Ivars Viks - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Jāpiezīmē, ka vel pirms pusotra gadu tūkstoša ari Rietumeiropā jaunais gads sākās Lielajā dienā. Vēl šobaltdien tāda laika skaitīšana atspoguļojas mēnešu nosaukumos. Ta, septembris nozīmē septītais, oktobris — astotais utt. Arī astrologi zvaigžņu zodiaku sāk skaitīt no Lielās dienas. Tikai no 5. gs. kristīgā reliģija uzspieda jauno gadu sākt no iedomātās Jēzus Kristus apgraizīšanas dienas.

Ar iecirtumiem nepietiek. Pēc Saules rietu un lēktu stāvokļa var noteikt ari citu gada svinamo dienu tuvošanos. Lai novērojumi būtu pietiekami precīzi, bija vajadzīgi vismaz 1 km tāli orientieri. Dažās publikācijās pausti uzskati, ka pec iecirtuma zīmēm akme­ņos varot noteikt, piemēram, Jāņu vai Ziemassvētku dienu. Patiesī­bā, lai nu ko, bet saulgriežu dienas tādā veidā noteikt nevar. Tādā veidā var viegli kļūdīties par 2-3 nedēļām, jo kā Saules lēkta, tā ari rieta vietu izmaiņas, tuvojoties saulgriežiem, ir ļoti niecīgas. Saul­griežu dienās Saules lekta un rieta virzieni mainās tikai par 0,003°. To grūti pamanīt pat ar speciāliem instrumentiem. Nejau velti lie­to vardu saulstāvji un pieņemts sacīt, ka Saule trīs dienas stāv uz vietas. Arī tuvojoties šīm dienām un pēc tam izmaiņas ir nelielas. Zīmju cirtumiem šai laikā, tāpat kā bieži aprakstītajai spraugai Stounhendžas akmeņos (Anglijā), bija ne vairāk, ne mazāk kā tikai rituālā nozīme. Tāpēc publicējumi par to, ka kādu kalendāra dienu varētu noteikt, vērojot Saules lēkta stara iespīdēšanu noteiktā vietā, jāuzskata par nepārdomātiem.

Cilvēka organismā pastāv daudzas ritmiskas norises. Ātrākās no pierakstītajam svārstībām ir viļņi smadzenēs. Arī mūsu domas ir svārstības. Neskaitāmi, visā pasaulē veikti pētījumi liecina, cik spē­cīgi ritmi iedarbojas uz cilvēka zemapziņu. Dabīgam dzīves ritumam vairāk vai mazāk ritmiski jāuzņem gaiss, ūdens, barība, informācija un bioenerģētiskais starojums, kā arī jāizvada pārstrādātā barība.

Cilvēka dabīgie ritmi saistīti ar mūsu jau pazīstamo skaitli 108. To var atrast arī mūsu plaušu un sirds darbībā. Vienas stundas laikā mēs parasti ieelpojam 108 x 10 = 1080 reižu. Protams, skrienot vai ari darot smagu fizisku darbu, elpojam ātrāk. Četras reizes ātrāks ir cilvēka - sirds ritms. Te jāpiebilst, ka cilvēka sirds ritms dienā un nakti ir manāmi atšķirīgs. Tāpat tas var būt krasi atšķirīgs dažādu slimību laikā. Tahikardijas gadījumā cilvēka sirds var veikt 250-300 sitienu minūtē, bet brahikardijas gadījumā — tikai 30-40.

Nakti pulss ir lēnāks, dienā — ātrāks. Sēžot sirds pukst lēnāk, strādājot fizisku darbu — straujāk. Vesela cilvēka sirds diennaktī vi­dēji veic 108 tūkstošus sitienu. Cilvēka augli sirds kļūst pamanāma 108. dienā pēc olšūnas apaugļošanas.

Sekundes sākums. Viens no nozlmigiem laika dalījumiem ir sekunde. Šis laika sprīdis ir rūpīgi pārdomāta mērvienība, kas lieci­na, ka tās ieviesējiem bijuši ne tikai teicami instrumenti laika mērī­šanai, bet arī labas zināšanas matemātikā.

Sekunde ir viena tūkstošā daļa no laika, kas nepieciešams gaismas staram, lai tas šķērsotu Zemes orbītu. Manuprāt, šis formulējums norāda uz ticamāko no iemesliem, kāpēc senči tieši šādu, nevis kādu citu laika sprīdi izvēlējās par pamatu laika mērīša­nai. Savukart stundu veido 3600 sekundes, un šis skaitlis daudzkārt atspoguļojas mūsu svētvietās. Tik liels, iespējams, bijis laivas veida krāvumu skaits Pokaiņos, kā ari akmeņu skaits šīs svētvietas savda­bīgajā veidojumā — Saules lentē. Tāds varētu būt arī zvaigžņu skaits debesīs, ko var ieraudzīt ar neapbruņotu aci.

Turklāt sekundes izpausmi var novērot vēl ari citos veidos, pie­mēram, vērojot Saules lēktu pāri jūrai, lielam ezeram vai līdzenu­mam. Sākumā virs horizonta parādās šaura sirpja maliņa, tā aug, kāpj augšup, un nu jau redzama Saules ripas puse. Tad — it kā lē­ciens, un pēkšņi Saule ir uzlēkusi visā savā godībā. No sarkanīgas pusripas tā pārtapusi par žilbinoši baltu lodi. Šis lēciens ir ildzis vienu sekundi. Šī mirkļa garums — sekunde — cieši jo cieši sasais­tīts gan ar gada, gan diennakts laika skaitīšanu ar svēto skaitļu palī­dzību. Sekunžu skaits gadā būtu ļoti tuvs skaitlim pi, reizinātam ar bāzes skaitļa 10. pakāpi:

60 x 60 x 24 x 365,256 = 3,1558. 107 s.

Šī skaitļa zīmīgā daļa 3,1558 atšķiras no jau minētā riņķa līni­jas raksturojuma 3,1416 tikai par 0,0142 jeb 0,45 procenta — rezultāta precizitāti var tikai apbrīnot.

Astoņu dižstundu diennakts? Sekunžu skaits stundā liek domāt, ka senatne diennakti dalīja astoņās daļās, līdzīgi kā astoņās daļās dalīts mūsu senču gads. Šāds dalījums pa trim stundām, t.i., dižstundām, atbilst bioloģiskajam ritmam cilvēka organismā. Katrā šādā laika sprīdī ietilpst:

60 x 60 x 3 = 108. 102 sekundes.

Turklāt sekundi var arī izteikt kā laika sprīdi acu pamirkšķi- nāšanai — t.i., acumirkli. Tomēr šie piemēri nav lietojami precīzai laika noteikšanai.

Šumeru eposi vēsta, ka diennakts dalījumu 2x12 stundās un gada dalījumu 12 mēnešos ieviesis šumeru ķēniņš Marduks, kura laiks atbilst senākajām mītos saglabātajām ziņām par mūsu zemes okupāciju.

Kā redzams, laika dalījums ir bijis liela, rūpīgi pārdomāta darba rezultāts, lai galvenie cikliskie lielumi atbilstu svētajiem skaitļiem. Mūsdienu valodā tas skanētu tā, ka laika dalīšanas projekta izstrā­dāšana prasījusi ilgu un rūpīgu zinātnisko darbu.

Diennakts laika vērošana. Vēl 19. gs. pulksteņi lauku mājās bija retums. Bet mūsu senčiem dažādu kopīgu darbu darīšanai, kā ari svinamos un citos pasākumos vajadzēja ierasties noteiktā laikā. Lai uzzinātu laiku, vēroja Saules gaitu un pēc tās noregulēja ari pulk­steņus.

Laika izjūta. Senatnē un ari tagad vajadzība pēc pulksteņa nav nemaz tik liela, kā pieņemts domāt. Katram normālam cilvēkam ir iekšejā laika izjūta, kuras precizitāte var būt plus mīnus 10 minū­tes. ŠI izjūta palīdz piecelties vajadzīgajā laikā, ierasties tur un tad, kad vajadzīgs. Ja cilvēks mostas modināts, viņš jūtas tā, it kā nebūtu izgulējies.

Stipri pārspīlēta ir kalendāro datumu nozīme dažādu darbu veikšanai. Pēdējā gadu desmitā vairākkārt parādījušies raksti, ka ka­lendārā laika uzskaite esot vajadzīga, lai zinātu, kad kādi lauku darbi darāmi. Tā ir aplamība, jo darbi ir darāmi tad, kad ir vajadzī­gie apstākļi.

Nule teiktais gan nenozīmē, ka kalendārā laika uzskaite būtu lieka. Tā ir vajadzīga, lai zinātu, kad svētki svinami, kad nodokļi maksājami, kad godos kopā pulcēties.

Nakts stundas. Tumšajā gada laikā — no Miķeļiem līdz Liela­jai dienai — nakts laiku senči noteica pēc Sietiņa zvaigznāja debe­sīs. Sietiņš jeb Plejādes ir spoža zvaigžņu kopa Vērša zvaigznājā.

Meitas sēd vakarā, Sietiņā raudzīdamās. Jau Sietiņš pusnakti, Meitas vēl negulēja.

LTD 1 1893, Meirāni

Sietiņš pieminēts arī citās latvju un citu tautu garamantās. Bet pavasarī, kā vēsta ticējumi, Sietiņu nolika malā. Laiku naktī aptuveni varēja noteikt arī pēc Mēness vai Greizajiem Ratiem.

Sietiņa mīkla. Sietiņā ir ap 250 zvaigžņu, bet ar neapbruņotu aci tajā redz tikai piecas līdz septiņas zvaigznes. 1ās ir pārak maz, lai veidotu jēdzienu sietiņš. No tā jāsecina, ka mūsu senči zināja, ka zvaigžņu tajā ir daudz vairāk. Tas atkal un jau kuro reizi liecina, ka mūsu senču rīcībā pirms neskaitāmiem gadu tūkstošiem bijuši vai nu astronomiskie instrumenti, vai arī pieejamas kādas citas, precī­zas ziņas par tālajiem debesu ķermeņiem. Tāpēc Sietiņa vārda izcel­sme uzskatāma par seno zināšanu atblāzmu. Vēl atgādināšu, ka Pokaiņos bija ap 3600 akmens krāvumu. Iespējams, ka to kopums veidoja zvaigžņu karti. Maz ticams, ka tā bija iecerēta tikai zintnieku mācībām. Manuprāt, tā varēja noderēt arī tāliem kosmiskiem saka­riem.