Ivars Viks - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Un tikai tad, ja to darīsim ar visu savu sirdi, piepildīsies Kron- valdu Ata vārdi:

Mēs bijām, mēs esam, mēs būsim!

No Rīgas līdz zvaigznēm 5 No Rīgas līdz zvaigznēm Ši grāmata turpina stāstījumu par Latvijas brīnumiem, tās zemi, dabu un ilgi noklusētiem senās civilizācijas pieminekļiem. Sastapsiet liecības par tik augstām senču zināšanām, ka tās iz­raisa apbrīnu vēl šobaltdien, un iepazlsiet diženus tāltālos aizlaikos veiktus darbus, kas mūsdienās nemaz nav atkārtojami. Mūsu zeme ir pārbagāta ar liecībām par kādas ļoti senas, augsti attīstītas civilizācijas darbību, ko sauksim par senbaltu civilizāciju. Ta savās garīgajās un materiālajās izpausmēs ļoti atšķīrusies no pašreizējās. No tās esam mantojuši pasaules izcilāko seno ziņu krājumu — latvju garamantas, kā ari svētvietu sistēmas ar tūksto­šiem dažādu zemes un akmens veidojumu. Seno svētvietu tikla izveidošana pašreizējā Latvijas teritorijā vien prasījusi neiedomājami daudz darba. Tikai to darbu apjoms, ko neapstrīdami varētu uzskatīt par apzinīgu būtņu veikumu, mē­rāms neskaitamos miljonos cilvēka darba dienu. Pagaidām, neizprotot seno veidojumu nozīmi un būtību, visas šis materialās liecības dēvē par kulta jeb sakrāliem objektiem. Tas būtu apmēram tāpat, ja kāds zaļais cilvēciņš no Marsa par kulta jeb sakrālajiem objektiem nodēvētu visus mūsu civilizācijas sasnie­gumus, no mikroshēmas līdz kosmosa kuģiem. Ši gramata, kurai varētu dot apakšvirsrakstu "No Rīgas līdz zvaigznēm", veltīta tiem mūsu senču darbiem, kas virzīti uz sa­skaņas sasniegšanu gan tuvākā, gan tālākā apkārtnē un pat kos­mosā. Latvju garamantas māca, ka saskaņa ir laimīgas dzīves pa­mats. Gadu simttūkstošos gūtā pieredze liecina, ka izdzīvo tikai tās tautas, kas dzīvo nevis pret, bet gan saskaņā ar dabu un Visuma likumiem. Autors cer, ka arī šī grāmata rosinās apzināt, sargāt un kopt mūsu senatnes pieminekļus, kā arī labāk izprast mūsu zemes pa­tieso vēsturi. Ja apjēgsim mūsu senču sasniegto, pratīsim to sa­glabāt un ar laiku pat lietot savā dzīvē, mūsu zeme un tauta nevis iznīks, bet plauks.

Pirmais apcirknis 7 Pirmais apcirknis Rīga pirms dibinašanas Pašreiz izplatītais uzskats par Rīgas sākumiem balstās uz sakšu okupantu uzdevumā rakstīto Indriķa hroniku. Ja tai ticēt, tad 1201. gadā kādā vasaras dienā krustnešu vadonis bīskaps Alberts ieradās kārkliem apaugušajā pļavā Daugavas krastā, piesita kāju pie zemes un teica: "Es te dibinu pilsētu." Tad, pakasījis aiz auss, piebilda: "E, kā būtu, ja mēs to sauktu par Rīgu? Patlaban neviens cits vārds nav prātā." Hronika nepaskaidro, kāpēc gan pilsēta netika nosaukta tās dibinātāja Alberta vai kāda viņa priekšteča — bīskapa Bertolda vai ari bīskapa Meinarda — vārdā. Ja jau to dibināja tukšā vietā, visai loģiski būtu saistīt jaunās pilsētas vārdu ar lielo upi, kuras krastos to cēla, un pēc tā laika upes nosaukuma dēvēt to par Dinaburgu. Citās vietās krustneši jaundibinātām pilīm un apdzīvotām vietām deva katoļu svēto vai arī Bībeles varoņu vārdus. Ta kā šeit tas no­tika citādi, jāsecina, ka Rīga pastāvējusi jau sen pirms tā sauktās dibināšanas un tās vārds bijis tik sens un cienījams, ka krustneši nedrīkstēja un ari neuzdrošinājās to pārdēvēt. Tādējādi jau Rīgas vārds pats par sevi pierāda, ka hronikas apraksts vismaz šajā jau­tājumā nav korekts. Patiesībā šīs pilsētas sākumi ir daudz senāki. Arheologu atra­dumi liek domāt, ka 2.-4. gs. jau pastāvējis ceļš no Rīgas caur paš­reizējās Jūrmalas teritoriju un Kurzemi uz Žemaitiju un Prūsiju. Senākos atradumus Vecrīgā arheologi datē ar 11. gs. Tiesa, nav noteikts vecums viņu atraktajai Rīgas ostai, kuras izbūves šķiet vecākas. Daugavas krastos visā tās tecējuma garumā atrasti daudzi baltu pilskalni. Izrakumi tajos liecina, ka Daugavas ūdensceļš aktīvi iz­mantots jau vairākus gadsimtus pirms tā sauktās Rīgas dibināšanas. Upes lejtecē šie pilskalni un līdz ar to apdzīvotās vietas bija izvietotas vidēji ik pēc 12-15 km. Nav iemesla domāt, ka pēdējos 40 km no Ikšķiles līdz Daugavas grīvai nebija nevienas apdzīvotas vietas. Arī šie apsvērumi liek secināt, ka Rīga ir senāka, nekā to pūlējās iestāstīt okupantu pakalpiņi. Tautas garamantās saglabātas ļoti vērtīgas ziņas, kas ļauj ap­zināt mūsu galvaspilsētas patiesos pirmsākumus. Izrādās, ka šī nav ne pirmā, ne vienīgā Rīga.

Rīga pirms dibināšanas 7 Rīga pirms dibinašanas Pašreiz izplatītais uzskats par Rīgas sākumiem balstās uz sakšu okupantu uzdevumā rakstīto Indriķa hroniku. Ja tai ticēt, tad 1201. gadā kādā vasaras dienā krustnešu vadonis bīskaps Alberts ieradās kārkliem apaugušajā pļavā Daugavas krastā, piesita kāju pie zemes un teica: "Es te dibinu pilsētu." Tad, pakasījis aiz auss, piebilda: "E, kā būtu, ja mēs to sauktu par Rīgu? Patlaban neviens cits vārds nav prātā." Hronika nepaskaidro, kāpēc gan pilsēta netika nosaukta tās dibinātāja Alberta vai kāda viņa priekšteča — bīskapa Bertolda vai ari bīskapa Meinarda — vārdā. Ja jau to dibināja tukšā vietā, visai loģiski būtu saistīt jaunās pilsētas vārdu ar lielo upi, kuras krastos to cēla, un pēc tā laika upes nosaukuma dēvēt to par Dinaburgu. Citās vietās krustneši jaundibinātām pilīm un apdzīvotām vietām deva katoļu svēto vai arī Bībeles varoņu vārdus. Ta kā šeit tas no­tika citādi, jāsecina, ka Rīga pastāvējusi jau sen pirms tā sauktās dibināšanas un tās vārds bijis tik sens un cienījams, ka krustneši nedrīkstēja un ari neuzdrošinājās to pārdēvēt. Tādējādi jau Rīgas vārds pats par sevi pierāda, ka hronikas apraksts vismaz šajā jau­tājumā nav korekts. Patiesībā šīs pilsētas sākumi ir daudz senāki. Arheologu atra­dumi liek domāt, ka 2.-4. gs. jau pastāvējis ceļš no Rīgas caur paš­reizējās Jūrmalas teritoriju un Kurzemi uz Žemaitiju un Prūsiju. Senākos atradumus Vecrīgā arheologi datē ar 11. gs. Tiesa, nav noteikts vecums viņu atraktajai Rīgas ostai, kuras izbūves šķiet vecākas. Daugavas krastos visā tās tecējuma garumā atrasti daudzi baltu pilskalni. Izrakumi tajos liecina, ka Daugavas ūdensceļš aktīvi iz­mantots jau vairākus gadsimtus pirms tā sauktās Rīgas dibināšanas. Upes lejtecē šie pilskalni un līdz ar to apdzīvotās vietas bija izvietotas vidēji ik pēc 12-15 km. Nav iemesla domāt, ka pēdējos 40 km no Ikšķiles līdz Daugavas grīvai nebija nevienas apdzīvotas vietas. Arī šie apsvērumi liek secināt, ka Rīga ir senāka, nekā to pūlējās iestāstīt okupantu pakalpiņi. Tautas garamantās saglabātas ļoti vērtīgas ziņas, kas ļauj ap­zināt mūsu galvaspilsētas patiesos pirmsākumus. Izrādās, ka šī nav ne pirmā, ne vienīgā Rīga.

1.1. Senākie Rīgas pieminējumi rakstos 8

1.2. Rīgas īstie pirmsākumi 13

Ko nozīmē vārds "Rīga" 15

Rīgas vārds debesīs 17

Aizlaiku Baltijas centrs 19

Ķēniņu pilsētas < 24

1.3. Trešās Rīgas sākumi 27

Rīdzenes upes mīkla 30

1.4. Rīgas okupācija 33

Zintnieces aizstāv Rīgu 34

Sākās ar izlūkošanu 39

Kāpēc karabāzi cēla zemienē 41

1.5. Līvu garie ceļi 42

Lielās tautu staigāšanas atskaņas 44

1.6. Vanems Imanta 49

Pārdomām 57

Otrais apcirknis 61

Daugavas krastos un dzelmēs 61

2.1. Daugavas ģeogrāfija 62

Kur sākas Daugava 63

Upes kā sistēma 67

Plašās kopsakarības 71

2. 2. Daugavas vēsture 81

Radīšanas gaita 84