Ivars Viks - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Polinēzijas uz Jaunzēlandi un tālāk uz Lieldienu salu. Visi tie noti­kuši pirms daudziem tūkstošiem, pat desmitiem tūkstošu gadu. Ta, piemēram, Austrālijā cilvēki ieradās vismaz pirms 40 tūkstošiem gadu. Gan ļoti tālie ceļojumi, gan vēl jo vairāk precīzā orientēšanās ceļā ir un paliek mīkla mūsdienu cilvēkiem.

Daļā gadījumu varētu runāt par cilvēku dabīgajām orientēša­nās spējām. Vēl 20. gs. mūsu pašu piekrastes zvejniekiem piemita apbrīnojamas spējas orientēties atklātā jūrā, kur nav redzami itin nekādi orientieri. Debesis ne vienmēr ir skaidras, it īpaši Baltijas jū­ras baseinā. Vecie zvejnieki prata tālu jūra bez jebkādiem orientie­riem atrast īstās zivju vietas, tumsā vai miglā nokļūt savā krasta. Vi­ņiem palīdzēja spēja atšķirt vietas ar dažādu ūdens krāsu, smaržu, skaņu un arī bioenerģēlisko starojumu. Mūsdienās šī māka ir aiz­mirsta. Tomēr ar šo māku vien nevar izskaidrot tālos ceļojumus uz pilnīgi nepazīstamam vietām. Patlaban valda uzskats, ka ceļotājiem palīdzēja debesu orientieri — zvaigznes.

Polārzvaigznes mīkla. Daudzus tūkstošus gadu ceļotājiem naktis virzienu rādījusi Polārzvaigzne. Tā nav kāda noteikta zvaig­zne. Ar šo nosaukumu apzīmē to spīdekli, kas debesu velvē atrodas vistuvāk Ziemeļpolam.

Lai mūsu dienās atrastu Polārzvaigzni, jāsameklē Lielā Lāča un no tā — Mazā Lāča zvaigznāji. 21. gs. cilvēkam šīs zināšanas noder ļoti reti, lielākai daļai tas šķiet bezmaz vai liekas. Bet senatnē, kad virzienus noteica pēc zvaigznēm, īstā ceļa noteikšanai tās bija ļoti nozīmīgas.

Nav grūti atrast Polārzvaigzni, ja zināt, kur to meklet. Bet vai esat padomājuši, kā gan mūsu tālie senči varēja precīzi noteikt zie­meļu virzienu tad, kad nezināja, kura zvaigzne ir ziemeļiem vistu­vāk? Vispirms vajadzēja kādā citā veidā precīzi noteikt ziemeļu vir­zienu, uzbūvēt orientācijas ietaisi un tad zvaigžņotajās debesīs sameklēt to stāvzvaigzni, kura būtu vistuvāk ziemeļu virzienam.

Zvaigžņu stāvoklis debesīs mainās. Pirms 14 tūkstošiem gadu, t.i., ledus laikmeta beigās, ziemeļiem tuvākā zvaigzne bija

Vega. Par to, ka Vega bija galvenā ceļa zvaigzne, liecina tās vārda saistība ar ģermāņu \Veg — ceļš. Nākamajos gadu tūkstošos Zemes pola ass virziena izmaiņas (precesijas) gaitā Vega no pola attālinā­jās, tāpēc vajadzēja meklēt citu orientieri. Pēdējos gadu tūkstošos par Polārzvaigzni kalpo Mazā Lāča zvaigznāja spilgtākā zvaigzne — Kinosura, kas pamazām tuvojas polam. Patlaban tā ir 45' attālu. Vistuvāk ziemeļu virzienam tā būs 2100. gadā — tikai 20' no tā. Tad Kinosura attālināsies, un pēc 12 tūkstošiem gadu Ziemeļpolam vis­tuvāk atkal būs Vega. No nule teiktā izriet svarīgs secinājums, ka vēl tikai pirms 5.-6. gt. mūsu senču astronomi spēja ar ļoti lielu preci­zitāti noteikt, ka līdzšinējo orientieri Veģu aizstājusi Kinosura, kļūs­tot par Polārzvaigzni.

Par to, ka mūsu senči spēja rūpīgi saglabāt desmitiem tūkstošu gadu senas ziņas, liecina arī Lielo Greizo Ratu (Lielā Lāča) zvaig­znāja vārds. Ta kā visi kosmosa ķermeņi pārvietojas un gadu tūk­stošu laikā zvaigznāji maina savu izskatu, mainījies arī šis zvaig­znājs. Vēl jāpiebilst, ka vārdu rati agrāk aizstāja ar vāģi [5]un šis vārds saistāms ar jau minēto Veģu.

Šī zvaigznāja simboliskie attēli iekalti Rojas, Valkas Saules­kalna, Zaubes Nemnaudu u.c. svētakmeņos. Visai iespējams, ka mūsu zemē pastāv vēl daudzi citi, daudz lielāki attēli, kuru izmēri vērtējami no dažiem desmitiem metru līdz desmitiem kilometru.

Skats uz dienvidiem. Dažos gadījumos ceļotājam naktī ērtāk bija meklēt nevis ziemeļu, bet gan pretējo — dienvidu virzienu. Pē­dējos gadsimtos tā noteikšanai izmantoja divas zvaigžņu kopas — Dienvidu krustu un Dienvidu zvaigzni.

Dienvidu krusts ir vairaku spožu zvaigžņu kopa Piena Ceļa blīvajā daļā, kas veido divas krusteniskas līnijas. Dienvidu krusts naktī varēja noderēt ceļotājiem aptuvenai orientācijai.

Es redzēju zelta krustu Vidū gaisa grozāmies. Dieviņ, tavu padomiņu, Kā zemē nenokrita.

LD 33780

Dienvidu zvaigzne. Procions ir spoža dubultzvaigzne Mazā Suņa zvaigznājā. Ta parādās pēc pusnakts sākot no augusta. Šo zvaigzni izmantoja aptuvenai orientācijai naktīs tad, ja mākoņi se­dza Polārzvaigzni.

Bija precīzākas metodes. Tomēr pat tad, ja sekotu Polārzvaig­znei un citām zvaigznēm, nebūtu iespējams nodrošināt tik precīzu svētvietu savstarpējo novietojumu, kā tas panākts pirms gadu tūk­stošiem. No teiktā izriet, ka senatnē izmantotas kādas citas, tagad nezināmas precīzas metodes un ļoti precīza aparatūra ka zvaigžņu pētīšanai, tā arī vietas ģeogrāfisko koordinātu noteikšanai.

Lai cik kritiski vērtētu tos darbus, kas tāltālos aizlaikos veikti mūsu tēvu zemē, nevar neatzīt, ka tie liecina par senbaltu civilizā­cijas augstajām zināšanām. Arī tad, ja uzskatām, ka šīs zināšanas ir aizgūtas, nevar neatzīt, ka tās aizgūt un saglabāt varēja tikai augsta civilizācija, gudri un talantīgi cilvēki. Tikai tādi varēja būt mūsu senči.

8.2. Dabīgie laiku ritmi

Visas mums zināmās norises kosmosā savā būtībā ir cikliskas, ar vairāk vai mazāk noteiktu ritmiku. Zemes dabīgos ritmus nosa­ka tās griešanās ap savu asi un gadu ilgā aprite ap Sauli. Cilvēka praktiskai dzīvei vajadzīga sīkāka laika dalīšana, kas nebūt nav vien­kārši izdarāms. Ta, piemēram, gadā ir 365,256 dienas. Šo skaitli va­jadzēja salāgot ar gada dalījumu noteiktā dienu skaitā. Tas nebija vienkāršs uzdevums, bet senči ar to tikuši galā tik veiksmīgi, ka šo ģeniālo dalījumu varam lietot un apbrīnot vēl šobaltdien. Mēģinā­sim aplūkot gan nesenās tēvutēvu zināšanas, gan aizvēsturisko gud­rību laika skaitīšanā.

Ritmika izpaužas ne tikai laikā, bet arī telpā — Visuma un tā ķermeņu lielumos, attālumos un kustības ātrumos. Telpas un laika ritmika kosmosā ir cieši saistīta, un šīs sasaistes pierādījumus mēs jau aplūkojām Trešajā apcirknī. Ritmus izraisa gan atomu rotācija un molekulu svārstības, gan kosmosa ķermeņu, arī planētu, zvaig­žņu un to veidojumu kustība un pulsācijas.

Gandrīz katrs ķermenis vienlaikus pakļauts daudziem ritmiem. Atoma svārstību biežums mērāms sekundes miljonās daļās, bet ga­laktiku kopu cikli — miljardos gadu.

Svētie pamatskaitļi. Katrā — gan neorganiskā, gan organiskā (bioloģiskā) — kosmosa ķermenī vienlaikus darbojas vairākas struk­tūras ar savstarpēji saistītām ritmikām.

Ritmu raksturo skaitļi. To vidū sevišķi nozīmīgos senie cilvēki uzskatīja par svētiem. Mūsu senčiem svētie pamatskaitļi bija: 2, 3, 5. No tiem veidojas saliktie svētie skaitļi — 4, 8, 9, 10, kā ari dainās minētie trejdeviņi.

Laika skaitīšanai pēcledus laikmetā izvēlēti skaitļi 12, 24 un 60. Lielos ciklus izteica ritmi, kurus nosaka 4 x 27 = 108 un 10 x 24 x x 108 = 25920. Cilvēka un arī tautas dzīve ir veiksmīgāka, ja tā iekļaujas dabīgajos ritmos un to noteiktos mēros.

Lai skaitliski izteiktu kosmosa ķermeņu tehnisko raksturo­jumu savstarpējās attiecības, jālieto vēl trīs dabiskie skaitļi. Pirmo no tiem — 3,14159… pazīstam kā riņķa garuma un diametra attie­cību. Otrs ir dabisko logaritmu bāze e - 2,7183… Trešais skaitlis ir tā sauktā zelta griezuma attieciba 1,61803399… (vai tā apgrieztais lielums 0,618…).

Minēšu dažus piemērus. Saules bioenerģētiskais starojums sasniedz Zemi 3,14 diennaktis. Saules griešanās periods ap savu asi Zemes novērotājam šķiet 27,28 diennaktis. Šis skaitlis ļoti tuvs ma­temātiskām lielumam lOe.