Ivars Viks - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Bija arī uzskaite. Kalendārā laika noteikšana pēc Saules nebūt nenozīmē, ka var iztikt bez rūpīgas darba un svinamo dienu uzskai­tes. Var pat gadīties, ka 10 vai vairāk gadus pēc kārtas tieši novēro­jumu dienās Saule gan lec, gan riet mākoņos. Bet vai tāpēc drīkstēja zaudēt dienu skaitu? Vienalga, bija jāzina, kad darbi darāmi, kad svētki svinami. Vairākas ziņas liek domāt, ka mūsu senajiem pries­teriem bija sava pierakstu sistēma laika skaitīšanai.

Kaut ari jau aplūkojām daudzas liecības par mūsu senču kos­miskajām zināšanām, tomēr šis virsraksts var likties pārdrošs. Tāpēc sāksim ar pārdomām par cita veida (alternatīvām) civilizācijām.

Mūsdienu tehniku darbina galvenokārt mehāniskā un elektris­kā enerģija. Mehāniskās enerģijas lielāko daļu dod degviela, ko sa­dedzina dažāda veida kurtuvēs, tostarp iekšdedzes cilindros un reaktīvajos dzinējos. Elektriskā enerģija kalpo ne tikai objektu pār­vietošanai, bet arī visu veidu sakariem. Tagad grūti iedomāties civi­lizāciju, kas balstītos uz citiem principiem. Aizlaikos tomēr ir lietoti citi enerģijas veidi, ko šobrīd vēl nepazīstam. Vēl jo vairāk, gan se­nās svētvietas, gan citi senbaltu civilizācijas veiktie darbi, kā ari mūsu garamantas liek domāt, ka šai civilizācijai, kuru mūsdienu valodā varētu saukt par alternatīvo, bijušas daudz lielākas iespējas nekā pašreizējai. Vēl jo vairāk, ja spējam atmest novecojušās vidus­laikos radušās dogmas par mūsu senatni, jādomā, ka mūsu zemē dažādos laikos darbojušās vairākas alternatīvās civilizācijas.

1

20. gs. otrajā pusē atrasti milzīgi veidojumi, kuru nozīme ilgāku laiku bija neskaidra. Pagaidām dēvēsim tos par Saules sistēmas mo­deļiem. Jebkurā gadījumā tie vēlreiz apliecina seno cilvēku pārstei­dzošās zināšanas par Saules sistēmu.

Modeļu vecums. Mūsdienu astronomi kaut cik apmierinošas ziņas par Saules sistēmu kopumā ieguva tikai 20. gs. vidū. Šobrīd pasaulē atrasti četri šādi modeļi — trīs mūsu zemē, viens Centrāl­amerikā — Teotiuakanā. Tie ir izcili seno cilvēku zināšanu aplieci­nājumi. Planētu Urānu atklāja tikai 1787. gada, Neptūnu — 1846. gadā, Plūtonu — 1930. gadā, taču pareizāk būtu teikt, ka nule mi­nētās planētas pēc viduslaiku tumsas un aizmirstības atklāja no jauna. Tāpēc atļaušos atgādināt dažas mazāk pazīstamas liecības.

Senajā Šumerā arheologi atraduši māla plāksnītes, kurās ne tikai attēlota Saules sistēma ar visām planētām, bet arī doti galvenie planētu raksturojumi. Tātad baltajiem kultūras nesējiem pirms daudziem tūkstošiem gadu bijusi ļoti labi zināma gan Saules sistē­mas uzbūve būtībā, gan arī šīs sistēmas skaitliskie raksturojumi.

Pirmais no tiem atrasts Centrālamerikā, Teotiuakanā. Tur sa­glabājušās daudzas, dažāda līmeņa izbūves visai plašā teritorijā. Pēt­niekus sākumā pārsteidza dažu izbūvju lielais attālums no centra. Aprēķini, kurus veica, pārbaudot kādu ģeniālu atklāsmi, rādīja, ka to savstarpējie attālumi mērogā izsaka Saules sistēmas planētu or­bītas.

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Latvijā atrastas divas zemes un akmeņu veidojumu kopas, kur atsevišķu elementu sav­starpējie attālumi proporcionāli Saules sistēmas planētu orbītām. Viens no šiem modeļiem atrodas Kurzemē, otrs — Zemgalē. Par modeļu esamību liecina arī ar Sauli saistītie vietvārdi — Saules muiža Liepājā un Rakažu (Saules centra) kalns lies pagastā.

Turklāt 2001. gadā Kurzemē atrasts akmeņu riņķu veidojums, kas šķiet vēsturisks Saules sistēmas modelis.

Kurzemē atrasti divi modeļi. Mazākais no tiem atrasts pavisam nesen. Tas atrodas pie Rojas Zibeņdambja.

Lielakais no modeļiem mūsu zemē izveidots R-A virzienā. Pati Saules vieta bija Saules muižā pie Liepājas. Tālākās planētas —

Plūtona — vieta atradās Īlē. Kaut arī gandrīz visi senie svētcentri, kas varētu kalpot ka tieši materiālie pierādījumi, ir iznīcināti, par 118 km garo modeli saglabājušies vairāki pierādījumi.

Saules akmens. Liepājas rajona jūras piekraste ir samērā jauna. Ģeologi uzskata, ka tā pacelusies virs ūdens tikai pirms kā­diem astoņiem tūkstošiem gadu. Līdz pat 1920. gadam galvenais administratīvais centrs bija Grobiņa, kur arī krustojās galvenie se­nie ceļi, tostarp uz Rietumeiropu. Grobiņas ceļš Liepājā ienāca gar Saules muižu. Šo ceļu tagad zinām kā Brīvības ielu. Pie Saules mui­žas tas aplieca nozīmīgu senču svētakmeni — Pērkona akmeni, kas iezīmēja milzīgā Saules modeļa centru. No tā uz austrumiem gāja svētvietu līnija ar mezglu punktiem, kas iezīmēja planētu vietas. Pērkona akmens bijis 4 m augsts un 30 m apkārtmērā. To šeit pēc tam, kad apkārtējais līdzenums paceļas virs ūdens, novietoja senie zintnieki. Teikā stāstīts par darbu vadītāju Ķintu, kura vārds tulko­jams kā Ķēniņš (atcerieties Ķentes kalnu Ogrē). Viņš radījis ari vai­rākus citus izcilus senatnes pieminekļus, bet arī tie gandrīz visi 19. gs. iznīcināti garīgās tumsonības deļ.

Neapšaubāmi, arī šo milzu akmeni novietoja uz iepriekš saga­tavotiem pamatiem. Citādi ap 800 tonnu smagais akmens gadu tūk­stošu gaitā būtu iegrimis jūras sanestajās smiltis. Diemžēl izcilā se­natnes pieminekļa vairs nav. To saspridzināja 1841. g., paplašinot Rīgas ceļu (sk. "Kurzeme", 2-9). Bet diez vai iznīcināja akmens pa­matni. Modernā aparatūra ļauj redzēt arī cauri asfalta un šķembu segumam, un, papētot ielu tagadējās rūpnīcas "Liepājas metalurgs" rajonā, tur varētu atrast Ķinta liktā dižakmens pamatni.

Citā teikā stāstīts, ka no Ķinta novietotā akmens austrumu vir­zienā gājusi akmeņu līnija. Tieši ši ziņa arī ierosināja sākt Saules sis­tēmas modeļa kā svētakmeņu līnijas meklējumus. Tas virziens no­rāda uz Saules lekta virzienu pavasara saulritu, t.i., Lielajā dienā, un rudens saulritu, t. i., Miķeļa dienā. Latvijā ir vairākas tādas svētvietu līnijas, bet šī šķiet vienīgā, kas bija izlikta ar akmeņiem. Diemžēl ari šo akmeņu vairs nav, ziņas par tiem jāmeklē latvju garamantās.

Ģeogrāfiski šī līnija atrodas uz 56° 32' ziemeļu platuma. Tā iet caur Krotes Vidiem, Embūtes Indula kapa vietu, šķērso Ventu pie Nīkrāces Tukumiem, iet caur Pampāļiem, Iii. Aiz Daugavas tā tur­pinās caur Viļāniem uz Ludzu. No minētajām vietām ar senatni sais­tāms būtu tā sauktais Induļa kapa akmens Embūtē ("Kurzeme", 7-137). Ar šo līniju varētu būt saistīts Nabas (t.i., savienojuma) kalniņš ilē.

No visām minētajām vietām sevišķu interesi izraisa Īle. Tam ir trīs iemesli. Pirmais ir Nabas kalniņa vārds. Kā nākamais iemesls jā­min līnijas Liepāja-īle garums, kas atbilst jēdzienam par Saules sis­tēmas modeļa garumu. Trešais iemesls ir teika par īliņu.

Modeļa mērogs. Pirms rakstīt par modeļa garumu, atgādi­nāšu, ka Saules sistēmas galveno objektu savstarpējās attiecības nosaka svētais skaitlis 108. Saule atrodas 108 savu diametru attā­lumā no Zemes. Zemes diametrs ir 108 reizes mazāks par Saules diametru. Nākamais samazinājums ir 108. daļa no Zemes diametra, kas ir 108 verstis jeb 118 km (sk. Trešo apcirkni). Tāds patiešām ir attālums no Liepājas Saules muižas akmens vietas līdz Īles Nabas kalnam. Senajās mērvienībās tas atbilst 108 verstīm.

Saules sistēmas modelis vienlaikus attēlo divus mērogus. Pirm­kārt, Saules muižas līnija mērogā 1:108 atspoguļo Zemes diametru. Otrkārt, tā ir Saules sistēmas modelis mērogā 1:50 000 000. Šai ga­dījumā 3 verstis atbilst trešās planētas — Zemes attālumam līdz Saulei. Tādējādi izvēlētais mērogs veido divas papildu sakritības. Šādu izvēli nevar dēvēt citādi kā par ģeniālu.