Ivars Viks: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Pokaiņu Dižās sejas acis vērstas uz Veneras vietu. Šī līnija norāda virzienu, kur Saule noriet Jāņu vakarā, t.i., iegrimst Jūrā. Ta ir dziļi simboliska auglibas kulta saistība.

Otra interesanta saistiba ir pats Krievu kalns. Milzīgais loks seno priesteru — bramaņu rituālajiem gājieniem.

Skatoties no šī kalna DA virzienā, t.i., uz vietu, kur Ziemas­svētkos lec Saule, skats pāri mežiem nonāk pie mākslīgi uzbērtā Po- kaiņu Baltā kalna. Šim kalnam ir plašas sasaistes gan ar Ziemas­svētku kalnu (autora dots nosaukums) pie Sesavas, gan ar Nabas kalnu un Dižās sejas veidojumiem.

Vēl tikai pieminēšu, ka visu Īles un Pokaiņu apkārtnes mākslīgo zemes uzbērumu kopējais apjoms vērtējams ap 5 miljoniem m 3 .

Ja veikti tik lieli darbi, tie nevarēja būt kādas vēsturnieku izdo­mātas pirmatnējās kopienas mežoņu darbs. Lielus darbus varēja veikt tikai tie, kam bija augstas zināšanas. Tā kā mūsu senčiem šīs zināšanas tomēr ir bijušas un viņi veica lielus darbus, jāsecina, ka latvjū senči bija nevis primitīvi mežoņi, bet gan augstas civilizācijas pārstāvji.

Šajā ziņā nav nekā neparasta. Pasaule nekad nav bijusi vienda­bīga. Atcerēsimies kaut vai 19. gs. vidu. Tas bija laiks, kad pat atpa­likušajā Krievijā atcēla dzimtbūšanu, t.i., verdzību, Amerika vēl ieveda važās iekaltus nēģerus un bezdievīgi nogalēja indiāņus.

Arī mūsu zemē 7.-13. gs. risinājās līdzīgi notikumi. Gan seno grieķu, gan arī romiešu autori un citu tautu mīti liecina, ka mūsu senči bijuši augstāko zināšanu glabātāji un nesēji. Vēl 1076. gadā izcilais Eiropas vēsturnieks Brēmenes Ādams raksta, ka uz mūsu zemi pēc padoma cilvēki devušies no visas pasaules. Diemžēl 13. gs. mūsu zemi pārņēma rupji varmākas, iznīcināja seno kultūru un tās viedos cilvēkus. Nākamos 700 gadus okupanti turpināja iznīcināt senos kultūras pieminekļus un cilvēkus, kas par tiem zināja. Tomēr jāapbrīno, ka tautai izdevās saglabāt lielu daļu seno zināšanu. Mēs šīs senču gudrības liecības uztveram ar lepnumu, bet vulgārā ma­teriālisma aizstāvji, kas nezina mūsu zemes patieso vēsturi, nekādi nevar beigt brīnīties: kādas gan zināšanas varēja būt tādiem muļķa bauriem, kādus tos aprakstīja okupanti (sk. Pirmo apcirkni). Tomēr mūsu garamantas un lielie zemes veidojumi rosina domāt pilnīgi pretējo.

Saules sistēmas un zvaigznāju modeļi veidoti nejau tikai tāpēc, lai tālie pēcteči pēc daudziem tūkstošiem gadu sāktu apjēgt senču zināšanu dižumu. Vēl mazāk ticams, ka tie iecerēti kā mācību līdzeklis tālaika astronautiem. Drīzāk gan jāuzskata, ka šiem mode­ļiem bija kādi praktiskas dabas uzdevumi. Tikai, lai sāktu šos uzde­vumus apjaust, vispirms jāsavāc tās seno zināšanu druskas, kas vēl saglabājušās līdz mūsu dienām.

Abu Saules sistēmas modeļu trases izvēlētas ļoti veiksmīgi. Tas liek domāt, ka vispirms radīti Immas kalni un tad visas pārējās vie­tas abām modeļu trasēm. Vēl nozīmīgāka ir to simboliskā sasaiste.

Kurzemes Lielais modelis sākas no jūras, tāpat kā senču uz­skatos Saule saistās ar jūru. Veiksmīgi izvēlēts mērogs un vēl veik­smīgāk atrasta trase, kas pareizā vietā šķērso lielu upi (Ventu) kā viduspunktu. Aiz modeļa beigām (Plūtona vietas) sākas Immas jeb Dieva kalni — nākamā modeļa sākums. Šo lielisko risinājumu, kur jāizmanto dabīgie objekti, sekmīgi atkārtot nebūtu viegli pat tādam projektētajam, kas apgādāts ar modernu datortehniku.

Gan Kurzemes, gan Zemgales un ari Teotiuakanas Saules mo­deļu izveidei bija nepieciešams gan garīgais, gan fiziskais darbs.

Pāratdzimšanas uzdevumi. Gan Kurzemes, gan arī Zemgales modeļi saistīti ar Immas kalniem, kuri iezīmē Kurzemes un vienlai­kus ari Zemgales modeļa sākumu. Tātad šeit iezīmējas kosmiskā pāratdzimšana, kuru jau apskatījām šīs grāmatas Ceturtajā apcir­knī. Uz pāratdzimšanu norāda ari netālās Auces upes vārds. Šī upe iztek no Lielauces ezera. Šis vārds saistāms ar angļu oat, kas norāda uz izeju ārā.

Immas kalni. Pats vārds Imma saistāms ar senām auglības dievībām — Jimu, Jamu, Jumalu, Jumi. Tās ir Saules (solārās) dotās auglības dievības, kas pēdējos gadu tūkstošos saistītas ar pārat- dzimšanu, auglibu un ražību. Senākā šī vārda nozīme ir dvīnis. Rig- vēdā saglabājusies himna, kas apraksta divu dvīņu —Jama un viņa māsas Jami sarunu (RV 10; AV XVIII 33,14).

Vēlākajos grieķu mītos iepazīstam dievību Letu, kas no mūsu senču zemes devās uz dienvidiem, dzemdēja tur dvīņus Apollonu un Artemīdu un deva zināšanas visai Eiropai.

Senāks par Rigvēdas tekstu šķiet senirāņu mīts par diviem dvī­ņiem — Jimu un Jimanu, kas ir visas cilvēces pirmradītāji. Tomēr vēl senākas ir mūsu garamantās sastopamās ziņas par pāratdzim- šanu un teikas, kas vēsta par Saules sistēmas radīšanu.

Latvijā ir vairāki seni ar Immu saistīti vietu vārdi. Līdzās jau minētajiem Immas kalniem, Imetas un Metimmes atzīmēsim Allažu Immas (Rīgas rajons), Imulas un Amulas upi un Jumurdu (Mado­nas rajonā).

Jau minēju daudzas senču kosmiskās zināšanas. Jo dziļāk ieska­tāmies mūsu senatnē, jo šādu ziņu skaits pieaug. Mēģinot skaidrot neparastus faktus, rodas arvien jauni jautājumi, uz kuriem mūs­dienu zinātne ne vienmēr spēj atbildēt.

Tomēr cilvēkam, kas vadās tikai no vispārpieņemtajām dog­mām, grūti pieņemt domu, ka tā sauktajā akmens laikmetā senčiem varēja būt augstas zināšanas. Bet tāpēc vien jau nedrīkst klusēt, kā to darīja līdz šim. Atbildes var rast tikai tas, kas meklē.

Atbilžu meklēšana nav tikai ziņkārības apmierināšana. Tā va­rētu palīdzēt apjaust senas, bet joprojām derīgās zināšanas un atteikties no mūsdienu dzīvesveida, kas ved cilvēci iznīcības strup­ceļā.

Kaut ari senās zvaigžņu lūkotavas postītas vairāk nekā citas svētvietas, dažas liecības tomēr saglabājušās. Tukuma Lielajā kalnā speciāli izmantots robs Saules vērojumiem Lielajā dienā.

Valkas Sauleskalna senajā svētvietā atrodas akmens ar dziļu rievu slīpā plaknē, kas varētu būt domāta kādas zvaigznes vēroša­nai noteiktā laika. Idus Pantenē arī bija akmens ar iecirtumu Sau­les vērošanai, bet to iznīcinaja 1990. gadā. Iespējams, ka līdzīgiem vērojumiem varēja kalpot grava Sperjāņu kalnā pie Sunākstes, kā arī vairāki citi lieli zemes veidojumi citās svētvietās.

Zvaigžņu vārdi uz Zemes. Liecības par seno astronomu dar­bību var sastapt mūsu zemes vietvārdos. Senais zvaigžņu nosau­kums asti (latīņu astra — zvaigzne) labi saglabajies Latvijas vietvārdos. Te minēsim Asteres ezeru Limbažu rajonā un tagadējo Burtnieku, agrāk Asti ezeru (Astijārv, vēl 13. gs.) Valmieras rajonā. Atzīmējami arī vietvārdi Asīte (Priekules pagastā), Astašova (Andrupenes pagas­tā un arī Abrenes novadā), Astiči (Kaunatas pagastā), Astiki (Lūzna­vas pagastā). Šādu vārdu, šķiet, ir bijis vairāk, pārējie kropļoti un grūti atpazīstami. Minēto vietu nosaukumi vedina domāt, ka tur, iespējams, bijušas zvaigžņu lūkotavas. Ezeros un īpaši veidotās ūdenstilpnēs viedie zīmju tulki — burtnieki vēroja ūdenī zvaigžņu atspīdumus un citas zīmes nākotnes noteikšanai. Par zvaigžņu lū- kotavām liecina Lūku un citi līdzīgi vietvārdi pie Zebrus ezera, Nīg­randē u.c. vietās. Jāpiebilst, ka Ziemeļitālijā ir pilsēta Asti. Interesi izraisa šī vārda līdzība ar vēsturnieka Tacita pieminēto baltu cilšu aistu vārdu Baltijas jūras dienvidu krastā. Senais zvaigznes vārds asti ļoti tuvs vārdam aust un līdz ar to arī vārdam Auseklis. Tā mūsu senči dēvēja planētu, kas vēsta par drīzo rītausmu.