Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Grieķi augstāk par citiem vērtēja ērgli un vanagu. Novērotājs stāv ar seju pret ziemeļiem. Par labu zīmi uzskatīja, ja putns lido uz austrumiem, t. i., no kreisās uz labo pusi. Austrumu pusi — Saules lēkta pusi uzskatīja par atdzimšanas, rietumus — par nāves pusi. Jo augstāk putni uzlido, jo labāk viņi zina nākotni, jo viņi bijuši tuvāk Dievam.

Laba zīme ir putna lidojums virs novērotāja galvas.

Homēra Odisejā (II, 146) tautas sapulces laikā parādās divi ērgļi, kas plēšas. To iztulkoja kā sliktu zīmi, Penelopes līgavaiņa gaidāmās nāves vēsti.

Bībelē Svētais Gars vienmēr attēlots putna veidā. Aprakstot paradīzes dārza iekārtošanu (1. Mozus gr., 2, 19-20), pie vārda "putni" papildināts "putns apakš debess", kas apliecina putnu sevišķo nozīmi. Vēlreiz šo pašu jēdzienu — debesu putni — sastopam Noasa ceļojuma aprakstā (1. Mozus gr., 7, 23). Nedaudz vēlāk (8, 6-9) Noass izlaiž kraukli un pēc tam balodi, kuri izlūko stāvokli tuvākā un tālākā apkārtnē, atnes ziņu par plūdu beigām.

Senajā Romā bija speciāli algoti putnu vērotāji gan Romas val­dības, gan provinču vajadzībām. Viņi vēroja putnu vēstīto gan pirms karagājiena, pirms vēlēšanām, tautas sapulcēm, svarīgu amatu ieņemšanas. Novērojumus sāka pēc pusnakts un beidza līdz ar dienas sākumu.

Tagad nedaudz padomāsim par šo paredzēšanas mehānismu. Šeit grūti atturēties no smaida. Padomājiet paši — cilvēks — visas radības kronis, pati intelektuālākā būtne utt., utt. prasa padomu putniem? Kā paši cilvēki mēdz izteikties — pašam dumjākajam put­nam, muļķa vistai.

To, ka vista šur un tur cilvēku var pārspēt, apliecina arī citi piemēri. Senās Romas laikos gaiļus un vistas vadāja sev līdzi tālos ceļojumos augsti karavadoņi. Pēc to pareģojumiem noteica liela karaspēka rīcības plānus. Viduslaikos pastāvējušas šīs pareģošanas atskaņas — uz vācu ordeņa baznīcām krusta vietā likts gailis. Latvijā dažkārt vēl tagad nākotnes noteikšanai Ziemassvētkos iz­manto gaili, vistas vai citus mājputnus.

Ja jau putnu vērojumi nedotu patiesas ziņas, neviens nebūtu speciāli uzturējis vērotājus un klausījis viņu teiktajam. Jāsecina, ka ilgstošais putnu vērošanas dienests Romā pierādīja, ka putnu iztu­rēšanās visai patiesi pauž ziņas par nākotni. Turklāt putnu vēroša­nas dienestu senās Romas sabrukuma laikā likvidēja ne jau tāpēc, ka tas būtu slikti darbojies, bet gan reliģiozu iemeslu dēļ. Romā sāka valdīt kristīgā reliģija, un Mozus brālis Arons savu konku­rentu ierobežošanai bija zīlēšanu aizliedzis kā nāves grēku.

Zintnieku vietas. Gan jau minētās dainas, gan arī dažu vietu vārdi, piemēram, Baloži, Cīruļi, Dzeņi, Dzērve, Gaigalava, Grieze, Gulbene, Kraukļi, Strazde, Putnu kalni pie Skrīveriem, Ezerlūku kalns pie Zebrus ezera, liek domāt, ka vērojumu vietas ir bijušas un bijuši ari vērotāji. Piebildīsim, ka daudzus mūsu senču sabērtos kalnus kļūdaini uzskata par nocietināto piļu vietām. Pat nespe­ciālistam redzams, ka daļu šo vietu nevarēja izmantot militāriem mērķiem. Vārda pilskalns pirmā daļa nākusi no sena vārda pilti — bērt, kas saglabājies lietuviešu valodā. Uzbērtie kalni bija paredzēti zintnieku darbībām, tostarp ari putnu vērošanai. Norādes par to glabā latvju garamantas. To salīdzinājums ar pierakstiem par mūsu kaimiņu zintniekiem liecina, ka mūsu senču zināšanas bija līdzī­gas. Bet nu atgriežamies pie apraksta par seno Prūsiju. Rakstītas ziņas saglabātas par mūsu kaimiņiem.

Liecības rakstos. Vēsturnieks Maleurs Pretorija (1635-1707) stāsta, ka prūšiem bijuši putnu vērotāji — lekutori. Šis vārds skan gandrīz kā lūkotāji, atceramies Ezerlūku vārdu. Tie ir samērā jauni laiki. No Pretorija teiktā izriet, ka vēl 17. gs. pie žemaišu robežām dzīvojuši daudzi zintnieki, kas no putnu lidojuma un balsīm pra­tuši noteikt ne tikai laika maiņas, bet ari veiksmes vai neveiksmes tiesu lietās.

Lekutors tīri nomazgājies, uzvilcis baltu tērpu, ņēmis rokā svēto zizli — krīvuli — un no rīta devies uz speciālu uzbērtu svēto kalnu (pillukstis). Tad viņš nostājies ar seju pret lecošo Sauli, ilgi lūdzis Dievu, domās nodalījis vērojamo laukumu pie debesīm un skatījies putnu lidojumu un klausījies balsis.

Strīdus gadījumos izšķirošo ziņu dodot ērglis, krauklis un vanags. Laimi vēsta balodis, dzenis, gārnis, lakstīgala, stārķis. Par ugunsgrēku ziņo bezdelīgas, lijas un pūces. Nāvi vēsta ūpja kliedzieni.

Par putnu vērošanu raksta ari baltvācu mācītājs Vecais Sten- ders. Viņa paustais būtībā ir ļoti līdzīgs Pretorija teiktajam, tāpēc neatkārtosimies.

Šķiet, ka sakšu krustnešiem, kas 13. gs. iebruka mūsu zemē, zināšanas par putnu vērošanu jau bija zudušas. "Atskaņu hronikā" (7232-3) putnu dziesma devusi labu ziņu. Jādomā, ka tā teikuši vietējie iedzīvotāji, jo pēc tam nosodīta krustnešu paļaušanās uz pagānu zīlniekiem.

Vēl Pretorijs raksta, ka prūši neļaujot nevienam aiztikt stārķi.

Plašāku vērību viņš veltījis pūcei. Ta brīdinot cilvēkus no nelai­mes ar kliedzieniem — degh, degh! Pateicības kliedziens par veik­smi — diekul, diekul! (paldies!).

Leiši uzskatīja, ka, ja pūci redz mājās, tad saimnieks kļūstot nabags. Bet zīmes vēstnesi nedrīkst nonāvēt, tam laimes nebūšot.

Gadās, ka putni nes sliktas ziņas, bet ne jau putns tur vainīgs. Dažkārt vainīgs pats cilvēks. Pretorijs vēsta kādu interesantu ga­dījumu. Kāds gans reiz nocirtis skaistu liepu. Tad pūce viņam saukusi — degh, dcgh! Viņš tai paklausījis, bēdzis un paslēpies. Nepagājis necik ilgs laiks, kad pie liepas ieradušies sargi, kas cirtēju būtu sodījuši.

Kādu citu reizi šis pats gans atradis zemē mazu pūcēnu. Gri­bējis to paņemt, bet vecā pūce sākusi nelabi brēkt, un viņš pūcēnu nolicis atpakaļ. Tad vecā pūce saukusi — diekul, diekul!

Šādu un līdzīgu ziņu pārstāstus varētu turpināt, bet ar teikto pilnīgi pietiek, lai secinātu, ka baltu tautas vēl 17. gs. bija sagla­bājušas zināšanas, kā, vērojot putnus, gūt nozīmīgas vēstis par nākotni.

Vērojiet nākotni. Ja jums izdodas pabūt vietā, kur vēl ir nepie- gānīts mežs, kur dabu netraucē motoru rūkoņa vai vēl rupjāka cil­vēka varmācība, pamēģiniet ieskatīties un ieklausīties kokos un putnos. Te valda saskaņa starp māti Zemi, tās četrkājainiem zvē­riem, divkāju putniem, kokiem un krūmiem, kā arī pavisam sī­kiem kukaiņiem. Tas ir pārsteidzoši, cik labi tie visi cits citu izjūt un palīdz. Jā, arī viens otru apēd, bet tikai tik, cik nepieciešams, un kā likums tos, kuri rada ļaunumu sugas attīstībai.

Putni spēj raudzīties it kā cauri miglai, lietum, tumsai, koku biezokņiem, bet tas nebūt nav viss. Viņi spēj raudzīties ari tūksto­šiem kilometru tālu un piedevām vēl arī cauri laikam, t. i., apjēgt nākotni.

Nākotnes variantu izvēlē zintniekam būtiski palīdzēt var brīvā dabā dzīvojošie putni. Piemērotas vietas varētu būt svētak- meņi ar daudziem dobumiem, kā Dāvinu akmens Jaunburtniekos, Kalnalammiku akmens Lodē pie Rūjas upes (abas vietas Valmieras rajonā) u. c. Pie tam interesanti atzīmēt, ka enerģētisko zonu si­tuācija pie šiem un arī citiem Latvijas svētakmeņiem, piemēram, Kraukļu akmens Skrīveros, Abavas Velna akmens u. c., pieļauj zīlē­šanas vadīšanu, pašam zintniekam (vai to grupai) neatrodoties tieši pie akmens, bet ļaujot novērot notiekošo no attāluma.

Šeit jāizdala vairāki ziņu iegūšanas paņēmieni. Var būt pasīvā gaišredzība un pareģošana, tulkojot novēroto putnu uzvedību, un aktīvā — kad putnam jautā.