igauņu valodā vārds trauks saucas nou. Tas tuvu saskan ar seno zintnieku — šamanu vārdu — nošda.

Kas gan ir dainās aprakstītās kannas sasišana, biķera apgā­šana, kanteles vai dzirnavu nogremdēšana? Te var būt vairākas atbildes.

Ta var būt senbaltu civilizācijas un tās centra Pokaiņu izpos­tīšana un nogrimšana aizmirstībā. Bet te var būt arī runa par ledus laikmetiem vai citiem kosmiska' rakstura notikumiem. Mēs neiz­slēgsim pirmo iespēju, bet neaizmirsīsim arī par otru.

Cielaviņa kāzas dzēra Daugaviņas maliņā; Citi putni saskrējuši, Biķerīti apgāzuši.

2695

Gan Daugaviņas maliņā, gan citā variantā Vidū jūras saliņā ir kosmiski simboli. Bet tie var arī būt vēl dižāki. Visai iespējams, ka dainas vēsta par kādu kosmisku notikumu, kas ļoti spēcīgi atbalsojās uz Zemes. Neizslēgsim arī iespēju, ka Kanna ir kāds zvaigznājs, kura bojāeja ietekmēja notikumus uz Zemes.

Kas nūtyka, kas nūtyka Cīloveņaš gūdeņā? Stārsta konu sadauzeja, Div sudobra bikereišus.

Ltdz 11097

Neapšaubāmi, ka šīs pašas dainas ir jau minētā vēstījuma tur­pinājums.

Šeit jāatzīmē dažas līdzības. Par visai līdzīgu kannas sadau­zīšanu vēsta Jāņu dainas. Bet nopietnu pamatojumu mēs atrodam iepriekšējā darbā par kosmiskajām dzirnavām.

Vēl nedrīkst nepiebilst, ka Cielavas tēlam ir pārsteidzoša lī­dzība ar dainās daudzkārt pieminēto Saules meitu, piemēram:

Šorīt bija miglas rīts, Meža putni kāzas dzēra: Cielaviņas meitu veda Lakstīgalas dēliņam.

FS 1730, 3396, Valtaiķi

Visai līdzīgas dainas stāsta par Saules meitu un tās kāzām. Sau­les meitas kāzas beidzas ar ozola sasperšanu un Cielavas kannas sadauzīšanu. Kā Saules meita, tā arī Cielava uzturas Daugavas malā. Ir arī citas līdzības.

Visai iespējams, ka saglabātajās garamantās saplūduši kopā divi vēstījumi, kas senāk bija katrs par sevi. Viens no tiem (vai viena vēstījumu grupa) bija veltīts Baltajai Cielavai, otrs stāsta par Dzel­teno Cielavu. Tomēr tas ir tikai minējums.

Bet kā viena, tā otra vēstījumu grupa rāda Cielavu kā stipru, neatkarīgu personību.

Senās dainas simbolos vēsta ne tikai par ļoti seniem vienreizē­jiem gadījumiem, bet pats galvenais, pauž par kosmiska rakstura cikliem.

Cielavas tilts. Putniņi cielavas dažkārt ligzdas taisa patiltēs. Tāpēc arī dainās Cielavas simboliski tēlo kā tilta taisītāju, t. i., pārved savu tautu no liktenīga krīzes stāvokļa jaunā laikmetā. Pārvedot pāri pati Cielava iet bojā:

Cielaviņa, gludgalvīte, Tiltiem baļķu taisītāja; Skaitīdama, lēkādama Ielec pate jūriņā.

Ltdz 11086

Cielaviņas nonākšana jūrā iekļaujas dainās vairākkārt apskatītajā pārdzimšanas tēmā. Dainas sākums apliecina to, ka tilta taisītāja pati iet bojā. Dainai patiesībā vajadzēja vēstīt par atjaunošanos, līdzīgi, kā tas vēstīts "Kalevalā" un citos kosmisko dzirnavu mītos, jo viss ir atjaunojams. Te, pirmkārt, mums pašiem jāmet laipas no tagadnes uz nākotni, kas bija senatnē, vai uz senatni, kas atkal var būt nākotne.

Dzeltenā cielaviņa Purvu brida raudādama; Taisat labas garas laipas, Lai neraud cielaviņa.

Ltdz 11085

Katra civilizācija, tāpat kā cilvēks vai zāles stiebrs, vispirms at­tīstās, tad piedzīvo uzplaukumu un visbeidzot noveco — gatavojas pārtapt par ko citu (resp., nonāk jūrā). Šī procesa simbols ir Va­nags — liktenis. To neizbēgt pašam gudrākajam un pašai gudrākajai.

Visai interesants ir ari dainas variants (214.1232) par baļķu skaitīšanu. Ta jau ir nepārprotama norāde uz seno pareģu darbību.

Citos simbolos dots būtībā līdzīgs vēstījums. Bet šeit tilta taisī­tājai ir bēdīgs liktenis. Ja iepriekš minētajā dainā Cielava pati ielec jūrā, kas vēsta par dabīgu procesu, tad nākamajās, kur pieminēta kājas nolaušana, aprakstīta aizvēsturē notikusi nelaime:

Cylaveņa, gludgalveņa Tyltā kāju nūlauzuse: — Goni, goni, ratavoite Dūšu boltu vylnoveiti.

Ltdz 11084

Mēs jau minējām vanadziņus, kas gaida cielaviņas. Nu vēl viena daina par likteni — vanadziņu.

Tupi, tupi, čurni, čurni, Dzeltenā cielaviņa; Tupēdama, čurnēdama Sagaidīja vanadziņ.

N1730. 60070

Savā dziļākajā būtībā vēstījums par Cielavas tiltu un viņas ne­laimi ir līdzīgs vēstījumam par kannas sadauzīšanu. Lielie notikumi zemes vai tautas dzīvē saistāmi ar pašas Cielavas traģēdiju.

Cielava un bezdelīga. Mēs tagad varam atgriezties pie bezde­līgas. Tā atnes uguni un auglību, tad nozūd zem ūdens. Cielava strādā tālāk, vada tautu pāri grūtībām. Abi šie simbolu tēli ir nevis pretrunās, bet gan viens otru papildina.

Cielava citu tautu mītos. Cielavas eposa atlūzas citu tautu garamantās parādās vispārināti, bez Cielavas vārda pieminēšanas. No tā secināms, ka Cielavas eposs ir tikai senbaltu civilizācijas liecība, kura drumslas tomēr mūsu senči pratuši saglabāt vismaz piecus, ja ne vairāk gadu tūkstošus. Bet paša Cielavas eposa būtība atspoguļojas daudzos senajos mītos, kas ietilpināmi Kosmisko dzir-

navu ciklā. Tostarp ari ļoti līdzīgs ir vēstījums par Sampo dzirnavām "Kalevalā". Interesants ir šā putniņa vārds vācu valodā, kas tulkojams kā tīruma cilvēciņš. Japānas seno iedzīvotāju — ainu mītā par pasaules radīšanu minēta ener­ģija, kurai dots vārds Cielava. Viņa kā Dieva palīgs piedalījusies cilvēku radīšanā un Zemes radīšanā. Šajā mītā Cielava atdalīja Zemi no ūdens un to izlī­dzināja. Tātad šis mīts vēsta par Dieva dēla darbiem. Dievi — radītāji (latviešu simbolikā tie būtu Dieva dēli) Idzanami un Idzanagi, kas radīja Japānu pēc sintoisma mītiem, bija svētījuši šo putnu Cielavu, jo tā bija daudz palīdzējusi, lai dievi-radītāji sa­prastu viens otru.

Bet kāda cita ainu leģenda, kuru pārņēma ari japāņi, slavē Cielavu kā mīlētāju aizgādni.

Mēs izsekojām Cielavas un līdz ar to ari mūsu tautas likteņa stāstam dainās un citās garamantās. Tagad, šīs daļas nobeigumā, var jau skaidrāk saskatīt, ka senatnē vēstījumā par Cielavu bija šādas daļas:

• Cielavas auglības nesējas ierašanās;

• Cielava — pareģe, kas vēsta nākotni un rāda ceļu tautai;

• Tilta celšana;

• Cielavas kāzas;

• Kannas sadauzīšana;

• Cielavas traģēdija.