Ivars Viks - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Skaidrības labad jāpiebilst, ka minēto objektu izmēru attiecības nav gluži ideāli 108,000. Tomēr viegli pārliecināties, ka kļūda ir viena procenta robežās. Kļūdas radušās, miljoniem gadu gaita mainoties minētajiem lielumiem. Piemēram, Zemes vidējais attālums līdz Saulei nemitīgi pieaug. Ik dienu Zemes diennakts garums pieaug par divām desmitmiļjonajām sekundes daļām. Atbilstoši šai izmai­ņai ik dienas Zeme, tapat kā citi Saules sistēmas ķermeņi, attālinās no Saules, Mēness no Zemes utt.

Slēptie skaitļi. Skaitlis 1,08 slēptā veidā parādās arī kā attie­cība starp patiesajiem Saules sistēmas ķermeņu cikliem un tiem, ko redz Zemes novērotājs. Mēness apriņķo Zemi 27,32 diennaktīs (si- deriskais mēnesis), kas ļoti tuvs jau minētajam lOe. Novērotājs no Zemes Mēnesi tajā pašā fāzē ierauga ik pēc 29,53 dienām (sinodis­kais menesis), jo Zeme pa šo laiku pārvietojusies citā savas orbītas punktā. Šo abu periodu attiecība izsakāma ar skaitli 1,08.

Tādu pašu attiecību iegūst starp to. Saules rotācijas periodu, ko novērojam no Zemes (27,28 diennaktis), un rotācijas patieso ciklu — 25,38 diennaktis. Vēl atzīmēšu, cik ļoti tuvs ir šis pēdējais skaitlis Mēness sideriskajam periodam. Šīs sakritības liecina par Saules, Zemes un Mēness dziļo saistību.

Vēl jāpiebilst, ka skaitlis 1,08 ļoti tuvs attiecībai starp apļa līni­jas raksturojumu 3,1416 un Mēness sinodisko ciklu 29,53 dien­naktis. Matemātikas mīļotāji atradis vēl citas sakarības.

Zināšanu zušana. Zināšanas par kosmiskajiem lielumiem un senajam mērvienībām lielākajā daļā pasaules zemju izzuda pēdējos gadu tūkstošos. Mūsu senči šis zināšanas spēja saglabāt ilgāk nekā citas senās kultūras tautas.

Eiropa pēc ledus laikmeta, t.i., pēdējos 13 tūkstošos gadu, pārdzīvojusi daudzus no Āzijas puses nākušo iekarotāju — āsu uzbrukumus. Ari Baltijas valstīm gājuši pāri daudzi iekarotāju pūļi. Mūsu zeme ilgi bija okupēta, un daudzas liecības par senču dižo gudrību ir zudušas.

Pēdējos gadu tūkstošos Tuvajos Austrumos radās jaunas — Mēness pielūdzēju — reliģijas, kurām svētais skaitlis ir 7. Turpretī latvju senčiem 7 saistījās ar ļaunuma izpausmēm. Dainas šo skaitli nepiemin.

Milzu postu nodarījuši arī iebrucēji no rietumiem. Sakšu krust­neši 13. gs. noslepkavoja mūsu senču gudrākos cilvēkus — vecajos. Vairākās vietās, piemēram, Lielvārdē viņus sadedzināja dzīvus. 17. gs. beigās zviedru baznlctēvi sāka latvju seno svētvietu iznīcinā­šanu Vidzemē.

Diemžēl senbaltu civilizācijas materiālo darbu iznicināšana tur­pinās ari mūsdienās.

Lielie laika cikli. Vai esat kādreiz vērojuši rotaļu vilciņu? Lai kā jūs pūlētos vilciņu skaisti iegriezt, tas vienmēr streipuļo. Ta ass telpā apraksta konusu.

Līdzīgas kustības izdara arī Zeme. Tas ass telpiskās rotācijas — precesijas — periodu mūsdienu zinātnieki vērtē ap 26 tūkstošiem gadu. Precesijas dēļ mainās virziens, uz kuru norāda poli, un ik pa dažiem gadu tūkstošiem orientācijai jāmeklē cita Polārzvaigzne.

Tāpat precesijas dēļ katru gadu no ikviena zemeslodes punkta paveras kaut nedaudz, tomēr atšķirīgs skats uz zvaigžņoto debesi. Astronomi tos salīdzina pavasara punktā. Šīs izmaiņas ir ļoti niecī­gas, un 72 gadu laikā zvaigžņotās debess stāvoklis pavasara punktā izmainās tikai par 1°. Bez ļoti precīziem instrumentiem šīs pārmai­ņas nemaz nevar ievērot. Un tomēr mūsu senči par tām zināja.

Nejau modernā astronomija atklājusi šo parādību. Vēl jo vai­rāk, diez vai mūsdienu zinātne būtu precesiju pamanījusi un izpra­tusi tās fizikālo jēgu, ja par to nebūtu saglabājušās ziņas no senās

Babilonijas un Šumeras laikiem. Šobrīd neviens nevar pateikt, kā gan precesiju varēja ievērot bez pavasara punkta aprēķina, bez pre­cīzas laika mērīšanas un bez moderniem astronomu instrumen­tiem. Taču senie cilvēki ne tikai zināja par Zemes ass stāvokļa maiņu, bet bija pat noteikuši precīzu precesijas periodu — 25 920 gadu. Ar to viņi saistīja lielus notikumus cilveces vēsturē. Pēc viņu domām, apmēram ik pēc diviem tūkstošiem gadu katra valsts, tauta, cilts vai novads ieejot citā zvaigznājā un mainoties tās likteņi. Tomēr šim uzskatam pagaidām nav vēsturiska pamatojuma.

Precesijas periodu zināja ari senās Centrālamerikas tautas — maiji un acteki, kas to dalīja piecos posmos. Slēptā veidā tas pausts arī ķeltu mītos. Iespējams, ka šo lielā laika ciklu var dalīt mazākos, piemēram, 108 periodos, kas katrs sevi ietver 240 gadu auglības ciklu. 240 gadu ciklu piemin arī senie grieķi, saistot to ar Ietu zint­nieku Abarisu. Ne Babilonijā, ne Šumerā, nedz arī citās minētajās vietās nav atrastas pēdas, kas liecinātu par pakāpenisku astronomi­jas un citu zinātņu attīstību. Bet visas šīs vietas apciemoja gara gais­mas nesēji no mūsu senču zemes.

Skaitlis 25 920 parādās ne tikai kā Zemes precesijas periods. Diennaktī mēs ieelpojam un izelpojam —

24 x 1080 = 25 920 = 2,59 10 4 reizes.

Visai līdzīgu, tikai 100 reb.es lielāku skaitli iegūst, aprēķinot se­kunžu skaitu starp diviem pilnmēness novērojumiem:

60 x 60 x 24 x 29,32 = 2,53 10 6 .

Vel atcerēsimies, ka Saules patiesais rotācijas periods ir 2,54. 10 diennaktis. Visu šo skaitļu zīmīgās daļas ir visai tuvas.

Šie salīdzinājumi lieku reizi rada, cik pārdomāti izvēlēta laika skaitīšanas sistēma.

Senie cilvēki zināja arī to, ka Zemes un Mēness savstarpējais stāvoklis precīzi atkārtojas ik pēc 19 gadiem. Vecākais apraksts, kur šīs ziņas saglabājušās, sastādīts Senajā Grieķijā. Par godu tā auto­ram, šo 19 gadu periodu dēvē par Mentona ciklu. Uz Zemes tas ir periodiskais auglības cikls. Šīs zināšanas liecināja par rūpīgu de­besu spīdekļu vērošanu un precīziem pierakstiem daudzu gadsimtu gaitā.

Saules kalendārie vērojumi. Gan seno, gan ari mūsdienu as­tronomu uzdevumos ietilpst kalendārā laika noteikšana un paša kalendāra precizēšana. Mēs varam tikai apbrīnot, cik precīzi šis darbs veikts senatnē. Mūsu zemē kalendāro laiku var noteikt, vēro­jot Sauli. Ik dienu Saule lec citā vietā nekā iepriekšējā dienā. Arī Saules rieta vieta ik dienas ir cita. Ziemas periodā Saules lēkta un rieta virzieni mūsu zemē veido leņķi, kas ir mazāks par 180°.

Gada sākuma noteikšana. Mēs esam Saules tauta, un mūsu tālie senči gada sākumu atzīmēja gadskārtējā Saules augšupejas sa­kumā, t.i., Ziemassvētkos (21. XII). Par to liecina daudzās senas svētvietas un svētakmeņi, kuru garenasis virzītas uz Saules lēkta virzienu Ziemassvētkos — DA. Ka piemēru minēšu Saules lenti Po­kaiņos, kas uzskatāma par centru transkontinentālai, uz DA virzī­tai līnijai Stokholma-Ventspils-Pokaiņi-Minska-Erevāna-Senā Šumera. Pašos Pokaiņos šī līnija ved caur Dižās sejas Saules lenti, tad Naudas kalnu, Skroderu akmeni un Ziemassvētku kalnu. Šajā pašā virzienā likti Beverinas vaļņi.

Tomēr jāpiebilst, ka, pieņemot šo dienu par gada sākumu, ne­pieciešami labi instrumenti Saules vērošanai un laika uzskaitei.

Zūdot senajām zināšanām, vajadzēja pieņemt tādu gada sā­kumu, kas ērtāks novērojumiem.

Lielās dienas lūkotavas. 13. gs. senčiem gada sākums bija Lielajā dienā. Sākoties pavasarim (Lielajā diena — 21. III), kā arī va­sarai beidzoties (Miķeļos jeb Apjumībās — 29. IX), Saule lec tieši austrumos un riet tieši rietumos. Šajas divās dienās Saules lekta un rieta virziens veido taisnu līniju, kas atvieglo kalendārā laika no­teikšanu. Īlē, Sunākstē, Suntažos, Tukumā un citur atrastas vietas, kas, jādomā, bijušas observatorijas, kas izveidotas astronomiskiem Saules vērojumiem Lielajā dienā un Miķeļos.