Ivars Viks - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Iepriekšējos apcirkņos secinājām, ka tālie, tā sauktā akmens laikmeta senči pratuši ne tikai vērot, bet arī mērīt debess ķermeņu lielumus un kustību. Mūsdienu zinātne minētās zināšanas nevar iegūt bez precīziem instrumentiem. Bet tie parādījās samērā nesen.

Ierīci zvaigžņu vērošanai — teleskopu izgudroja Holandē 16. un 17. gs. mijā. To uzzinājis, uz Holandi devās jaunais itāļu zināt­nieks Galilejs (1564-1642). 1609. gadā viņš pats izgatavoja tele­skopu, sāka ar to vērot zvaigžņotās debesis un izdarīja daudzus izcilus atklājumus. Mūsdienu astronomu rīcība ir vēl daudz citu instrumentu un aparatūras debesu vērošanai. Šīs ierīces aizvien vairāk tiek pilnveidotas, dodot iespēju iegūt jaunas ziņas par Vi­sumu. 20. gs. beigās sāka darboties pirmais atklātā kosmosā nogā­dātais teleskops.

Tomēr, lai cik pārsteidzoši ir zinātnes sasniegumi, vēl daudz pārsteidzošākas ir mūsu senču zināšanas par debesu ķermeņiem. Seno zināšanu atspulgi, kas saglabājušies līdz mūsu dienām, liek domāt, ka tās iegūtas vismaz pirms pēdējā ledus laikmeta. Bet, ja tā­lajiem senčiem bija zināšanas, tad vai nu viņiem pašiem bija attiecīgi instrumenti un aparatūra, vai arī zināšanas bija iegūtas no citas civilizācijas. Šobrīd vulgārā materiālisma piekritēji nevēlas at­zīt nevienu no šim iespējām. Patlaban uzskatus par senču zināša­nām galvenokārt veido viduslaiku dogmas, kas sen jau novecojušas.

Tās traucē ne tikai izprast senatni, bet ari virzities preti jauniem sa­sniegumiem.

Daudzu zinātņu kopsumma. Gan Latvijā, gan ari ārpus tās atrodas daudzas senās svētvietas, kas veidotas iepriekš noteiktās vietās. Tas atrodas zināmos attālumos cita no citas un grupējas uz noteiktu virzienu līnijām vai apļiem. Ta kā gan šajā, gan ari iepriek­šējā grāmatā jau minēju daudzus piemērus, neatkārtojot tikai īsi at­gādināšu, ka tie visi liecina par senbaltu civilizācijas augstajām zināšanām kartogrāfijā, zemes ierīkošanā un matemātikā. Turklāt katra senā svētvieta ietilpa kādā augstākas nozīmes tīklā. Seno svēt­vietu tīkls precīzi sakrīt ar Zemes reljefa veidojumiem — kalniem, pauguriem, jūras seno krastu, upju ģenerāllīnijām, lielākajām iele­jām. Tas viss, kopā skatits, liecina par rūpīgi pārdomātu un dziļi detalizētu sistēmu projektēšanu.

Piebildīšu, ka zemes reljefa veidojumu tīklu un tā saskaņotību 20. gs. sākumā atklāja angļu pētnieks Alfrēds Vatkinss (Watkins, 1855-1935). Vēlāk tika atklāta objektus vienojošo līniju saistība ar smalko enerģiju plūsmām.

Mūsu zemē padomju okupācijas laikā ārzemju literatūra par šiem jautājumiem nebija pieejama. Ap 1980. gadu Artura Zalstera grupa, pētot īpatnos akmeņu salikumus, tā sauktās Velna laivas, at­klāja garenasu un šķērsasu saistību ar āderēm. Turpinot darbu, Latvijas senatnes pētnieku grupa pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās pilnīgi neatkarīgi nonāca pie tādiem pašiem secināju­miem kā angļu pētnieks, tikai ejot pretējā virzienā. Latvijas pētnieki tomēr šobrīd tikuši ievērojami tālāk, pierādot latvju garamantu dziļo saistību ar minēto svētvietu tīklu. Spilgts pierādījums šāda iz­pētes virziena efektivitātei ir Pokaiņu atrašana un izpēte, par ko jau rakstīju šī darba Pirmajā apcirknī.

Iepazīstot milzīgās sistēmu kopas, nevar nepamanīt to daudz­kārtējās sasaistes ar debesu spīdekļiem. Šajā sadaļā pieskarsimies dažiem tehniskas dabas jautājumiem sakarā ar šo sistēmu izveidi.

Vēl joprojām nav izdevies apjēgt, kādas senatnē bija precīzas orientēšanās metodes. Saulainā dienā ziemeļu virzienu var noteikt, vērojot vertikāla staba mesto ēnu. Kad tā ir visīsākā, tās virziens rāda tieši uz ziemeļiem. Laikā, kad nebija pulksteņu, noteikt īsto brīdi nebija viegli. Turklāt, mērot ēnas garumu ar auklu, kārti vai ko tamlīdzīgu, neiegūst tādu precizitāti, kadu vajadzēja mūsu svētvietu izveidei. Tatad bija kādas citas metodes. Ta, piemēram, Z-D vir­zienā ir precīzi orientētas Ēģiptes piramīdu pamatnes. Orientācijai šeit nevarēja izmantot staba ēnu, jo dienvidū Saule atrodas gandrīz zenītā.

Tomēr vēl pārsteidzošāki ir mūsu senču svētvietu lielie plāno­jumi. Tā, piemēram, neticami precīzs plānojums uz viena un tā paša meridiāna, t.i., Z-D līnijas, ir divām senām svētvietām, kas abas saucas Idus. Šis vārds tulkojams kā augstās dievības piedzimšanas vieta. Šī darba pirmajā grāmatā pieminētā Vilmieras rajona Idus svētvieta un 2000 km attālā Idus svētvieta Krētas salā novietotas uz viena meridiāna ar precizitāti, kas mērojama grāda sekundēs. Ar tādu pašu ļoti augstu precizitāti uz viena meridiāna novietotas mūsu senā svētvieta Pokaiņi un Apollona svētvieta Grieķijā. Pārsteidzoši ir arī citi seno svētvietu līniju plānojumi, kas saistīti ar Galvenā me­ridiāna līnijām gan mūsu zemē, gan ārpus tās.

Precīza orientēšanās bija vajadzīga ne tikai celtniekiem, bet ari ceļotājiem. Cilvēki ceļo miljoniem gadu, kopš pastāv cilvēce. Tie ir miljoni gadu. Lai nokļūtu vajadzīgajā vietā, jums jāzina, kur atro­daties un kādā virzienā jāiet.

Pazīstamā apvidū ceļu sev izraugāmies, vērojot pazīstamus orientierus — kalnus, kokus, celtnes utt. Nepazīstamā apvidū iz­mantojam kartes un kompasu. Bet vēl tikai pirms tūkstoš gadiem, cik zināms, nebija ne karšu, ne kompasa. Kompass, kā zināms, Eiropā parādījās tikai ap 9. gadsimtu. Un tomēr senči veikuši gan tālus ceļojumus, gan uzbūvējuši svētvietu sistēmas ar pārsteidzoši precīzu savstarpējo orientāciju, turklāt noteiktos, zināmos attālu­mos.

Mūsdienās palīdz orientēties automātiskās navigācijas ierīces (GPS), kuras izmanto Zemes mākslīgo pavadoņu signālus. Iepriek­šējos gadsimtos cilvēki orientējās ar kompasa un karšu palīdzību. Bet pirms tūkstoš gadiem nebija arī kompasa. Tomēr cilvēki veica tālus ceļojumus pāri jūrām un okeāniem, pari tuksnešiem, tundrām un kalniem, cauri mūžamežu un taigu biezokņiem. Pat ar kompasu un karti rokās nav viegli nospraust vajadzīgo virzienu, jo takas un ceļi ir līkumoti, jāapiet purvi, ezeri, gravas, biežņas, sagāzumi, jā­meklē brasla vietas.

Kartes. Senās svētvietas izvietotas precīzāk, nekā tās varētu iemērīt zemes ierīkotāji, teiksim, pirms diviem gadsimtiem. Bet tās taču veidotas daudz senāk.

Seno svētvietu izvietojums liecina par rūpīgi projektētām sistē­mām, kas lieliski iekļaujas zemes reljefā, upju tīklā un pat senajā jūras krasta līnijā. Mūsdienu speciālisti nespēj izskaidrot, kā gan tas bijis iespējams.

Šo sistēmu projektēšana nebūtu bijusi iespējama ar 20. gs. me­todēm, izmantojot kartes, kas zīmētas uz materiāla rakstura infor­mācijas nesējiem — papīra, ādas, metāla vai tamlīdzīgi. Jāpiebilst, ka senbaltu civilizācijas zināšanas arī šajā jomā pārsniedz 20. gs. teh­niskās iespējas.

Tā kā pašreizējās kartogrāfisko ziņu ievadīšanas metodes elek­troniskos nesējos pamatojas uz vairāk vai mazāk rupju izziņas ma­teriālu ģeneralizāciju, jādomā, ka senbaltu civilizācija lietoja tādus augstāku līmeņu informācijas nesējus, kas cilvēcei vēl nav pazīs­tami.

Orientēšanās jūrā. Mīti glabā ziņas par lieliem ceļojumiem senatnē pāri okeāniem. Par to liecina arī arheologu atradumi. Mūsu senči devās pāri Atlantijas okeānam nest gara gaismu Ameri­kai. Par to liecina seno tautu leģendas. Savukārt Tūrs Heijerdāls pierādījis, ka no Peru veikti daudzi ceļojumi uz Polinēziju, no