Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Cilvēks ar savu domu spēku var putnus pievilkt un arī at­grūst. Tukuma rajonā, netālu no Snapju muižas, vecs vīrs pastās­tīja, ka jau vairāk kā gadsimtu viņu mājās Ieskās nav manīti vairāk par pāris zvirbuļiem. Bet kādreiz to bijis bariem. Reiz rudenī gājis gar viņu māju ceļavīrs, palūdzis tabaku. Saimnieks laipni to pa­cienājis. Tad ceļavīrs jautājis, ko viņam labu vajagot izdarīt. Saimnieks atbildējis, ka, paldies Dievam, viņiem viss pietiek un nekā nevajag. Ceļavīrs norādījis uz lielo zvirbuļu baru, teicis, ka tie daudz noknābā, varbūt izdarīt tā, lai neviena zvirbuļa šeit vairs nebūtu. Saimnieks gan teicis — kāpēc neviens, lai kāds pāris paliek. Tā līdz šai dienai Ieskās vairāk par diviem zvirbuļiem nav redzēts, lai gan kaimiņus to bari apciemojuši neskaitāmas reizes.

Visi putni ir vajadzīgi. Mūsdienu cilvēkiem pret dažām putnu sugām — vārnām, zvirbuļiem, žagatām u. c. ir visai nicinoša at­tieksme. Pirms gadsimta ceturkšņa Latvijas medniekiem pat no­teica vārnu atšaušanas plānus, bet patiesībā visi putni ir vaja­dzīgi.

Katram putnam Radītājs devis savu uzdevumu. Jebkuras putnu sugas iznicināšana nodara postu visai dabai. Ķīnā 20. gs. 70. gados iznicināja zvirbuļus, jo zinātnieki bija aprēķinājuši, cik gan graudu noēdot zvirbuļu bari. Pagāja tikai daži gadi, un graudaugu sējumus iznicināja nepieredzēti lieli kaitēkļu bari. Tikai tad Ķīnas zinātnieki saprata savu kļūdu — proti, ka iznīcinot kaitēkļus, zvir­buļi dod lielu labumu. Ķīnai nācās steidzīgi meklēt iespējas iegādāties zvirbuļus citās zemēs.

Angļu rakstnieks Lobsangs Rampa grāmatā "Trešā acs" (Rīga. Alberts XII. 1996, 192.-197. lpp.) apraksta dažas tibetiešu paražas, īpaši cilvēki aizgājēja līķi sadala nelielos gabaliņos un izbaro maitu ērgļiem — grifiem. Mums šāda darbība šķiet drausmīga, bet Tibetā ir gandrīz tikai kailas klintis, zemes kārtiņa virs tām ir tik plāna, tāpēc zemē apglabāt neko nevar. Arī sadedzināt līķus nav iespē­jams, jo koki Tibetā tikpat kā neaug. Atstājot līķi kaut kur kalnos vai nogrūžot aizā, līķa inde nonāktu dzeramajā ūdenī.

Grifu barošanai Tibetā ir rituāla raksturs, un putni to veic ar cieņu. Pirmo kumosu — cilvēka sirdi — saņem putnu bara vado­nis. Tikai tad var ierasties pārējie, kas līdz tam, kad pacienāts va­donis, sēž atstatu.

Indijā un Peru, kur zemes nedaudz vairāk, pastāv līdzīgas paražas. Tur līķus novieto speciālos torņos arī putnu barībai, tiesa, tur gan līķus nesadala gabaliņos.

Garīgās pašaizsardzības spējas. Putns, ierīkojot ligzdu uz zemes, kokā vai krūmā rada sev apkārt aizsardzības bioenerģē­tisko lauku, kas neļauj vai traucē plēsoņām tuvoties. Bet, ja cilvēks, tuvodamies putna ligzdai, uz to paskatās, minētais lauks tiek sa­grauts un ligzdiņa otrā dienā jau izpostīta. Tādā veidā daudz ļauna nodarījuši pētnieki, pat nepieskardamies ligzdai, aplūkojot to kaut vai tikai no dažu soļu attāluma. Pēdējos gados konstatēts, ka reto putnu saglabāšanai nevajag meklēt ligzdas, jo nedrīkst uz tām skatīties. Jo cilvēks no ligzdas tālāk, jo labāk, jo viņa skatiens ir bīstams.

Ko varam darīt? Laukos ik pavasari notiek putnu dienas. Patlaban tās ir ļoti vajadzīgas, jo vēl nepieredzētās mežu izciršanas dēļ daudziem putniem nav kur dzīvot. Tāpēc ļoti labi, ka bērni ar skolotāju un vecāku palīdzību gatavo būrīšus un nostiprina tos, dzenot kokos naglas un apvijot zarus ar stieplēm. Pats bērnībā to esmu darījis un tagad saprotu, ka, darot labu putniem, esmu kaitējis kokiem.

Daudzi cilvēki baro putnus, tomēr šī jaukā nodarbība nedrīkst būt tikai par prieku jums vai jūsu bērniem. Tā var putnus arī pazudināt. Reiz kādā lauku skolā bērni nolēma barot zīlītes. Tas ļoti patika gan bērniem, gan arī zīlītēm. Bet tad pienāca ziemas brīvdienas un jaunie putnu kopēji devās uz savām mājām. Tikmēr uzsniga daudz sniega un uznāca sals. Nu zīlītēm patiešām vaja­dzēja palīdzību, bet tās nebija. Kad bērni atgriezās no brīvdienām, zīlīšu vairs nebija. Tā, nu darot labu, bērni sekmēja zīlīšu bojā eju, jo zīlītes bija bezpalīdzīgi gaidījušas savus barotājus un nekur citur barību nemeklēja.

Tāpēc, pirms sākt rūpēties par kādu putnu, jāzina, ka citādi gudrie un uzmanīgie putni dažkārt ir pārāk naivi savā uzticībā. Ja sākat palīdzēt, tad jūs ari uzņematies atbildību par mazā drauga tālāko dzīvi.

Ja esat izglābis slimu vai citā nelaimē nokļuvušu putnu, tad jau laikus sāciet domāt, kā gan viņu atkal iekļaut īstajā dzīvē. Tas nav viegli, jo dažkārt šo putnu viņa brīvie brāļi var ari nepieņemt.

Bērna skatījums. Mūsdienu cilvēka attieksme pret putniem raksturojama kā augstprātīga. Pieaugušais ir nevaļīgs, jo viņu dzen darbs, bet bērns var pacelt galvu, lai papriecātos par putna lidojumu, ieklausīties to dziesmā, lūgt mātei kādu maizes dru- patiņu, lai pabarotu putniņu. Vēl to var darīt veci cilvēki, kad vi­ņiem atgriežas tā brīnišķīgā izpratne par pasaules saskaņu, kuru vidējā paaudze sauc par bērna prātu. Ieklausieties uzmanīgi — bērna prāts. Tā nebūt nav dumjība, tas ir prāts, kāda nav vidējās paaudzes cilvēkiem.

Mēs, pieaugušie, bieži vien nenovērtējam bērna nojautas un zemapziņas spējas. Mēs tikai brīnāmies, ka pirmsskolas bērns ne tikai labāk par mums atšķir sliktos cilvēkus no labajiem, taisnību no netaisnības, pareizo ceļu no nepareizā, bērns ari labāk saprot putnu valodu un putnu teikto. Tāpēc, ja jūs vēlaties ko apgūt no šajā apcerējumā vēstītā, sauciet palīgā bērnus.

Šajā daļā apskatīsim ziņas par tām putnu sugām, par kurām saglabātas vērā ņemamas latvju un citu tautu garamantas. Tas ne­būt nenozīmē, ka citi putni būtu noniecināmi.

Šeit ari apkopoti tēvutēvu novērojumi — gadu tūkstošiem krātā gudrība, ko nepareizi dēvē par ticējumiem. Tie ļauj pēc putnu izturēšanās noteikt dažādas ziņas par gaidāmo nākotni.

Šeit jūs atradīsiet norādes par seno zintnieku darbību. Vēlreiz jāatgādina, ka lielākajā daļā putnu dainu stāstīts par ļoti gudriem un spējīgiem zintniekiem, kuriem putna vārds dots kā liels pa­godinājums.

Nosaucot baloža vārdu, lielākā daļa lasītāju iedomāsies slinkos un netīros pilsētas parku un laukumu putnus. Taču bez tiem — mājas baložiem, ir ari meža baloži, lauku baloži un ūbeles.

Baložu valoda. Maigā dūdošana pavasaros ir biežāk dzirdētā, bet ne vienīgā valoda. Lauku balodis, kas pavasari atgriezies no ceļojuma, var arī noprasīt — ko tu tur dari?

Kā cilvēki uztver baloža valodu

Teika stāsta, ka Balodis lielījies: "Puspūru pautu piedēju! Puspūru

pautu piedēju." Kad viņam sakot, ka tas puspūru zirgu sūdu piedējis, tad viņš sākot lamāties: "Lai izpūst tava kakla dūka!" (1779 Smiltene)

Baloža balsi dažādās vietās tulko atšķirīgi. Ta vidzemnieki domā, ka balodis saka "Vai tu pārnāc!" (1781), bet, ja rūc, tad "Laba sieva, laba sievai" (1784)

Trikātā baloži prasa ūzas (bikses) — ūzu, ūzu\ (1782) Bet Plāņos baloži ir lieli kārumnieki, tie prasa — su-kū-ru, su- kū-ru! (1783)

Lielvircavā bērniem stāsta, ka balodis sakot — vistai pulks, man divi! Vistai pulks, man divi! (1780)

Ligzdas. Dažkārt, kā vēsta latvju teikas, balodis sūdzas par savu neveiksmīgi darināto ligzdu, no kuras izbirušas olas — pus­pūru piedēju, puspūru piedēju, puspūru piedēju… tukšsl