Ivars Viks: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Pieminēšu vēl vairākas citas liecības, kas papildinās ziņas par seno astronomiju.

Marss. 1971. gadā ASV raidītais kosmiskās izpētes aparāts uz Marsa nofotografējis milzu piramīdas un grandiozu veidojumu, kas atgādina humanoīda seju. Tas lielums ir 3 x 2 km. Šis Marsa pira­mīdas atrodas uz ģeogrāfiskā platuma grāda, kas uz zemeslodes at­bilst Ēģiptes lielo Gizas piramīdu ģeogrāfiskajam platumam. Tomēr cits ASV aparāts, kas Marsu aplidoja 2001. gadā, šos veidojumus vairs neatrada.

Dažas ziņas par Saules sistēmas uzbūvi bija saglabājušās pat vēl viduslaikos. Tā, piemēram, angļu rakstnieks Džonatans Svifts (1667-1745) grāmatā "Gulivera ceļojumi" (1726) stāsta par diviem Marsa pavadoņiem, kas toreiz likās izdoma bez jebkāda pamata. Pa­gāja 150 gadu un izrādījās, ka rakstnieka minētie pavadoņi tomēr pastāv. Tie ir nelieli un riņķo samērā tuvu Marsa virsmai, tāpēc zi­nātnieki tos varēja ieraudzīt tikai pēc tam, kad bija radīti pietiekami spēcīgi teleskopi.

Kāpēc Jupiteru godināja kā dievību? Ta ir piektā Saules sis­tēmas planēta, gan skaitot no Saules, gan no ārmalas. Ta atrodas piecreiz tālāk no Saules nekā Zeme. Jupiters ir pati lielākā Saules sistēmas planēta, kuras diametrs ir 11 reižu lielāks nekā Zemei. Tai pašā laikā milzīgais ķermenis rotē ap savu asi ārkārtīgi ātri, ātrāk nekā jebkura cita Saules sistēmas planēta. Viens apgrieziens aizņem tikai 10 stundas. Teleskopā Jupitera gredzenu ieraudzīja tikai pirms trīsarpus gadsimtiem.

Lielās līdzības. Šī darba pirmajā grāmatā aprakstīju milzīgo zemes veidojumu Pokaiņos — Dižo jeb Apsu seju, kas uzskatāma par cilvēka sejas atveidu tūkstoškārtīgā palielinājumā. Netālu, Džūkstē, pierakstītās pasakas liecina, ka šo veidojumu senči izmantojuši nā­kotnes pareģošanai.

Desmittūkstoš reižu palielināti atsevišķu cilvēka ķermeņa daļu atveidi skatāmi Immas un Krievu kalnos. Abi Immas kalni, kā jau minēju, salīdzināmi ar jaunavas krūtīm, bet veidojums Krievu kal­nos, kas atbilst planētas Veneras vietai, ir milzīga Joni zīme. Šo vei­dojumu var salīdzināt ar milzu laivu, kuras izmēri ap 0,8 x 0,4 km, sienu augstums līdz 10 m. Domājams, ka šīs vietas kalpoja sena­jiem auglības kultiem un tādējādi saistāmas ar seno, Šumerā saglabāto indoeiropiešu mitu par Apsu sievas — dievības Tiamatas sadalīšanu.

Saskaņas optimizēšana notiek nejau caur mūsu fiziskajām, bet gan imaginālajām telpām.

Zemgales modelī Saules vieta veidota kā mātes krūts. Ari senā astroloģiskā zīme, kas attēlo Sauli, ir aplītis ar punktu vidū.

Raugoties uz Saules sistēmas mazo planētu izvietojumu, to va­ram salīdzināt ar milzīgu kosmisko cilvēku. Viņa sirds un dvēsele tādā gadījumā būtu Zeme.

Jau rakstīju, ka Pokaiņos un citās Latvijas vietās atrastie ak­mens diski simbolizē Galaktiku. Tas vedina domāt, ka senči labi apzinājās mūsu zemes un tautas ciešas sasaistes ne tikai ar Zemes­lodi kopumā, bet ari ar visu Saules sistēmu un pat milzigo, cilvēka prātam grūti aptveramo Galaktiku.

Par tāliem un ilgiem lidojumiem un tādiem novērojumiem no augšas, kādus nevar uzzināt cilvēks, kas atrodas uz zemes, liecina ari latvju pasakas. Piemēram, ķēniņmeita lido pa gaisu ar zelta ratiem. Citā pasakā puisis ar spārniem pārnes ligavu pāri jūrai.

Kā latviešiem, tā arī vairākām citām Eiropas tautām sastopamas pasakas, kur ķēniņieni ar mazu bērnu iesprosto mucā un palaiž jūrā. Pēc trim dienām vai ilgāka laika muca atsitas pret cietzemi, un bērns, kurš jau paspējis izaugt liels, izsit mucai dibenu un kopā ar māti no­nāk jaunā zemē. Manuprāt, arī šeit varētu būt aprakstīts kosmiskais lidojums hermētiski slēgtā telpā.

Tostarp daudzas latvju tautas garamantas vēsta par neparas­tiem lidojumiem. Šīs ziņas ir pārāk spilgtas, lai tās uzskatītu tikai par izdomājumiem.

Es, Prūšos aizjādams,

Kraukļam kājas kaldināju.

Vienu kāju zelta liku,

Otru skaidra sudrabiņa; Kad tas skrēja pa gaisiem, Visi gaisi vizuļoja.

LD 29728

Pat ļoti maigi izsakoties, šo dainu nevar raksturot citādi kā vi­sai neparastu ziņojumu. Kas gan tas par savādu putnu, kas jāapkaļ, putns, kas lido tā, ka visi gaisi vizuļo?

Bet, ja apzināmies, ka mūsu dainas ir seni, simbolu valodā sastādīti vēstījumi, šeit varam ieraudzīt ziņas par kāda sena lidapa­rāta sagatavošanu tālam ceļam. Domājams, ka simbols zelta liku ap­zīmēja degvielas jeb kādas citas cēlējspēku radošas vielas papildinā­šanu. Savukārt otru skaidra sudrabiņa apzīmēja oksidējošas vielas tvertni. Protams, ka šāda lidaparāta ugunis raksturojamas kā visi gaisi vizuļoja. Pēc būtības līdzīgu, kaut arī ne tik spilgtu dainu skaits, kas liek domāt par ceļojumiem virs Zemes, mērojams desmitos.

Zemeslodes veidols. To, ka mūsu zemeslode ir apaļa kā bumba, uzzināja tikai pirms diviem gadsimtiem pēc kapteiņa Džeimsa Kuka (1728-1779) ceļojumiem. Mūsu senči to zināja jau aizlaikos. Par to liecina ļoti senās latvju teikas par Zemes radīšanu.

Pasakā "Ērglis un Kurzemnieka puika" minēts, ka no ļoti liela augstuma Zeme izskatoties cepures lielumā. Bet, ja uzlidojot vēl aug­stāk, tā esot kā poga.

Ari šo ziņu, kas liecina par Zemes apaļumu, nekādi nevarētu paust cilvēks, kas nav bijis Visumā.

Arī citas senās tautas zināja par Zemes veidolu. Seno Centrāl­amerikas iedzīvotāju — maiju — mīti vēsta: viņu dievības zinot, ka Zeme ir apaļa. To zināja jau senie grieķi. Vēlāk zuda zināšanas, un viduslaikos jau uzskatīja, ka Zeme ir plakana.

Latvju dainas papildina seno ēģiptiešu, babiloniešu, asīriešu un šumeru mīti par dievībām, kas lidojušas ar ugunskuģiem. Inku mīti vēsta par dievībām, kas atlidojušas no zvaigznēm — Plejādēm un arī aizlidojušas atpakaļ. Eskimosu leģendas vēsta, ka viņu pirmās ciltis uz ziemeļiem nogādājuši putni ar dzelzs spārniem. Ziemeļamerikas indiāņi stāsta par Pērkona putnu, kas nesis tiem uguni un auglību.

Mīkstā piezemēšanās. Jau minētā pasaka par kurzemnieku puiku vēsta par kādu ierīci, kas nekādi nevarēja būt zināma mūsu vecvectēviem. Pasaka stāstīts, ka puika trīs reizes mests no liela aug­stuma, un kritieni pie pašas zemes nobremzēti. Krītošo puiku glā­buši ērgļa nagi. Tas liek domāt, ka mūsu senčiem ir bijuši izpletņi vai citas līdzīgas ierīces.

Bet var būt, ka šī pasaka jāsaprot daudz dziļākā nozīmē; iespējams, ka tajā stāstīts par senbaltu civilizācijas likteņiem.

Citu tautu raksti. Līdzīgas ziņas atrodamas pasaules senākajā rakstu piemineklī "Poēmā par Gilgamešu", kuru uzskata par četrus tūkstošus gadu vecu. Te visai izsmeļoši aprakstīts Gilgameša drauga Enkidu lidojums dzelžainā ērgļa nagos. Enkidu atstāsta tādus skatus, kurus nav iespējams izdomāt: …Zeme bija kā kalns un jūra kā mazs ezeriņš. Lidojot vēl augstāk, Enkidu stāsta, ka Zeme izskatoties kā miltu putra un jūra kā ūdens sile. Šādu aprakstu nekādi nevar izdo­māt cilvēks, kas pats nav bijis kosmosā vai vismaz nav redzējis no tā izdaritus fotouzņēmumus. Mākoņu sega, kas pārklāj Zemi, pa­tiešām atgādina miltu putru. Tāpēc jādomā, ka dzelžainais ērglis, kas nesa gan kurzemnieku puiku, gan Enkidu, ir senu patiesu noti­kumu atspulgi.

Vēlāk brīnumainā kārtā pāri milzu jūrai pārklūst Gilgamešs, nonākdams pie sava senča Utnapištu. Šeit pakavējāmies pie Enkidu un viņa biedru lidojumiem tāpēc, ka Enkidu šķiet saistāms ar se­nāku šumeru mītu par dievību Enki, kas savukārt saistāms ar Lat­vijas vietu Enguri. Tie nav vienīgie mīti, kas, iespējams, pārceļojuši uz Seno Šumeru un tur saglabājušies labāk nekā mūsu zemē. Bet vēl vēlāk šī pati ziņa parādās Bībeles Vecajā derībā kā stāsts par pra­vieša Elija ceļojumu ugunsratos.